Bērni

Grūtniecības piezīmes 9.–12. nedēļa

Laiks uzņem apgriezienus – jo mazāk iespējams izdarīt, jo ātrāk tas, šķiet, steidzas. Grūti aptvert, ka rit jau trešais mēnesis.

Trešais mēnesis ir arī trimestra pēdējais mēnesis, kas ļauj cerēt, ka reiz būs arī labāka pašsajūta. Cerība gan ar katru dienu samazinās, jo laiks iet uz priekšu, bet, pat ja ir kāds neliels brīdis, kad jūtos labi un varu aizmirst par savu īpašo stāvokli, nelabumi un sliktā pašsajūta ātri vien ir atpakaļ.

Pamazām arī apkārtējie uzzina vai sāk nojaust, kas notiek. Interesanti, ka ar katru informēto cilvēku, izņemot pavisam tuvākos, arvien mazāk gribas par to stāstīt, gribas šo jaunumu paturēt pie sevis. Lai saudzētu un nepazaudētu to īpašo sajūtu, kas ir tikai bērniņa gaidīšanas laikā, – esam viens vesels.

Foto: istockphoto.com

Aizdomājos par to, kā mainīsies mana dzīve, skatos uz saviem bērniem, kas dzīvespriecīgi dzīvojas. Vecākais bērns jau ir pieņēmis, ka mammai puncī ir bērniņš un mēs būsim vairāk. Viņš jau ir pieteicies stumt ratiņus, skaita gadalaikus, gaidot, kad bērniņš piedzims. Saskaitīti tiek visi, ne tikai bērniņš puncī, bet arī kaķēns, tāpēc kopā mēs sanākam pārsteidzoši daudz.

Jaunākais bērns to vēl neaptver. Viņš vēl dzīvo šodienai, nevis pagātnei vai nākotnei. Kad sapratu, ka gaidu trešo bērnu, aizdomājos, ka jaunākais bērniņš nekad nav uzvedies kā pastarītis, jo spēj pielāgoties dažādām situācijām, ir dzīvespriecīgs un bieži vien darbojas savā nodabā. Tagad secinu, ka tas vairāk raksturīgs vidējiem bērniem. Un tas man liek aizdomāties – vai bērni piedzimstot zina, cik bērnu ģimenē jau ir un cik mazuļi pēc viņa vēl būs? Nevilšus atceros, kā bija, kad gaidīju pirmo bērnu un otro – kas mainījās un kas bija citādāk, nekā paredzēts. Saprotu, ka viss it kā ir zināms un tajā pašā laikā nekad nevar zināt, kā būs realitātē, jo katrs bērniņš jau no savas pirmās dienas ir citādāks.

Mans ikdienas skrējiens ir mainījies – daudz vairāk guļu, bieži vien esmu pirmā, kas bērniem ierosina iet gulēt. Modinātāju lieku krietni agrāk, nekā ierasts, lai varētu mierīgi un bez steigas piecelties, ja nepieciešams, pasnauduļot, lai aprastu ar pašsajūtu un noskaņotos jaunai dienai. Bieži vien bērnus uz dārziņu vedu pilnīgi automātiski – līdzko domāju par to, kā jūtos, saprotu, ka nevaru neko. Mēdzu atgriezties mājās un mazliet vēl pagulēt. Šķiet, ka gulēt varētu visu laiku, jo tas netraucē pat nakts miegam. Jāatzīst, ka mani kaitina tas, ka bieži jādodas uz tualeti, vienalga, vai ir kaut kas dzerts, ēsts vai vienkārši bijusi pastaiga ārā. Arī naktī bieži jāiet uz tualeti, un esmu priecīga par tām naktīm, kad varu nogulēt bez pamošanās.

Savā dzīvē esmu pārliecinājusies, ka bērns izmaina ne tikai ikdienu, bet bieži vien arī attiecības, vaļasprieku un pat darbu. Domāju par pagātni, tagadni un nākotni, atceroties, ka ar katru bērnu licies – būtībā viss paliek tāpat. Tikai ar laiku apjaušu tās būtiskās izmaiņas, kas sevi piesaka nemanot – nomainās draugu loks, sāk interesēt iepriekš neaktuālas lietas, cilvēks aizdomājas par dzīvi, kurā parādās jaunas vērtības un jauna nozīme. Ir sajūta, ka tuvojos jaunam pagriezienam. Nav īsti zināms, ko tas nesīs, bet ir skaidri zināms, ka ceļš vairs nebūs tāds, kā ierasts, pat ja lielās līnijās paliks pazīstams.

Vēl sevi pieķeru pie jauna paraduma – internetā izlasu visu, kur kaut kas rakstīts par bērniem, vienalga, vai tās ir ziņas, izklaide vai forumi. Tāpēc mājas lapās, kur runā par bērniem, cenšos nemaz neiet, jo negribu uzņemt visu šo informāciju. Diemžēl liela daļa informācijas ir negatīva. Gan par to, kas notiek pasaulē, gan par cilvēku personīgo pieredzi tepat Latvijā, un tas man šobrīd nav vajadzīgs. Es pati esmu gana satraukta un vēlos vairāk miera un prieka, nevis iemeslus satraukumam un bailēm par tagadni un nākotni.

Kad pirmā trimestra beigās man sāk palikt labāk, tas liekas pilnīgi neticami. Katru rītu mostos ar bažām, kā būs šodien, bet tad ar prieku secinu – migla, kas bija visu šo laiku, ir izgaisusi, sevi sajūtu šeit un tagad, nevis kaut kur nekurienē ārpus realitātes. Jā, fonā vēl joprojām ir nelabuma sajūta, tāpēc ir bail eksperimentēt ar ēdienu. Tāpat ir rīti, kad nav iespējams piecelties, tomēr nu jau tas ir arvien retāk, un manī atgriežas dzīvotprieks un spēks. Varu atsākt plānot savu laiku, darbus un ikdienas soļus.

Ja runājam par izskatu, pagaidām uzjautrinos, ka visas drēbes, izņemot vēdera daļā, sāk krist nost. Vēders kļūst arvien stingrāks un virzās uz priekšu – it kā nemanāmi, bet noteikti. Esmu bijusi uz analīzēm, un tagad ar nepacietību gaidu, kad varēšu doties pie dakteres, lai uzzinātu, kā mazajam pa šo laiku ir gājis un kā viņš ir paaudzies.

Topošā māmiņa

Lasi vēl

Nelaba dūša labai grūtniecībai

5.– 8. nedēļa

Par grūtniecību un dzemdībām varat aprunāties Cāļa forumos

Dzemdības

Grūtniecība