Bērni

Topošā māmiņa – dzemdību norises noteicēja Itālijā

Itālija ir tā valsts, kur slimnīcas, kurās laist savu mazuli pasaulē, ir krasi atšķirīgas, tāpat kā speciālistu izturēšanās pret topošo māmiņu. Cālis.lv noskaidroja vairāku māmiņu pieredzi par grūtniecības un dzemdību laiku Itālijā.

Ivetas četri bērniņi dzimuši Itālijā, Romā. Tāpēc viņa zina teikt, ka dzemdības valsts slimnīcās ir par brīvu, arī valsts ginekologa apmeklējums, par analīzēm un USG ir jāsedz daļa no izmaksām, tomēr tā kā bieži vien uz izmeklējumiem valsts slimnīcās ir ļoti grūti tikt, jāpierakstās nedēļām vai pat mēnešiem iepriekš, tāpēc Iveta bieži jutās spiesta iet uz privātpraksēm par maksu.

Itālijā nav būtiski, kurā grūtniecības nedēļā topošā māmiņa sāk apmeklēt ginekologu. Valsts slimnīcās parasti iesaka doties uz pārbaudi reizi mēnesī un visā grūtniecības laikā nozīmē divas līdz trīs USG apskates. Privātpraksēs katrs ārsts rīkojas pēc saviem ieskatiem, un tiem, kam USG aparāts ir kabinetā, visbiežāk veic apskati katru mēnesi. Ginekologu apmeklē reizi mēnesī un, līdzīgi kā Latvijā, kad tuvāk nāk dzemdību laiks, divreiz mēnesī un ja nepieciešams, tad vēl biežāk. Pēc 35 gadiem valsts apmaksā amniosintēzi vai villosintēzi, obligāts ir diabēta glukozes tests, streptokoku tampons, toxoplazmozes antivielu tests un masaliņu antivielu tests.

Vineta dzīvo Milānā un viņas bērniņi pasaulē nākuši Monzā, jo no slimnīcām, kas bija tuvumā, tā patika vislabāk. Vineta stāsta, ka pie ginekologa gāja valsts medicīnas iestādē (ASL) – bezmaksas, jo ar iepriekšējiem nebija apmierināta: “Sajūta bija tāda, ka tik ātrāk pa durvīm ārā, lai makā ripotu nauda. Savukārt ASL ginekologs bija vienkārši fantastisks, tāpat kā māsiņas. Viņš bija ļoti uzmanīgs par analīzēm, sūtīja, kur vien bija nepieciešams, tāpat vienmēr svēra, mērīja, skatīja, klausījās – bez steigas un allažiņ sadodot vēl bezmkasas paraudziņus krēmiem, smērēm, dušas želejām. Turklāt vīrs vienmēr varēja nākt līdzi. Ginekologs ieteica arī daudz interesantas lietas, kursus, labākos speciālistus un slimnīcas. Man izkārtoja arī Maternità Anticipata (ja ir nopietnas veselības problēmas, spontānā aborta draudi vai neveselīgi darba apstākļi, mājās palikt var daudz ātrāk) un jau no pirmās dienas, kā uzzināju, ka esmu stāvoklī, varēju sēdēt mājās un saņemt algu, turklāt saglabājot darba vietu kā tādu.”

Innai, dzīvojot Itālijā, uzreiz noteica riska grūtniecību, jo agrā jaunībā viņa bija piedzīvojusi divus spontānos abortus. Līdz ar to topošā māmiņa varēja doties apmaksātā pirmsdzemdību atvaļinājumā jau no otrā mēneša sākuma, respektīvi uzreiz, kā uzzināja, par savu grūtniecību: “Ik reizes, kad par ko šaubījos vai nejutos droša, es tāpat kā jebkura cita varēju doties uz tuvākās vai citas slimnīcas ātrās palīdzības punktu, no kura bez rindas tiku nogādāta pie ginekologa uz apskati un USG. Kad ap 20 nedēļu man radās grūtniecības sarežģījumi, ārsti ar mani auklējās kā pašas māte. Smagi gāja – laida vēnā zāles priekšlaicīgu dzemdību apturēšanai un tika darīts viss iespējamais, lai mazuli saglabātu, un tas izdevās – mazā piedzima perfekti laikā.”

Vecmāte dzemdībās – liels atbalsts

Uz dzemdībām iepriekš nav jāpiesakās. Sarakstiņu ar nepieciešamajām lietam var iegūt prenatal mājas lapā, ievadot interesējošo slimnīcu. Epidurālā anestēzija ir pieejama lielākajās slimnīcās par brīvu, taču tikai tad, ja pirms dzemdībām ir izieta vizīte pie šīs slimnīcas anesteziologa.

Pierasta prakse ir vīru piedalīšanās dzemdībās, visbiežāk tam nav nekādu ierobežojumu, tomēr ir slimnīcas, kur jābūt uztaisītām noteiktām analīzēm, lai topošais tētis varētu piedalīties.

Vineta dzemdēja Monzas Ospedale Vecchio: “Man bija tā saucamais parto Dolce – neliela istabiņa visa rozā, bez redzamiem instrumentiem, nekāda ginekoloģiskā krēsla u.tml., gaismas pieklusinātas, klusa, mierīga mūzika, vecmāte, kas masēja muguru ar ēteriskajām eļļām, liela, ērta vanna ar siltu ūdeni. Nekādas uzbāšanās, ar ko un kā man darīt, pati visu izlēmu, kā vēlos dzemdēt.

Arī pēc dzemdībām nenotika nekāda mazuļa svēršanana, mērīšana vai mazgāšana, jo mēs uz pāris stundām tikām atstāi mierā vieni paši ar vīru un bērnu – mazais man uz vēdera, sasegts. Tik vēlāk ārsti veica visu nepieciešamo.”

Arī Inna norāda, ka vecmāte palīdz, bet neko neuzspiež, tikai piedāvā izvēlēties – vai grib vannu, vai tējiņu, vai muguras masāžu, mūziku – klusāku, skaļāku, gaismu – spilgtāku vai klusinātāku, dzemdēt – stāvus, guļus, četrrāpus. Tas viss ir sievietes ziņā, tikai vecmāte kontrolē un pārbauda tonīšus ik pa laikam. Turklāt nekad nedzemdē vairākas sievietes vienā telpā. Vecmāte nemaina savu attieksmi neatkarīgi no slodzes, kāda viņai tajā dienā ir: “Kad dzima mans mazākais bērniņš, slimnīca bija tā pārpildīta, ka jaundzimušajiem nepietika pat gultiņu un lūdza tēviem braukt pakaļ uz māju pēc ratiem, kur guldīt savus bēbīšus. Bet neviens, absolūti neviens neizturējās nekādā ziņā pa ne nervozi, kur nu vēl slikti. Mana pieredze ar visiem maniem bērniem, kas dzimuši šeit ir superpozitīva un ir prieks dzemdības atcerēties kā ko īpaši saviļņojošu un tiešām jauku un pozitīvu.”

Bet daloties kuriozos un salīdzinot dzemdības Latvijā un Itālijā, Iveta stāsta par vienām no savām dzemdībām: “Latvijas presē lasīju, ka vajagot spiešanas laikā kliegt, jo tas atbrīvojot papildus enerğiju. Kad dzemdēju pirmos bērnus Romas slimnīcā, man neļāva kliegt, jo tad nebūšot enerğijas spiešanai. Bet man vienalga tas kliedziens nāca pats no sevis, centos klausīt vecmāti un sakost zobus, bet instinktīvi tomēr likās, ka jākliedz.

Ar trešo bērnu gan sanāca gandrīz otrādi. Personāla maiņa un jaunā vecmāte, aši ieskatījusies pa durvīm, secināja – tajā dzemdību zālē vēl nekas nenotiek, dzemdētāja mierīga, bez kontrakcijām! Es, aiz sāpēm līka, pretī – kā jūs to varat zināt, vai man nav kontrakcijas? Viņa – bet Jūs nekliedzat!”

Slimnīcas – no netīrām palātam līdz viesnīcas līmenim

Itālijā valsts slimnīcās ir atšķirīgi apstākļi. Piemēram, Romā Gemelli slimnīcā ir skaistas atsevišķas dzemdību zāles un divvietīgas pēcdzemdību istabiņas, kur jaundzimušais var palikt visu laiku blakus mammai. San Giovanni slimnīcā apstākļi ir daudz sliktāki – netīrība un sešvietīgas palātas, bet mazuļi tiek likti atsevišķā istabā.

Vineta bija tādā slimnīcā, kur istabiņās ir pa divi: “Istabiņā bijām divas, ar atsevišķu vannasistabu, dušu un tualeti. Bērniņš 24 stundas bija pie manis, nekur vienu pašu prom neņēma. Ik dienas ar visiem mazajiem varēja apmeklēt bērna kopšanas kursus, lekcijas, ikvienai māmiņai tika dāvināta milzīga kaste ar sponsoru sagādātām veltēm mazajiem – paraudziņiem, knupjiem, pudelītēm, žurnāliem, tējiņām, putrām, biezenīšiem, pilieniem vēdersāpēm, priekšautiņiem, pamperiem u.tml. No slimnīcas puses ikvienai bija dvd ar detalizētu video pamācību, kā rūpēties par mazo mājās un grāmatiņa ar šīm pamācībām, kā arī telefona numuri un ārsti, kur zvanīt, ja ir kādi jautājumi un kur vērsties problēmu gadījumos. Tas viss bija bez maksas, arī ēdināšana slimnīcā, turklāt ik vakaru varēja izvēlēties, ko grib nākamajā dienā – no četriem līdz pieciem pirmajiem, otrajiem un tā katras ēdienreizes.”

Vineta stāsta, ka arī pēc dzemdībām turpat ASL, kur viņa bija uzskaitē, tika organizēti bezmaksas kursi māmiņām ar bērniem, kā masēt savus mazos un arī citi kursi. Arī krūtsbarošanas speciālists un vecmāte bija turpat ASL uz vietas ik dienas, un ja bija vēlēšanās, varēja nosvērt bērniņu,nomērīt, izstāstīja visu interesējošo, paskaidroja un ieteica, kā labāk.

No slimnīcas var izrakstīties tikai tad, kad ir reģistrēta bērna dzimšana. Tas jāizdara trīs dienu laikā un lielajās slimnīcās to var izdarīt uz vietas. Pēc dzimšanas bērns jāpieraksta pie izvēlētā pediatra un regulāri jāved pie viņa uz pārbaudēm. Pirmo pārbaudi desmit dienas pēc dzimšanas ir iespējams veikt arī slimnīcā, kur mazais dzimis, ja vēl nav atrasts savs pediatrs. Uz visām pārējām pārbaudēm un potēm parasti nosūta pediatrs. Meitenēm parasti prasa gūžas USG līdz trīs mēnešu vecumam. Potes gandrīz visas ir obligātas (3., 5., 11. mēnesī un arī vēlāk).

Jo labāka alga, jo labāks pabalsts

Pēc dzemdībām tiek nodrošināts trīs mēnešu apmaksāts pēcdzemdību atvaļinājums, pēc tam, vienojoties ar darba devēju, ir iespēja paņemt vēl līdz sešiem mēnešiem bērna kopšanas atvaļinājumu.

Pēcdzemdību atvaļinājums tiek apmaksāts gandrīz 100% algas apmērā, bet bērna kopšanas atvaļinājumā princips ir – jo ilgāk esi mājās, jo mazāk saņem. Pūriņu naudu un bērnu naudu Itālijā nemaksā. Dažas pašvaldības maksā piedzimšanas pabalstu no sava budžeta pēc saviem ieskatiem. Algotiem darbiniekiem ir piemaksa pie algas par apgādājamajiem, bet summa ļoti mainās atkarībā no ienākumiem un bērnu skaita, piemēram, ja ģimenes kopējie ienākumi gadā ir 68 000 eiro un ir viens bērns, tad piemaksa ir 0,12 eiro; ja 57 000 eiro ienākumi un divi bērni, tad piemaksa ir 41,11 eiro, bet ja ienākumi zem 13 000 (Itālijā normāla alga skaitās virs 1000 eiro, pie tam īpašumā esošs dzīvoklis arī skaitās kā papildus ienākumi) un ir 10 bērni, tad piemaksa ir 1368,75 eiro – tas ir maksimums, bet 12 cilvēku ģimenei Itālijā par šo summu vien tāpat neizdzīvot. Tomēr jebkurā gadījumā to var saņemt tikai tie, kas legāli strādā algotu darbu, nav iespējams neko nedarīt un dzīvot uz pabalstiem.

Iveta Rozentāle

Citi noderīgi raksti

Grūtniecības laiks un dzemdības Gruzijā

Beļģija – sapņu zeme mazuļa dzimšanai?

Par līdzīgām tēmām varat aprunāties Cāļa forumos

Gatavojamies grūtniecībai

Grūtniecība

Valstis, pilsētas, vietas