Bērni

Grūtniecības piezīmes. 37.–40. nedēļa

Sākot ar 38. nedēļu ir sajūta, ka savu laiku esmu nostaigājusi, un tagad gaidu, kad mazulis pieteiksies. Jūtos kā bumba ar laika degli, kura ikvienā mirklī, kas pirms tam var būt pilnīgi nenojausts, var mainīt visu.

Ja pirms kāda laika man likās jocīgi, ka kāds saka, ka es kā bumbiņa (vēders izvirzījies uz priekšu tā, ka šķiet ir lielāks par mani pašu), tad tagad tiešām jūtos kā bumbiņa – pastaigāt grūti, sēdēt grūti, gulēt vēl grūtāk. Ja varētu, tad vienkārši veltos. Vienmēr apbrīnoju dabas gudrību, kas grūtniecības beigas paredzējusi tādas, lai nebūtu vēlmes vēl vismaz deviņus mēnešus staigāt divi vienā. Jo ir sajūta, ka mums diviem vienā ķermenī jau kļūst par maz vietas un tiek gaidīts brīdis, kad mazais būs gatavs ierasties šajā pasaulē. Ir dienas, kad šķiet, ka dzemdības sāksies, jo sākas kādas sāpes, velkošas sajūtas, tomēr tās pāriet – saprotu, ka esam beigu fāzē, bet kad būs īstā diena, to laiks rādīs.

Foto: istockphoto.com

Tomēr priecājos par katru dienu, ko bērniņš pavada puncī, jo zinu, ka, lai arī viņš ir izaudzis un izveidojies, arī pēdējās dienas māmiņas puncī viņam ir svarīgas, lai izveidotos pietiekams aizsargslānītis, kas palīdzēs viņam pielāgoties jaunajai dzīvei ar mainīgo temperatūru un vidi, un kas pats svarīgākais – mazam katra diena mammas puncī nāk par labu imunitātei. Ja es salīdzinu iepriekšējos bērniņus, tad tiešām pirmais bērniņš ir veselīgāks un mazāk slimo nekā otrais, kurš piedzima divas nedēļas ātrāk nekā vecākais bērniņš.

Beidzot esmu salikusi visu slimnīcai nepieciešamo gan mazulim, gan sev. Ja bērniņam nepieciešamo saliku jau laicīgi, sev nepieciešamo atliku, ar tādu iekšēju domu – kamēr nav sakārtots, nekur nebūs jābrauc. Tāda neliela vēlme aizkavēt to, kam jānotiek tāpat.

Tomēr laiku pa laikam pārskatu bērniņam nepieciešamo un, šķiet, ka to tomēr nevajag un kaut ko citu vajag ielikt līdzi. Sev par lielu prieku uzzināju, ka mazuļa pasaulē nākšanas laikā iespējams likt savu izvēlētu mūziku. Tad nu vairākas dienas meklēju tādu, kas man tiešām patiktu. No ārzemniekiem atteicos tūlīt, šķita, ka neko negribu svešā mēlē, meklēju latviešu mūziku, diemžēl atradu tikai pāris dziesmas, kas mani patiesi uzrunā un šķiet tik spēcīgas, lai izmantotu tik īpašā brīdī, tāpēc sāku meklējumus instrumentālajā mūzikā. Sev par pārsteigumu pat mūzika, kas man vienmēr patikusi, neuzrunāja, un tā beigās nonācu līdz vienam ļoti jaukam skaņdarbam, kur iekļauta ļoti neuzbāzīga okeāna mūzika ar delfīna skaņām. Nebiju domājusi, ka tas mani spēs tā uzrunāt, bet palika tik mierīgi, ka secināju, šis ir īstais un tā vēl pusi dienas klausījos līdzīgu mūziku un domāju par mūsu lielo dienu.

Kamēr vēl esam divi vienā, mēģinu izdarīt lietas, kurām šķiet nebūs laika, kad mazais piedzims – izvēlos īpaši skaistas bildes albumam un kavējos atmiņās par to skaisto, kas jau manā dzīvē noticis. Ļoti priecājos, ka beidzot man izdevās nofotogrāfēties fotosalonā ar punci – jo līdz šim man nebija skaistas punčbildes. Tagad ir, un par to liels prieks, jo īstenībā šis brīdis ir tik īss un ja to nenoķer, tas paskrien pat pārāk ātri. Tāpēc šajā grūtniecībā esmu gan uzzīmējusi savas grūtniecības izjūtas un secinājusi, ka zīmējums sanācis tik skaists, ka to ierāmēšu, gan esmu rakstījusi savas īpašās izjūtas, pārdomas, atziņas un pat mēģinājusi rakstīt dzejoļus. Tas viss, lai mazliet paliktu no šī īpašā laika kaut kas tikpat īpašs par piemiņu. Lai tas nav laiks, kuru pēc gadiem atcerēties – jā, bija, bet kā bija, kas to vairs atceras.

Protams, man ir arī tā saucamais ligzdas vīšanas sindroms – visu vajag pārkārtot, sakārtot, pārrevidēt, sakārtot pa jaunam – lai arī visu laiku starp kārtošanām ir mierīgi jāatpūšas, jo ilgi neko padarīt nav iespējams. Vienu nakti gan smējos pati par sevi – biju jau aizgājusi gulēt, tieši domājot, ka viss ir salikts un ja nu kas, varu mierīgi braukt uz slimnīcu, kad sākās tādas velkošas sāpes – man, protams, acis vaļā, mēģinu tās sāpes izprast, paskatos apkārt un secinu, ka ir tāds radošais haoss istabā, domāju, jāceļas augšā, jāsakārto viss, ja nu tomēr uz slimīcu jābrauc. Tāpat secināju, ka varbūt vajag vēlreiz matus izmazgāt, lai ir viss pa smuko. Tomēr nomierināju sevi, ka jāmēģina pagulēt, jo, ja tiešām sāksies dzemdības, tad pagulēt nevarēšu un ja tiešām vajadzēs, pagūšu i matus izmazgāt, i māju sakārtot, lai ir tieši tā, kā man patīk. Bet citādākā ziņā gan darbus cenšos neatlikt – mēģinu uzreiz izdarīt, lai ir mierīgs prāts, jo nekad nevar zināt, kurā mirklī viss mainīsies un kā jutīšos es pati un mazais pēc piedzimšanas. Cītīgi katru dienu pat rakstu sarakstu ar darāmajiem darbiem, lai nekas neaizmirstas, jo ar domām par pārmaiņām ir lietas, kas kļūst nesvarīgas un aizmirstas, lai gan ir jāizdara tik un tā.

Izbaudu mirkļus, kad ir iespēja pabūt vienai, jo zinu, ka kādu laiciņu šāda iespēja nebūs. Ir iestājies tāds zināms miers, ko redz pat apkārtējie, sakot, ka no manis staro brīnišķīgs pozitīvisms. Prieks, ka mūsu īpašais laiks sniedz prieku arī apkārtējiem. Vienīgais, kas mani reizēm aizkaitina, kad ierauga kāds, kurš ilgāku laiku nav redzējis – o, tu vēl tepat, es jau domāju, ka viss būs noticis! Saprotu, ka būs visiem tiešām pēc bērniņa piedzimšanas jāaizsūta kaut vai īsziņa, ka nu tas tiešām ir noticis, citādāk tā nemitīgā jautāšana reizēm tomēr rada nīgrumu. Tāpēc arī visiem, kuri tad saka – bet tu noteikti dod ziņu – es arī cītīgi māju ar galvu un saku, ka noteikti tā arī darīšu, lai nav nekādu šaubu, ka cilvēks tiks informēts par lielo notikumu. :)

Topošā māmiņa

Lasi vēl

Cāļotāju māmiņu tikšanās klātienē

33.–36. nedēļa

21.–24. nedēļa

Par grūtniecību un dzemdībām varat aprunāties Cāļa forumos

Dzemdības

Grūtniecība