Bērni

Attieksme pret kailumu ģimenē

Pret kailumu ģimenes lokā cilvēkiem ir diametrāli pretēja attieksme – vieni no tā kautrējas, toties citi pat neiedomājas, ka, piemēram, kopā ar bērnu pa pliko mazgājoties ir izdarījuši ko tādu, par ko citi varētu teikt, ka tas ir neētiski, nepieņemami vai bērnam rada traumu un kompleksus. Kā tad būtu normāli un pareizi izturēties ģimenē saistībā ar mazgāšanos kopā, staigāšanu kailiem pa dzīvokli utt., mums skaidro Gaiļezera Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu psihiatrs Gunārs Trimda un psiholoģe Anda Gaitniece-Putāne.

Kails ķermenis kā dvēseles mājoklis, ne tikai seksualitātes rādītājs

Ne mazums māmiņu uzskata, ka tēvu pliku redzēt meitām nevajadzētu nekādos apstākļos. G.Trimda domā, ka attiecībā uz dzimumiem nav atšķirību, piemēram, ja meita redzēs tēvu kailu, nekas slikts nebūs. Vienīgais labi būtu, ja bērni pēc iespējas agrāk apmierinātu savu ziņkāri, redzētu vecākus kailus. Tajā brīdī vajag izskaidrot bērna vecumam atbilstošā valodā redzamās atšķirības, lai pēc tam nebūtu pārsteigumu.

Foto: istockphoto.com

Anda Gaitniece-Putāne norāda, ka te var pieņemt, ka pašai mātei kails vīrieša ķermenis šķiet nepieņemams, neglīts un tādējādi ir pārliecība, ka, ja meita to redzēs, tad tas viņai būs traumatiski. Var būt arī gadījumi, kad mamma pati kaut kad bērnībā ir redzējusi kailu savu tēti vai vectēvu un tas viņai ir izraisījis nepatīkamas izjūtas. Ja meita saņem šādu vēstījumu (nav svarīgi, skaidri izteiktu, vai arī neizsacītu), tad viņai var rasties dažādas fantāzijas, tai skaitā varbūt arī biedējošas – kas tad īsti nav kārtībā ar tēta ķermeni, ka tas tiek slēpts. Te jāatceras, ka apmēram trīs gadu vecumā bērni skaidri sāk saprast savu dzimuma piederību un viņos rodas dabiska interese par abu dzimumu ķermeniskajām atšķirībām. Un tad ir labi, ja meitai kādreiz ir iespēja aplūkot tēti kailu, tāpat kā dēlam mammu, lai dabūtu skaidrību par vīriešu un sieviešu anatomiskajām atšķirībām. Jo veselīgāk vecāki pret to attiecas, jo mazāk bērns vēlāk ietekmējas no dažādiem greiziem uzskatiem par kailuma tēmu un seksualitāti vispār.

Vēl psiholoģe piemin problēmu, ka daudziem pieaugušajiem kails cilvēka ķermenis automātiski asociējas ar kaut nepieklājīgu vai varbūt pat neķītru. Tas ir tāpēc, ka mūsu kultūrā kailums pārmēru tiek saistīts ar seksualitāti, tātad kaut ko tādu, kas bērnam nav jāzina vai jāredz. Bet kails ķermenis ir cilvēka dvēseles mājoklis un tāds tas ir skaists. Tā ir pieaugušo samaitātā domāšana, kas neļauj bērniem to tā arī uztvert.

Bērna kautrības izpausmes saistībā ar kailumu ģimenē

Analizējot bērna kautrības izpausmes saistībā ar kailumu ģimenē, psiholoģe saka, ka, ja bērns jau no mazotnes ir pieradis, ka ģimene, piemēram, kopā iet pirtī, tad bērns to arī neuztver kā kaut ko tādu, no kā būtu jākautrējas. Zināma kautrēšanās no pretējā dzimuma vecāka varētu parādīties sākoties pubertātes vecumam, kad bērnā mostas seksualitāte un līdz ar to arī interese par pretējo dzimumu, erotiku. Tas var izraisīt zināmu mulsumu saistībā ar savu un citu cilvēku kailumu. Vecākiem tad ir svarīgi to respektēt un neuzspiest kopīgo mazgāšanos.

Mazākā bērnā kautrība drīzāk varētu parādīties tādā situācijā, ja ģimenē vecāki bērnu mazgā un līdz ar to arī redz kailu, bet paši bērna klātbūtnē nekad nav izģērbušies. Šādā kontekstā tās vairs nav līdzvērtīgas attiecības un bērns var sajusties neērti. Sak, kāpēc mani katrs var aplūkot, bet pārējie ģimenē nekad neatklājas. Bērns ar savu kautrību var neapzināti atspoguļot arī vecāku pašu kautrību. Ja mammai vai tētim ir saspringta attieksme pret kailumu, tad viņš bērnam it kā signalizē, ka tas nav pieņemams. Bērns to sajūt un nonākot tādās situācijās, sāk mulst.

Ja ģimenē attieksme pret kailumu ir veselīga un brīva, bet bērns tomēr kādā brīdī sāk pastiprināti kautrēties, tad vērts ar bērnu saudzīgi parunāties un noskaidrot, kas tieši rada šo kaunīgumu. Varbūt kāds, piemēram, skolā, kaut ko viņam ir pateicis par šo tēmu.  

Bērns kailuma robežas noteiks pats 

Psihiatrs G. Trimda norāda, ka kopt un rūpēties par sevi bērns jāmāca jau no mazotnes. Bērnam apmazgāt intīmās vietas jāmāca pašam, vecums, kad bērnu var atstāt vienu vannas istabā ir dažāds. Kailuma robežas atklātā, emocionāli atvērtā ģimenē parādās pašas, bērns pieprasa mazgāties jau viens pats, vai arī ieraugot vecāku dzimumorgānus, sāk skaļi ķiķināt. Arī brīdis, kad bērns pārsteidz vecākus kailus ir svarīgs. Šādā brīdī nevajag samulst un kautrēties, jo bērns tad pieņems, ka kailums ir mulsinošs un kas slikts. Protams, nevajag arī ieiet galējībās. Ir gadījies dzirdēt vecāku uzskatu, ka bērniem noteikti ir jāredz vecāku dzimumakts, bet tā būtu rupja seksuāla vardarbība pret bērnu.

Arī psiholoģe uzskata, ka būtībā atskaites punkts tam, kad ir piemēroti ģimenē redzēt vienam otru kailu ir katra ģimenes locekļa iekšējā izjūta. Ja kādam, vienalga, vecākiem vai bērnam, tas rada mulsumu vai nepatiku, tad pārējiem to ir jārespektē un nav jāuzbāžas ar savu kailumu vai jāpārkāpj šī cilvēka nospraustās robežas. Bērnam tas var izpausties dažādos vecumos: kādam trīs četru gadu vecumā, citam vēlāk, bet parasti bērni kaut kādā brīdī sāk sajust savas intimitātes robežas un vairs nevēlas, ja kāds ir klāt, piemēram, viņiem mazgājoties. Pat ja vecākiem ir uzskats, ka tas nav nekas īpašs, tad tomēr nebūtu labi to ignorēt. Bērnam ir svarīgi saprast, ka viņš pats ir saimnieks pār savu ķermeni un pats drīkst nospraust robežas kad kāds drīkst, vai gluži otrādi nedrīkst redzēt viņu kailu. 

„Tas ir līdzīgi kā bērnam ir jāiemāca, ka neviens bez viņa atļaujas nedrīkst pieskarties viņa ķermenim un īpaši jau tām ķermeņa daļām, ko saucam par intīmajām. Vienīgais izņēmums ir vecāki un ārsti. Tāpat arī, ja bērns ir paudis, ka viņam nepatīk, ja vecāki pa māju staigā kaili, arī to būtu jāņem vērā un jārespektē. Ja vecāki to ignorē un turpina to darīt, tad to faktiski var jau definēt kā vardarbību pret bērnu – viņš tiek piespiests būt par liecinieku kaut kam tādam, ko pats nevēlas”, uzsver psiholoģe.  

Nekautrēties no sevis – veselīgas pašapziņas pamats

G. Trimda saka, ka galvenais ir iemācīt bērnam veselīgu attieksmi pret sevi, nekautrēties no sevis, no kādām atsevišķām ķermeņa daļām, nevajag dzimumorgānus saukt pamazināmos vārdos, aizliegt tos bērnam izzināt, neļaujot tiem pieskarties. Seksualitāte ir saistīta ar katra attieksmi pret sevi un savām vēlmēm. Kauns par sevi, atkailināšanās ir atkarīga no tā, kā mēs redzam paši sevi, vai spējam pieņemt sevi arī ar saviem trūkumiem un nepilnībām. Bērns redz, kā vecāki izturas viens pret otru, vai pasaka viens otram ko mīļu, apskauj, noglāsta un samīļo. Ja vecāki jutīsies brīvi un pārliecināti par sevi, tad arī bērns varēs paņemt šo sajūtu un iegūt veselīgu pašapziņu un sevis izjūtu.

Iveta Odiņa

Citi interesanti raksti

Bērnu audzināšanas izaicinājumi informācijas sabiedrībā

Ja bērnu skolā apsmej

Runāt un dalīties viedokļos par šo un līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas