Bērni

5.–8. nedēļa

Viss mans ierastais ritms ir apstājies, jo fiziskā pašsajūta pieprasa palikt gultā. Un arī tur nav miera no nelabumiem, reiboņiem un savādas pašsajūtas. Tas man ir aplauziens, jo esmu pieradusi iet un darboties, un ir savādi, ka viss jānoliek malā, jāatliek vai jāatceļ pavisam. Turklāt ne jau slimības, bet dabiska procesa, grūtniecības, dēļ. Iepriekš, kad biju stāvoklī, mocījos tikai ar rīta nelabumu, kas netraucēja pārējam ikdienas procesam, tāpēc šī nepārejošā sajūta man ir kas jauns un pārsteidzošs.

Šajā laikā man ir arī pirmā vizīte pie savas dakteres. Pirmo reizi redzu savu mazulīti un uzzinu, ka viņš ir jau 22 mm garš un bērniņam ir izveidojusies ne tikai galviņa un mugura, bet arī rokas un pēdas. Tāds mazs brīnums, kas vēl barojas no tā, kas ir puncī, nevis barības vielas uzņem no nabassaites. Tas vienmēr ir īpaši – saņemt reālu apstiprinājumu grūtniecībai un mazuļa attīstībai. Tad aizmirstas visi nelabumi un sliktā pašsajūta.

Uz manu jautājumu, kāpēc man ir tik slikti, jo iepriekš bijis vieglāk, daktere atbild, ka pirmajā trimestrī tas ir normāli, jo organismam ir jāpielāgojas jaunajiem procesiem. Turklāt jārēķinās arī ar to, ka šī man ir trešā grūtniecība. Mums varbūt liekas – kas tad tur, iznēsājam bērnu un dzīvojam tālāk, tomēr organismam tā ir ļoti liela slodze, turklāt atkārtota. Kā vēl vienu variantu daktere ar smaidu minēja – ja ir citādākas izjūtas, iespējams, gaidāms cits dzimums.

Par atšķirīgu grūtniecību liecina arī mana ēdienkarte. Gaidot pirmos divus bērnus, man bija skaidri paredzama ēdienkarte, bet tagad manas vēlmes sagādā pārsteigumu arī man pašai, jo nekad nevar zināt, vai to, ko būšu nopirkusi kā sev vēlamu un garšīgu, spēšu arī apēst. Garšas izjūta mainās pat par stundām, nemaz nerunājot par nākamo dienu, kad noteikti gribēšu kaut ko citu. Pat iecienītos marinētos gurķīšus, ko labprāt ēdu ne tikai grūtniecības laikā, varu nolikt malā, jo tie šķiet pārāk stipri. Ābolus gan varu ēst joprojām, lai gan vienā rītā, apēdot ābolus un iedzerot grūtnieču vitamīnus, kas mazina nelabumu, nācās vairākas reizes skriet uz tualeti.

Secināju, ka jāpiebremzē gan ar āboliem, gan jānomaina grūtnieču vitamīni. Par to nākamajā tikšanās reizē konsultēšos ar dakteri. Brīnījos, ka vienu nedēļu katru rītu spēju ēst vienu vai divas vārītas olas, no rīta pat gaidīju, kad varēšu uztaisīt. Vēl vienu nedēļu no rītiem labprāt ēdu jogurtu ar persiku garšu, kas parasti man liekas pārāk neizteiksmīgs, bet tagad tieši laikā. Daktere teica, ka varu ēst jebko, kas mazina nelabumu, pat ja tas nav veselīgs. Diemžēl man nelīdz ne veselīgi, ne neveselīgi ēdieni, ne ēšana, ne neēšana, jo pāri visam ir nelabums un nespēks.

Diemžēl tieši tādēļ izcēlās arī mans pirmais sadzīviskais strīds šīs grūtniecības laikā, jo cilvēkiem, kas to nepiedzīvo, diemžēl ir grūti saprast, ka ir lietas, ko es nevaru izdarīt, nevis negribu. Strīds, protams, ir emocionāls un pie kopsaucēja nenoved, bet pie drebuļiem un fiziskām sāpēm gan.

Atceros, ka otrās grūtniecības laikā ap 20. grūtniecības nedēļu piedzīvoju pilnīgi negaidītas, elpu aizraujošas sāpes, no kurām tā nobijos, ka braucu uz slimnīcu atrādīties, jo bija jau vēls vakars. Paldies Dievam, pietika ar desmit dienu terapiju, turklāt nevajadzēja ievērot pat gultas režīmu.

Šoreiz saprotu, ka sāpes nav tik spēcīgas, tomēr tās rada satraukumu un nedrošību, tāpēc naktī, kad nespēju aizmigt, atļaujos piezvanīt uz 113, lai konsultētos ar dežūrārstu par to, ko labāk darīt. Dežūrārste ir ļoti mierīga un laipna un, uzklausot mani, iesaka nomierināties, iedzert siltu tēju, uzvilkt vilnas zeķes un, kad esmu nomierinājusies un sasildījusies, ar siltām rokām mierīgi pamasēt punci. Es bažīgi prasu, ko darīt, ja tomēr paliek sliktāk, un viņa mierīgi jautā, vai bērniņš ir gaidīts. Nomierinoši pati sev atbildu, ka ir gaidīts. Un tad viņa saka – ja tā, tad viss būs kārtībā! Es saprotu, ka dzīvē viss nav tik viennozīmīgi, bet pasmaidu un ļauju sevi nomierināt.

Mēģinu aizmigt un, lai mani nemocītu sliktas domas, atkārtoti skaitu lūgšanu. Ir interesanta sajūta – vairs nejūtos viena, jūtos tā, it kā pār mani un manu ģimeni spīdētu aizsargājoša gaisma.

Ja mani bērni ir izlēmuši nākt šajā pasaulē, tad tik viegli no tā neatsakās. Par to viņus apbrīnoju. Ir māmiņas, kuras pie mazākā pārdzīvojuma zaudē savus mazuļus, manējie braši turas, un tas ir ļoti aizkustinoši.

Topošā māmiņa

Lasi vēl

Nelaba dūša labai grūtniecībai

1.–4. nedēļa

Par grūtniecību un dzemdībām varat aprunāties Cāļa forumos

Dzemdības

Grūtniecība