Bērni

Grūtniecības piezīmes. 25.–28. nedēļa

Grūtniecības laikā rodas dažādi būtiski jautājumi, viens no tiem – kā izsargāties pēc grūtniecības un vai pieņemt lēmumu par izsargāšanās metodi – sterilizāciju, kas nozīmē, ka bērniņu vairāk nebūs iespējams ieņemt (ja neskaita mākslīgo apaugļošanu). Ja bērniņam pasaulē jānāk ar ķeizargriezienu, tad šis lēmums ir jāpieņem grūtniecības laikā, jo ķeizargrieziena laikā tad veiks arī šo manipulāciju.

Lai arī, kad jau grūtniecības sākumā interesējos par šo metodi, un ginekoloģe man ieteica vispirms ļaut notikt šim procesam – mazuļa attīstībai un iznēsāšanai, man šķiet diezgan traki, ka grūtniecei jāapsver šāda iespēja. Iemesli tam var būt visdažādākie, ka negribas vairāk bērniņus, pašas vecums, bērnu skaits, ķeizargriezienu skaits, tikpat labi finansiālā situācija vai psiholoģiskie apsvērumi.

Domājot par vai pret šādu metodi, secināju, ka manī ir ļoti daudz pretrunīgu domu par to un te nelīdz metode – plusiņu un mīnusiņu savilkšana, jo viens mīnusiņš var būt daudz spēcīgāks par visiem plusiņiem kopā. Turklāt tas, kas man šķiet ļoti jocīgi – pieņemt lēmumu, kas būtībā attiecas ne tikai uz mani un manu otro pusīti, bet arī uz bērniem, kas man nākotnē varētu būt. Tikai viņiem man nav iespēja pajautāt, ko viņi par to domā un kāds ir viņu viedoklis. Secināju, ka šis ir jautājums, kas iziet ārpus praktiskā un pragmatiskā robežām – es nevaru vienkārši sausi izvērtēt, kāds ir mans veselības stāvoklis, cik man gadu, cik bērnu, kādas ir finanses un kāds ir iecerētais nākotnes ģimenes modelis, lai uz to pamatojoties pieņemtu lēmumu – viss, vairāk bērnus negribu. Iespējams, ka ir māmiņas, kurām pietiek ar šādiem praktiskiem apsvērumiem un viss ir skaidrs.

Tomēr tam visam ir arī otra puse – bērna ieņemšana, tas joprojām ir līdz galam neizzināts process un notikums. Jā, mēs zinām, kā rodas bērni un tomēr ne vienmēr ir iespējams izprast, kāpēc viena sieviete ir tik auglīga, bet cita nē, lai gan veselības stāvoklis abām vienāds. Man tā šķiet kā daļa no brīnuma, kurā cilvēks reizēm mēģina iejaukties pārlieku daudz. Bet jebkurā gadījumā nenoliedzami, ka izvēloties šādu metodi, sieviete aizver vienas no savas dzīves durvīm ciet un daļēji tas saistās arī ar sievišķību. Ar prātu mēs saprotam, ka ne jau spēja ieņemt bērnu ir sievišķības nosacījums un tomēr tām, kuras nespēj palikt stāvoklī, liekas, ka kaut kas nav kārtībā ar viņām pašām, ar viņu sievišķību. Runājoties ar dūlu par šo jautājumu, viņa teica, ka pieņemot šādu lēmumu, sievietei ir jārēķinās ar to, ka tas ir sava veida zaudējums un pie jebkura zaudējuma mums ir svarīgi to izsērot. Jā, iespējams, sākumā, rūpējoties par mazuli, šīs sēras izpaliks, tomēr ar laiku šīs pārdomas un izjūtas radīsies un sērām ir jāļaujas, lai spētu dzīvot tālāk. Otra lieta, kas mūsu sarunas laikā mani ļoti spēcīgi uzrunāja, jebkurai sievietei, kura domā pieņem šādu lēmumu, ir iespēja rakstīt vēstuli saviem nedzimušajiem bērniem. Izteikt savas domas, izjūtas, jebko, ko gribētos viņiem pateikt. Būtībā šādas vēstules rakstīšana sievietei var sniegt skaidrību, vai viņa ir patiesi arī emocionāli gatava šādam lēmumam, vai tie ir tikai kādi racionāli pieņēmumi, kuri pēc kāda laika var kļūt nenozīmīgi. Man doma par šādas vēstules rakstīšanu ļāva izjust to saikni ar tiem mazajiem cilvēciņiem, ar kuriem es it kā nevaru reāli izdiskutēt – vajag to vai nevajag, kādas ir viņu domas un redzējums. Tādā brīdī iespējams izjust, cik ļoti tu vēlies noteikt un regulēt savu dzīvi un cik ļoti ļauties tam, kam ir jānotiek. Mēs iedomājamies, ka zinām labāko bērnu skaitu ģimenē, bet iespējams tas bērniņš, kas nāk pasaulē, zina, kāpēc viņš nāk tieši tādā ģimenes modelī, tādos apstākļos un ar tādu bērnu skaitu.

Jebkurā gadījumā man bija prieks, ka dūla neuzspieda nevienu viedokli, viņa novērtēja gan vienu izvēli, gan otru un ieskicēja iespējamās sekas. Jo nenoliedzami sievietei ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi, par to, vai viņa spēs bērniņus izaudzināt – vai viņai pietiks ne tikai finanses, bet arī emocionālā spēka un drosmes. Bet, jā, šajā gadījumā ir tik daudz pretrunīgu domu – var domāt, Dievs mums uzliek tik, cik mēs spējam pacelt un tas, kas notiek ar mums, notiek, lai būtu labāk, tajā pašā laikā mēs nevaram sēdēt rokas klēpī saliekot un gaidot, ka viss notiks. Ir lēmumi, kas IR jāpieņem un neatkarīgi no pieņemtā lēmuma, jārēķinās ar sekām abos gadījumos un jādomā par tālāko rīcību abos gadījumos. Tā teikt, mūsu dzīvē nav iespējami tādi varianti, kas mums nav paredzēti, tikai atkarībā no tā, kuru ceļu izvēlēsimies, veidosies arī mūsu tālākā dzīve. Savas mācības mēs iegūsim jebkurā gadījumā.

Topošā māmiņa

Lasi vēl

Bērna audzināšana pirms viņa piedzimšanas

21.–24. nedēļa

Par grūtniecību un dzemdībām varat aprunāties Cāļa forumos

Dzemdības

Grūtniecība