Bērni

Grūtniecības piezīmes. 33.–36. nedēļa

Šis ir laiks, līdz kuram man noteikti bija jānostaigā, lai zinātu, ka ar mazuli viss ir kārtībā, pat ja viņš piedzimst ātrāk. Un ir liels atvieglojums, ka tas ir izdevies.

Un man par lielu brīnumu mazais ļauj mums vēl dzīvoties divi vienā arī tālāk, nemaz nedomā dzimt ātrāk, kā varētu šķist pēc grūtības pakāpes, kāda man šķiet šī grūtniecība, salīdzinot ar iepriekšējām. Vēl viens pārsteigums – mazais no pozīcijas ar galviņu uz leju vēlreiz ir apgriezies sēdus stāvoklī. Domāju, vai sēžu par daudz, ka mazajam tā nav ērti, vai kas cits pie vainas, bet daktere saka, ka iemesli var būt visdažādākie un vēl pastāv iespēja, ka mazulis tomēr apgriezīsies atpakaļ ar galviņu uz leju. Tad nu šī mēneša laikā cītīgi vēroju, kur noris mazuļa kustības un secinu, ka tās ir ļoti mainīgas, tad vairāk sānos, tad pie vēdera. Un mēneša beigās, apmeklējot vēlreiz ginekoloģi, abas tiešām atviegloti varam uzelpot, jo mazais atkal ir ar galviņu uz leju. Laikam jau patīk viņam tur grozīties uz nebēdu. Bet vismaz mierīgāks prāts, jo nav jāsatraucas, ka mazais piedzims ātrāk. Izrādās sēdošie bērniņi ātrāk grib piedzimt. To līdz šim nezināju, jo manējie vienmēr kā pēc grāmatas bija laicīgi apgriezušies ar galviņu uz leju un līdz ar to vispār nedomāju, ka var būt arī citādāk.

Ja kādu laiku bija miers ēdiena ziņā, tad tagad man ir trīs favorīti – zemeņu ievārījums, šokolāde un coca-cola. Par zemeņu ievārījumu vēl saprotu, tur man tik nepieciešamais dzelzs ir iekšā, uz citiem ievārījumiem nemaz acis neceļas. Toties par šokolādi un colu esmu šokā, jo līdz šim šokolāde man īpašas emocijas nav izraisījusi, bet cola saprotams nav tas veselīgākais, ko lietot šajā laikā. Bet lai to nepirktu, man šī dzēriena stendam ir jāiet ar līkumu, tik liels ir kārdinājums. Ja nu tomēr ļoti gribas, nopērku mazo bundžiņu, lai pašai mazāki sirdsapziņas pārmetumi. Kā skaidroja daktere – tā ir ātrā enerģija. Tā kā visu laiku ir nogurums, tad prasās enerģiju, un cola to dod uzreiz, tāpēc šķiet tik vilinoša. Par šokolādi arī esmu pārsteigta, jo lai gan to iesaka, man nekad tā nav īpaši saistījusi, kādreiz vienīgi baltā šokolāde. Tagad baltā mani nesaista it nemaz, prasās normāla šokolāde un pat rūgto varu mierīgi vairākus gabaliņus apēst, lai gan kādreiz jau pēc viena palika slikta dūša no rūgtuma.

Tajā pašā laikā joprojām iecienīti man ir augļi, īpaši āboli. Tā tas bijis vienmēr, ne tikai grūtniecības laikā. Vienīgi grūtniecības laikā ābolus ēdu ar īpašu baudu. Ļoti kādreiz prasās burkāni un tos gan labprāt uzgraužu. Man arī vienmēr ir garšojuši zaļi kartupeļi, bet nu tagad arī tā ir pilnīgi bauda, gatavojot tos, daļu vienkārši apēst tāpat.

Tāpat secinu, ka grūtniecība prasa ievērot savā ziņā veselīgu dzīvesveidu – jāēd ir regulāri, citādāk organisms un dubults nogurums uzreiz liks par sevi manīt – našķi arī neko daudz nedos, paēdis no tiem nebūsi, jāēd kārtīgs ēdiens, no kura enerģija sanāk ilgākam laikam. Tāpat ilgi nav iespējams nosēdēt vienā pozā, visu laiku ir jāizkustas, kur nu vēl šķībi, vai kā citādi sēdēt, par ko ikdienā neaizdomājos, bet tagad ķermenis uzreiz liek manīt – šitā nav labi, šādi nav ērti. Un visu laiku ir jāpārkārtojas. Būtībā dabiski, bet ārpus grūtniecības par to aizmirstas, laiks paskrien nemantot un tik jūti, ka esi aizsēdējies. Grūtniecības laikā tas nav iespējams, un tas savā ziņā ir pozitīvi.

Tā kā jūtu, ka tuvojas tomēr bērniņa dzimšanas laiks, jūtu sevī neparastu paniku – laikam tāpēc, ka dzemdības bijušas ļoti dažādas un nevaru teikt, ka visas ar pozitīvām atmiņām. Zinu, ka mani var sagaidīt viss kaut kas un tas rada tādu paniku, ka, šķiet, labāk, lai mazulis dzīvojas pa punci vien, būs labi tāpat. Protams, domas par bērniņa dzimšanu raisa dažādas dziļas pārdomas par dzīvi un nāvi, jo jauna dzīvība vienmēr liek domāt arī par to, ka tas viss reiz beidzas un mēs nekad nevaram zināt, kad tas būs. Turklāt bērniņa dzimšana vispār ir kā pagrieziena punkts ikviena dzīvē, kas ar to saistīts. Katrs bērniņš ienes kaut ko jaunu un dzīve nekad vairs nepaliek tāda, kāda bijusi iepriekš. Kad man piedzima pirmais bērniņš, ilgi vēl neaptvēru, ka es pati esmu mamma, lai gan bērniņš man bija ļoti, ļoti mīļš. Kad piedzima otrs, likās tik saprotami, ka esmu viena bērna mamma, kā būs ar diviem. Tagad, protams, šķiet tik saprotami, ka man ir divi bērni, bet ir pilnīgi neskaidrs, kā būs, kad būs trīs – tas taču ir tik daudz, bet mammai būtībā rokas tikai divas. Bet ņemot vērā pagātnes pieredzi – pie visa pierod un viss kļūst pat pašsaprotams, ka, šķiet – citādāk nemaz nevarētu būt.

Kā arvien paniku mēģinu kliedēt ar rīcību – mēģinu izprast, kas mani satrauc gan emocionāli, gan praktiski un kā to varu vērst par labu. Darbošanās mani vienmēr nomierina un prieks, ka atrodas risinājumi arī situācijās, kas ir neizbēgamas.

Topošā māmiņa

Lasi vēl

Joga ar mazuli

29.–32. nedēļa

21.–24. nedēļa

Par grūtniecību un dzemdībām varat aprunāties Cāļa forumos

Dzemdības

Grūtniecība