Bērni

Grūtniecības piezīmes. 29.–32. nedēļa

Laiks, kad puncis sāk rādīt savus apmērus un, ja visu laiku bija salīdzinoši nemanāms, tad tagad viss ir skaidrs, turklāt no nedēļas uz nedēļu tas kļūst arvien izteiktāks.

Foto: istockphoto.com

Līdz šim varēja domāt, ka vienkārši esmu pieņēmusies svarā, bet tagad ir noticis liels lēciens un, šķiet, ka vienā mirklī puncis parādījis savus apmērus. Un kā nu ne, ja visu laiku pieņēmos apmēram pa vienu kilogramu mēnesī, tagad esmu ieguvusi papildus trīs kilogramus. Uz manu nopūtu par svara pieaugumu ginekoloģe saka, ka tieši ļoti labi, ka svars nācis klāt, jo tas nozīmē, ka beidzot to nezaudēju, kā notiek, ja pieņemos svarā par nepilnu kilogramu. Turklāt šis ir laiks, kad mazais pats sāk izteikti pieņemties svarā, tāpēc ir normāli, ka tas parādās gan mana punča izmēros, gan uz svariem. Astotā mēneša beigās mazulītis jau sver gandrīz divus kilogramus un ir izaudzis garāks par 40 centimetriem. Būtībā 29. nedēļā viņš vēl ir apmēram vienu kilogramu un 200 gramus viegls, bet 32. nedēļā jau ir sasniedzis gandrīz divu kilogramu smagumu. Bērniņš jau ir atvēris actiņas, tāpēc jūt atšķirību starp dienu un nakti, jo īpaši, ja māmiņa uzturas saulītē. Lai arī ir teikts, ka šajā laikā mazulim paliek mazāk vietas, tāpēc kūleņošanu nomaina spērieni, manējais vēl ir gana aktīvs un dara gan vienu, gan otru.

Izrādās, ka šis vēl ir laiks, kad mazulim attīstās smadzenes, sāk veidoties smadzeņu krokas. Savukārt asinsvadi vairs nespīd cauri ādai. Turklāt bērniņam šajā laikā parādās zīšanas reflekss. Galviņa kļūst proporcionāla ķermenim, lai gan tik un tā, bērniņam piedzimstot galva sastāda 1/4 no visa ķermeņa, kā ir tikai zīdaiņa vecumā. Bērniņš atpazīst gan sirdspukstus, gan māmiņas balsi, gan to cilvēku balsis, kas ikdienā ir līdzās. Mans vecākais bērniņš ik pa laikam apjautājas, vai mazais dzird, ko mēs runājam, teic, ka mazais tagad dzird kā smejamies un droši vien arī smejas.

Joprojām brīnos par bērnu spēju pieņemt mazuli puncī. Viņiem tas šķiet tik dabiski. Saka, ka bērni nesaprot to, ko nevar aptaustīt ar rokām vai redzēt. Bet nu attiecībā uz bērnu puncī tā pavisam noteikti nav. Manējiem jau vakarā kā rituāls vienam ir pielikt galviņu pie punča, otram rociņu un gaidīt, kad mazais reaģēs. Un mazais arī ātri vien noreaģē un tad ir lielie prieki, ka mazais sper ar kāju. Mums tāda kārtīga un sirsnīga vakara izsmiešanās sanāk un tad jau var mierīgi doties pie miera. Vecākais bērniņš pat tad, kad ir uz brīdi ciemos bez manis un sazvanāmies, jautā, vai mazais kustās. Bērna apziņā mazulis ir neatņemama sastāvdaļa, par ko tiek domāts pat tad, kad nav blakus mammai un arvien augošajam puncim. Tas man liekas ļoti ļoti mīļi. Un zinot, kā bērni sargā viens otru, man ir cerība, ka arī jaunāko sargās, uzmanīs un pieņems savā pulciņā.

Kad apciemoju draudzeni, kura neilgi pēc tam, kad grūtniecības sākumā biju viņai paziņojusi skaistos jaunumus, ka gaidu mazuli, arī konstatēja, ka ir stāvoklī, smējāmies, ka iespējams grūtniecība ir lipīga. Un kad pie viņas ciemos atbrauca draudzene, kurai nav bērnu, teicām, lai uzmanās! Droši vien tā ir tāda īpatnība, kad pati esi stāvoklī, ievēro, ka arī citas sievietes ir stāvoklī vai tikko piedzimuši mazuļi, bet sajūta ir interesanta. It kā liekas, visām, kam jau varētu būt, ir piedzimuši, bet pa deviņu mēnešu laiku atklājas, ka kāda ir pirmo reizi stāvoklī, kāda jau atkal ir stāvoklī un tad šķiet, ka Latvijā bērni dzimst pa smuko. Arī par to ar draudzeni smējāmies, ka mēs pie viena esam izpildījušas valsts noteikto normu – 2,5 bērni uz ģimeni – jo man būs trešais, viņai otrais. Tad nu kopā sanāk vajadzīgais valsts noteiktais cipars bērnu skaita ziņā.

Topošā māmiņa

Lasi vēl

Joga ar mazuli

25.–28. nedēļa

21.–24. nedēļa

Par grūtniecību un dzemdībām varat aprunāties Cāļa forumos

Dzemdības

Grūtniecība