Tūpļa guļa un bērna pagriešana dzemdībās 2. daļa
Lai cik tālu zinātne būtu aizsniegusies un izpētījusi ne tikai Visumu, bet arī pašu cilvēku, joprojām līdz galam nav iespējams izprast, kā no viena spermatozoīda un olšūnas var izveidoties un piedzimt bērniņš. Arī medicīna ir gājusi straujus soļus uz priekšu, tāpēc tā bieži vien iejaucas šajā dabiskajā un līdz galam neizzinātajā procesā – bērniņa augšanā mātes puncī. Viens no šādiem iejaukšanās gadījumiem ir bērna apgriešana pareizā guļā, ja neilgu laiku pirms dzemdībām mazulis nav sagriezies tradicionālajā dzemdēšanas pozā ar galvu uz leju.
Šajā rakstā meklējam atbildes, kāpēc bērns paliek guļam tūpļa guļā, kuros gadījumos bērnu apgriež pareizā guļā, kā tas notiek, kādi ir riski un kad tas ir atbalstāms.
Kad veikt mehānisku apgriešanu
Ja māmiņa un ārsts kopīgi izlemj par labu ārējai apgriešanai, tad tam jānotiek ļoti mierīgi. Lielākais slimnīcu mīnuss, lai cik labas tās būtu – tām ir sava sistēma, un netiek ņemtas vērā sievietes un bērna individuālās vajadzības. Tāpēc nevar apgalvot, ka mehāniska apgriešana bērniņam vienmēr būs labāka.
Svarīgi, lai apgriešanai piekristu ne tikai ārsts, bet arī māmiņa. Ārstam ir jāizskaidro visi neskaidrie jautājumi un iespējamās sekas. Vēl labāk ir konsultēties ar dažādiem speciālistiem, lai būtu pilnīga pārliecība par apgriešanas nepieciešamību.
- Foto: istockphoto.com
Sievietēm ir jābūt sirds gudrām, lai, neatkarīgi no ārsta viedokļa, sadzirdētu sava mazuļa viedokli. Kamēr bērns to nevarēs izdarīt pats, mātei lēmumi būs jāpieņem viņa vietā, tāpēc jau no pirmajām dienām, kad mazulis vēl ir vēderā, māmiņai ir dota īpašā dāvana izjust un sajust savu mazuli un zināt, kas viņam ir vislabākais.
Ja ir šaubas, noteikti vajag konsultēties ar vēl kādu ārstu, pat vairākiem. Lai arī ārstiem ir jābūt objektīviem, viņi vadās pēc savas personīgās pieredzes, un katram tā ir citādāka. Lai cik neticami tas liktos, bet vienā un tajā pašā gadījumā dažādi ārsti var ieteikt dažādas aktivitātes, kā rīkoties, un sieviete ir tā, kura zinās, kas būtu vislabākais viņas mazulim.
Jebkurā gadījumā ir ļoti svarīgi, lai bērns grieztos pats, sekotu kustībām, pieskārieniem, bērnu nedrīkst virzīt ar varu, jo viņam kaut kas var traucēt to darīt. Tāpēc arī tad, ja mazuli groza, viņu ne vienmēr varēs iegrozīt, rūpīgi jāseko bērna sirdspukstiem un uzvedībai.
Mehāniskas apgriešanas riski:
var noiet augļūdeņi. Ja ir maz augļūdeņu, apgriešanu parasti neveic, jo tad bērnam tie var pietrūkt. Apgriešanu neveic arī tad, ja ir divu augļu grūtniecība, bērnam ir kādas nopietnas novirzes. Ķeizargrieziens ir nepieciešams arī citu iemeslu dēļ: ja iepriekšējais bērns dzimis ar ķeizargriezienu, ja bērns ir ļoti mazs, ir hipertonija;
var savainot placentu;
var savainot bērnu;
grozīšana var izraisīt priekšlaicīgas dzemdības;
pastāv iespēja mazuli savainot neatgriezeniski, var iestāties mazuļa nāve.
Kā notiek bērniņa mehāniska pagriešana
Šādu manipulāciju veic slimnīcā apmēram divas līdz trīs nedēļas pirms plānotā dzemdību datuma. Pagriešanu veic ārsts, tas var būt grūtnieci uzraugošais ginekologs. Pirms procesa iedod tableti, kas palīdz atslābināt dzemdes muskuļus. Kādreiz manipulāciju veica, vienu roku turot uz vēdera un otru caur maksti ievadot tuvāk bērniņam. Tagad apgriešanu veic, abas rokas turot uz vēdera un mazuli virzot ar galvu uz leju. Procedūra nav patīkama, bet tā nedrīkst sagādāt sāpes vai protestu no mazā puses – bērnam pašam ir jāļaujas griezties.
- Foto: istockphoto.com
Vienmēr tiek sagatavota arī operāciju zāle, jo pēc šādas manipulācijas var noiet augļūdeņi, sākties dzemdības vai mazulim rasties sarežģījumi, kad nepieciešams steidzami veikt ķeizargriezienu.
Arī Cālis.lv diskusijā iesaistītās māmiņas ir aktualizējušas šo jautājumu un dalās pieredzē par bērna mehānisku apgriešanu. Lielākā daļa māmiņu šādas procedūras veikšanu nekad nepieļautu. Šādu nostāju sievietes pamato ar to, ka labāk riskēs ar sevi, veicot ķeizargriezienu, nevis ar mazuli, veicot šādu procedūru.
Māmiņas arī piedzīvojušas, ka mazuļa griešana nav devusi cerēto rezultātu – mazulis vai nu nav sagriezies, vai arī pēc apgriešanās dzemdības nav varējušas notikt, jo atklājušies vēl kādi sarežģījumi, tāpēc bijis nepieciešams ķeizargrieziens. Ir gan negatīvi, gan pozitīvi gadījumi.
No Cālis.lv foruma
«Man tika veikta bērna ārējā apgriešana, to darīja Dr. Gailis Rīgas Dzemdību namā. Nekad dzīvē uz to vairs neparakstītos. Dzemdēju pati, dzemdības bija smagas – sekundārs dzemdību vājums un vakuums. Ar bērnu, par laimi, viss kārtībā. Nabassaite bija aptinusies ap kaklu divas reizes, turēja bērnu vēderā. Tā bija apmesta apgriešanas rezultātā. Kāpēc piekritu – biju jauna un neko daudz par to nezināju.»
«Kursabiedrenei bērnu grieza tas pats Dr. Gailis. Lai viņam vieglas smiltis. Bērns piedzima nākamajā dienā, ar ķeizaru un mēnesi pirms laika.»
«Arī man meitiņa neparko negribēja griezties pareizi. Kad 38. nedēļas vidū biju uz kārtējo pārbaudi pie savas ginekoloģes, mazā vēl arvien nebija pagriezusies, tāpēc daktere mani nosūtīja pie Dr. Gaiļa uz Rīgas Dzemdību namu, lai bērnu pagrieztu. Es aizbraucu tajā pašā dienā.
Gribētu ticēt, ka bez ļoti rūpīgas pārbaudes nekas nenotiek. Nedomāju, ka saprātīgs un profesionāls ārsts uzņemtos jebkādu nevajadzīgu risku, nemaz nerunājot par pašu māmiņu. Tātad, kad nokļuvu Rīgas Dzemdību namā, vispirms USG mani pārbaudīja ārsta asistente, lai zinātu, vai ir vērts mēģināt. Secināja, ka nekādu acīmredzamu iemeslu nemēģināt nav. Iedeva tableti, lai atslābinātos dzemdes muskulis.
Aptuveni pēc stundas tiku pie Dr. Gaiļa. USG viņš rūpīgi izpētīja situāciju – cik liels mazulis, kā iekārtojies, vai nabassaite nav aptinusies utt. Tikai pēc tam dakteris pieņēma lēmumu, ka var mēģināt. Pati apgriešana bija nedaudzu sekunžu jautājums. Ar vienu roku turēja galviņu, ar otru dibenu un saudzīgi mazo apgrieza kājām gaisā. Īpaši patīkamas sajūtas nebija, bet arī nekas briesmīgs, katrā ziņā man nesāpēja. Pēc procedūras vēlreiz rūpīgi USG pārbaudīja, vai viss kārtībā, uzrakstīja visus mērījumus un procedūras aprakstu un tikai tad ļāva doties mājās. Piekodināja tai dienā īpaši fiziski nepiepūlēties, bet teica, ka maz iespējams, ka mazais pats pagriezīšoties atpakaļ, kaut gan arī tā mēdzot gadīties. Arī tad, ja pēkšņi sāktos dzemdības, mazais būtu iznēsāts.
Tas man bija pirmais bērniņš, un zināju, ka noteikti gribēšu vēl, tāpēc it nemaz negribēju ķeizargriezienu. Kopumā viss beidzās tiešām labi – meitiņa piedzima noteiktajā datumā, dabīgās dzemdībās, pilnīgi vesela, 3800 g smaga (procedūras dienā Dr. Gailis aprēķināja, ka esot 3300 g).
Gribu tomēr uzsvērt, ka man grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem, pati biju vesela un jutos labi, mazais attīstījās kā pēc grāmatas. Ja kaut kas tai visā mani nepārliecinātu, radītu bažas un liktos riskants, ja es par 110 % neuzticētos ārstam, tad visticamāk tam nepiekristu. Bet pie šādas labas apstākļu sakritības un izsvērtas rīcības esmu viena no tām, kas var dalīties ar pozitīvu pieredzi.
Otrais bērniņš divus gadus vēlāk pats bija iekārtojies pareizi, un viss noritēja skaisti un bez sarežģījumiem.»
Iveta Rozentāle
Citi noderīgi raksti
Tūpļa guļa un bērna pagriešana dzemdībās 1. daļa