Bērni

1.–4. nedēļa

Dzīve rit pilnā sparā, darāmā ir daudz un arī nodomu daudz. Tomēr jauna nedēļa manā dzīvē ienes jaunas vēsmas: nelabumu, sliktu pašsajūtu un līdz ar to aizdomas, ka manā organismā kaut kas ir mainījies.

Ar prātu saprotu, ka pārmaiņas tik ātri vēl nevajadzētu just, bet drošības pēc nedēļas beigās aizeju nodot asinsanalīzes, jo par visu vairāk man nepatīk neziņa. Tā kā negribu gaidīt līdz jaunai nedēļai, lai uzzinātu rezultātus, pēcpusdienā zvanu uz centru, kur tiek gatavoti analīžu rezultāti, un ar aizturētu elpu gaidu atbildi. Jāatzīst, ka, man par pārsteigumu, māsiņa noteiktā balsī paskaidro, ka neesmu stāvoklī. Apjūku. Bet kāpēc tad tādas sajūtas? Kas par vainu?

Foto: istockphoto.com

Mēģinot izprast notiekošo, turpinu dzīvot tālāk. Nelabumi pat tā kā atkāpjas, un domāju, ka varbūt kāds vīruss bija saķerts vai organisms izrādīja savu nogurumu. Bet domas neatstājas – ja nu tomēr esmu stāvoklī? Man jau ir divi bērniņi, tāpēc zinu, ka bērnu varu ieņemt gan izsargājoties, gan īsi pēc mēnešreizēm, lai gan cikls man ir stabils un prognozējams. It kā. Vakaros galvā sāk rosīties domas – kā būtu, ja būtu? Kas manā dzīvē mainītos un kas paliktu pa vecam? Vienalga, vai bērniņš ir plānots vai nav, zinu, ka tas ienes pārmaiņas, ar kurām iepriekš nevar rēķināties, jo katrs bērniņš ir citādāks.

Laiks iet uz priekšu, neziņa saglabājas. Gribu pagaidīt ilgāku laiku un vēlreiz taisīt analīzes. Arī draudzene, ar kuru regulāri tiekos, prasa, kas noticis, jo es izstarojot tādu īpašu starojumu. Viņa prasa, vai esmu bijusi pie friziera vai kas cits patīkams noticis, bet nē, neko savā dzīvē neesmu mainījusi. Arī tas man liek aizdomāties. Pēc pāris nedēļām nelabumi un sliktā pašsajūta tomēr atgriežas ar jaunu sparu un nu jau esmu pārliecināta, kādi būs analīžu rezultāti.

No rīta nododu analīzes un ar nepacietību gaidu pēcpusdienu, lai varētu zvanīt un noskaidrot atbildi. Gribu skaidrību un gribu zināt, ar ko rēķināties un kā tālāk plānot savu dzīvi. Pirmo reizi piezvanot, māsiņa teic, ka rezultāti vēl nav gatavi un lai piezvanu pēc stundas. Nodomāju, ka man vēl ir stunda laika dzīvot vecajā dzīvē ar ierasto kārtību, ritmu un paradumiem. Tieši pēc stundas zvanu vēlreiz, un, lai arī pauze, kamēr māsiņa atrod rezultātus, šķiet mūžību ilga, šoreiz arī viņa apstiprina, ka esmu stāvoklī. Caur galvu iziet daudz domu, bet pāri visam ir silts prieks – bērns, tas tomēr ir brīnums un svētība, ko mēs nevaram ieplānot, lai kā gribētu, un ko ne katrai sievietei ir lemts piedzīvot. Bērniņš nāk tad, kad ir viņa laiks un viņa vieta.

Pagaidām šo jaunumu negribas nevienam uzticēt, jo tas ir tāds netverams mirklis, kad tu zini, ka zem sirds nēsā jaunu dzīvību, veidojas jauns cilvēciņš, kas ienāk ar savu vēstījumu un raksturu, lai kļūtu par personību. Lai arī cik mūsdienās viss ir paredzams, izrēķināms un ieplānojams, bērns man vienmēr liekas kā brīnums, jo būtībā sieviete var palikt stāvoklī katru mēnesi, un tomēr reāli dzīvē tas izdodas tikai pāris reižu.

Nenoliedzami, ir satraukums, kā būs, jo trīs bērni ir liela atbildība. Turklāt mūsdienās trīs bērni nav kaut kas pašsaprotams, bet drīzāk rada izbrīnu par uzdrīkstēšanos un izvēli. Es neloloju ilūzijas, ka tas būs viegli, jo man jau ir pieredze divu bērnu audzināšanā. Tajā pašā laikā katrs bērns dzīvē ienes būtiskas, liktenīgas izmaiņas, kuras citādāk nebūtu iespējams piedzīvot. Ar siltumu atceros izjūtas, kad esmu pārliecinājusies – esmu stāvoklī. Dodoties ikdienas gaitās, šī sajūta mēdz pazust, bet tā ir tik īpaša, netverama, neaprakstāma un, jā, brīnumaina. Tas ir brīdis, kad jūti, kā dažādi ceļi un dzīves krustojas, lai veidotu ko jaunu un citādāku.

Topošā māmiņa

Lasi vēl

Nelaba dūša labai grūtniecībai

Sešdesmitie atkal modē

Par grūtniecību un dzemdībām varat aprunāties Cāļa forumos

Dzemdības

Grūtniecība