Bērni

Bērni pēc šķiršanās dzīvo pie tēva – ko darīt «brīvdienu mammai»?

Pēdējos gados aizvien vairāk pāri pēc šķiršanās pieņem lēmumu, ka bērniem labāk būtu dzīvot pie tēta, nevis mammas. Mātei tas ir īsts emociju kokteilis – jāpārdzīvo šķiršanās krīze, jāuzsāk pastāvīga dzīve, jāatspēko sabiedrības kritika par «bērnu pamešanu», kā arī jāiemācās veiksmīgi realizēt neierastā «brīvdienu mammas» loma. Portāls Cālis.lv pēta – kādi ir šķiršanās emocionālie slazdi un ar kādām situācijām saskaras mamma, ja bērni dzīvo pie tēva.

Pie kā jādzīvo bērnam – pie mammas vai tēta?

Tādas situācijas, kad vīrietis pēc šķiršanās sāk jaunu dzīvi un neliekas ne zinis par sievu un bērniem, kas skumst un ilgojas, mūsdienās sastopamas aizvien retāk. Tēvi apzinās savas tiesības, pienākumus un atbildību – sniegt bērnam tēvišķo un vīrišķo audzināšanu, un aizvien biežāki kļūst arī tie gadījumi, kad pēc šķiršanās bērni paliek dzīvot pie tēva. Šī tendence aizvien biežāk tiek novērota tieši pēdējos piecos gados – turklāt, to ir noteikuši ne tikai tiesas spriedumi, bet arī pašu vecāku vienošanās. Iemesli ir dažādi, piemēram, mamma dodas strādāt uz ārzemēm, tādēļ bērni paliek dzīvot ierastajā vidē vai arī – vecāki kopīgi secina, ka noteiktajos apstākļos tēvs par bērnu var parūpēties labāk. Bērna pamatdzīvesvietas izvēlē būtisku lomu spēlē ne tikai tādi parametri kā vecāku finansiālais nodrošinājums, dzīvesvietas tuvums bērnudārzam vai mācību iestādei, bērna dienas kārtībai atbilstoši darba grafiki un spēja nodrošināt visas bērna vajadzības, bet arī psiholoģiska izpratne par bērna audzināšanu un saskarsmes nepieciešamību ar otru vecāku. 

Foto: istockphoto.com

Vai sensenais uzskats, ka bērnam ir labāk dzīvot ar mammu, nevis tēti, ir pamatots? Jā, bet tas attiecas tikai uz pavisam maziem bērniem (līdz skolas vecumam). Ja vien nav kādi īpaši apstākļi, kādēļ mamma par mazuli parūpēties nevar, piemēram, slimība, darbs ārzemēs vai kaitīgu vielu lietošana, tad pirmsskolas vecuma bērniem patiešām labāk būtu dzīvot ar mammu. Tas tādēļ, ka maziem bērniem drošības sajūtas saglabāšanai ir jāpaliek kopā ar to vecāku, kas ir bijusi viņa primārā aprūpes persona, ar ko bērns ir kopā ikdienā. Klasiski – primārā aprūpes persona ir mamma, bet mainītu lomu gadījumā, tas var būt arī tētis vai omīte. Līdzīgi, ja ģimenē ir vairāki mazi bērni, tad nav ieteicams viņus dalīt, vienu atstājot dzīvot pie mammas, otru – pie tēta, jo kopā esot brāļi vai māsas jūtas drošāk. 

Tomēr, ja runājam par skolas vecuma bērniem – psihoterapeiti skaidro, ka tāds vienots likums, ka bērnam dzīve pie mammas būs labāka, nekā pie tēta, nepastāv. Gan vecāki, gan bērni ir ļoti dažādi, un katra situācija ir jāvērtē individuāli, tomēr kopumā var teikt, ka tēvs par bērnu var parūpēties tikpat labi, kā māte. Daudz svarīgāk par to, pie kura vecāka bērns dzīvo, ir tas, ka vecāki nav kļuvuši par ienaidniekiem un spēj nodrošināt bērnam psiholoģisku komfortu un stabilitāti, lai viņš zinātu un justu, ka viņam nekad nepazudīs ne mamma, ne tētis un ka viņi viens otru neapdraud.

Stāsta ģimenes attiecību mediatore Lelde Kāpiņa: «Kādi ir mīnusi, ja bērns dzīvo pie tēva? Tieši tādi paši, kā tad, ja bērns dzīvo pie mātes. Dzīvē viss ir harmonijā un arī vecāki parasti ir viens otru papildinoši, piemēram, ja tēvs pieļauj visatļautību, tad māte būs stingrāka. Attiecīgi, zaudējot vienu no vecākiem, zūd šis līdzsvars, bērns var izaugt pārlutināts vai arī ļoti ierobežots un ielikts rāmjos, tādēļ bērniem ir vajadzīgi abi vecāki. Parasti katra no pusēm uzskata, ka viņš vai viņa ir labāks vecāks par otru, piemēram, mammas nereti ir pārliecinātas, ka tētis neprot bērnu samīļot. Tomēr, kad tēti stāsta, kā viņiem pietrūkst vakara pasakas lasīšanas un iespēja paturēt bērna roku iemiegot, tad man liekas, ka tā īsti taisnīgi izvērtēt, pie kura no vecākiem bērnam būtu jāpavada ikdiena, ir grūti. Bet patiesība ir tāda, ka ir pilnīgi vienalga, vai bērns dzīvo pie tēta vai pie mammas, galvenais, lai dzīvojot pie viena, viņš var tikties ar otru, cik vien otrs var un cik bērns pats grib.»

Bērns – vecāku cīņas krustugunīs

Bērniem ir vajadzīgi abi vecāki, vai viņi ir šķīrušies, vai nav. Un vecākiem pēc šķiršanās nevajadzētu palikt ienaidniekiem, bet gan jāsadarbojas bērna audzināšanā. Bieži vien šķiršanās ir sāpīgas un dziļi traumatiskas pašiem pieaugušajiem, viņi ir tik lielā stresā un krīzē, ka nevar nodalīt jūtas pret laulāto un jūtas pret bērnu, un ievelk krīzē arī bērnus. Piemēram, ja kāds no vecākiem pēc šķiršanās jūtas piekrāpts, nodots vai pamests, viņš neapzināti vai apzināti šīs emocijas un sajūtu iedod bērnam. Nav pat nepieciešama kāda manipulēšana vai bērna noskaņošana, ka otrs vecāks ir slikts – bērns redz sajūtas un nolasa, ja vienam no vecākiem nepatīk bērna tikšanās ar otru, tādēļ var sākt izvairīties no kontakta ar otru vecāku. Stāsta Lelde Kāpiņa: «Šajās situācijās bērniem visgrūtākais ir dzīvot kā starp diviem dzirnakmeņiem, kad tēvs ienīst māti un māte ienīst tēvu. Bērns jūtas kā starp divām frontes pusēm, abas puses uzbrūk un šauj, un tā sajūta ir šausminoša, jo kāds noteikti būs zaudētājs. Trāpīs mammai – slikti, trāpīs tētim – slikti, trāpīs man – par ko man? Lai netraumētu bērnu, vecākiem ir jātiek vaļā no šīs cīņas atmosfēras un jāpieņem, ka bērnam abi vecāki ir labi. Ar savstarpējas cīņas stāvokli un tiesvedību nevar panākt veiksmīgu rezultātu, jo cīniņā tiek ieguldīts tas laiks un enerģija, kas nepieciešams bērnam, pie tam – rezultātā vienmēr kāds no vecākiem būs zaudētājs, līdz ar to – arī bērns jutīsies zaudējis vienu no vecākiem.»

Katrs bērns uz vecāku šķiršanos reaģē citādāk, jo mehānismi, kādā veidā cilvēki tiek galā ar zaudējumu ir individuāli – viens vaino sevi, vienam ir mazvērtības sajūta, citam ir kauns, var būt gadījumi, kad bērns noslēdzas, norobežojas. Turēt sevī sāpes un stresu ir ļoti grūti, un, ja bērns nesaņem palīdzību, tad šīs apspiestās emocijas var izpausties kā ļoti slikta vai pārlieku laba uzvedība vai kā dažādas psihosomatiskas saslimšanas. Tā teikt, ja mute nerunā, tad runā ķermenis, un šādas reakcijas ir zemapziņas sauciens pēc vecākiem. Ja bērnam pēc šķiršanās sākas uzvedības vai veselības problēmas, tad noteikti vajag griezties pie speciālista. Īpaša uzmanība jāpievērš bērniem – pusaudžiem, jo, redzot, ka vecāki nekontaktē savā starpā, bērniem rodas dažādas manipulācijas iespējas. Reizēm bērni sāk melot, lai pārbaudītu, vai vecāki viņus uzmana, vai viņš joprojām ir vecākiem svarīgs. Ja pusaudži ir vīlušies vecākos, viņiem ļoti veikli var «paslīdēt kāja», meklējot mierinājumu, sabiedrotos un atbalstu citur.

Dainas stāsts – sāp, ka bērniem neatrodas laiks, lai satiktos

Dainas ģimenes dzīve, no malas raugoties, daudziem likās apskaužami veiksmīga. Viņas vīrs ir «kārtīgs kurzemnieks» – turīgs, sabiedrībā atzīts vīrietis ar savu nostāju par to, kādām jābūt lietām un attiecībām. Tomēr mājas vidē vīrieša «stingrais mugurkauls» izpaudās sava veida diktatūrā – visas darbības bija pakārtotas vīram, sievas aktivitātes netika atbalstītas un emociju uzplūdos Daina izpelnījās vīra vardarbību. Arī bērnu klātbūtnē. Šķiršanās Dainai nāca kā atvieglojums, tomēr pēc ilgstošiem strīdiem un pret sievieti vērstu emocionālu šantāžu, Daina piekrita, ka bērni paliks dzīvot ar tēvu. Galu galā – tur viņiem nodrošināti visi normālai dzīvei nepieciešamie apstākļi, finansiāls atbalsts, kā arī – iespēja turpināt mācības un hobijus. Daina uzsāka dzīvi citā pilsētā, un tikai tagad, trīs gadus pēc šķiršanās, viņas dzīve beidzot ir nostabilizējusies. Tagad sieviete uz notikumiem un lietām raugās pozitīvi, tomēr satraukumu izraisa fakts, ka saikne ar pašas bērniem kļūst arvien vājāka.

Stāsta Daina: «Tas bija ļoti grūts posms: tikusi vaļā no šīm attiecībām, es jutos ļoti brīva, bet man viss bija jāsāk no nulles – bez darba, mājvietas, atbalsta. Tajā brīdī es sapratu, ka vīram dzīve ir sakārtota – atliek tikai dzīvot un izklaidēties, un bērniem tur būs labāk. Arī bērni teica, ka grib dzīvot ierastajā vidē, viņiem tur ir labi, tādēļ piekritu šādam lēmumam. Mūsu attiecības ar bērniem ir foršas – sazvanāmies, sarakstāmies, runājam par dienas notikumiem un, cik iespējams, tiekamies. Ir svarīgas lietas, kuras viņi pārrunā tikai ar mani. Tas silda manu sirdi. Bet pēdējā laikā ir ļoti sāpīgi, kad jūtu, ka bērni atsvešinās – nemaz tik ļoti negrib ar mani satikties vai bijušais vīrs nepabrīdina, kad viņi brauc uz pilsētu, kurā dzīvoju es, un ir reāla iespēja satikties. Citreiz, kad piedāvāju bērniem satikties, viņi atbild, ka – jā, varētu, bet nevar zināt, vai tētis neizdomās darīt kaut ko foršāku, viņiem negribas palaist garām kādu interesantu izklaidi. Es, protams, nespiežu un nelūdzu, lai bērni pamet savas ierastās lietas un satiekas ar mani, bet tomēr – sāp tik ļoti...» 

Situāciju komentē ģimenes psihoterapeite Iveta Lielmane: «Šādā situācijā no psiholoģiskā viedokļa sievietei ir grūti ar savu mātes lomu, jo aktuālāk ir sakārtot savu dzīvi, kura tajā brīdī ir pilnīgi «kājām gaisā». Sievietei ir jātiek galā ar savu šķiršanos, jāmeklē dzīvesvieta un darbs. Ja viņa nav līdzvērtīga materiālā ziņā un nevar pēc šķiršanās nopirkt sev māju vai dzīvokli, tad situācija ir nestabila, un, protams, viņa ir arī mazāk spējīga rūpēties par bērniem. No tāda viedokļa ir ļoti labi, ja tētis var parūpēties un viņš to arī dara, lai gan šeit ir riski, ka bērni izvēlas dzīvot pie tēva izdevīguma dēļ, viltīgi spēlē uz tēva «pareizajām pogām», lai viņš turpinātu «pirkt» bērnu mīlestību un izvēli – dzīvot pie viņa. Bet no otras puses, pat ja bērni izvēlas dzīvot pie tēva izdevīguma dēļ, viņiem nav laba šāda apziņa, ka vienam no vecākiem ir viss, bet otram nav pilnīgi nekā. Tad ir jautājums, kāpēc partneris ir pieļāvis, ka otrai pusei, bērnu mātei ir jānonāk šādā situācijā? Tur jau ir runa par elementāru cieņu un cilvēka atbalstu.»

Bērniem ir vajadzīga vesela, stipra un pozitīva māte!

Kā skaidro psihoterapeiti – gan izraujoties no attiecībām, kurās noticis mobings, emocionāla un fiziska vardarbība, gan gadījumos, kad sieviete nevar pārdzīvot šķiršanās sāpes vai atšķirtību no bērniem, viņai būtu jāmeklē kāda atbalsta grupa vai psihologa, psihoterapeita palīdzība. Svarīgākais ir atbrīvoties no upura lomas. Ja mātei ir iekšējas sāpes un sajūta, ka pasaule vai bijušais vīrs pret viņu izrīkojušies negodīgi un netaisnīgi, tad ar šo netaisnības sajūtu jātiek galā un jārod spēks pieņemt realitāti tādu, kāda viņa ir. Bērni lieliski jūt, ja mamma ir naidīga pret tēvu vai jūtas slikti, un vienā brīdī viņiem tas var kļūt par grūtu. Ejot pa vieglāko pretestības ceļu, bērni sāk melot, slēpt, izvairīties, mēģina norobežoties, piemēram, esot kopā ar vienu vecāku, mēģina aizmirst jeb no dzīves «izslēgt» otru vecāku, kas bērnam ir ļoti smagi. Tādēļ, ja mammai ir pārliecība, ka viņa patiesi vēlas bērniem sniegt to mīļumu un atbalstu, ko viņi no mātes sagaida, viņai, pirmkārt, jāsāk ar savu emocionālo veselību. Komunikācijai ar bērniem jābūt pozitīvai un viņiem nepieciešama vesela, stipra un laimīga mamma!

Zūd kontakts ar bērniem – ko darīt mammai?

Pastāv tāds mīts, ka vecāks, kurš pavada ar bērnu piecas dienas nedēļā, būs bērnam tuvāks, nekā otrs, kurš ar bērnu pavada tikai piecas stundas brīvdienās. Šāds uzskats nav gluži pamatots, jo svarīga ir satikšanās laika kvalitāte. Darba dienās dzīvojot pie viena no vecākiem, var būt, ka bērns no rīta tiek aizvests uz bērnudārzu un kvalitatīvs kopā būšanas laiks ir tikai kāda stunda vakarā. Līdz ar to, sanāk, ka nedēļas laikā tas ir tik pat, cik otrs vecāks pavada ar bērnu brīvdienās. Pat, ja tikšanās ir retas, tas nenozīmē, ka bērni mammu vairs neuztvers kā mammu un viņa nebūs tuva. Tomēr – ko darīt, ja mammai rodas sajūta, ka kontakts ar bērniem zūd? Tam var būt vairāki izskaidrojumi. Ja attieksme pret sievieti ģimenē bijusi vardarbīga vai viņa nav tikusi galā ar sāpīgo pieredzi, iespējams, ka bērni, tiekoties ar mammu, paņem uz sevis mammas upura lomu – šādas tikšanās reizes ar mammu var būt sāpīgas un bērni var izvairīties no kontakta. Vēl viens iemesls: šķiršanās laikā zaudējot pamatu, drošību un stabilitāti, ko nodrošina ģimene un abi vecāki, bērns pēc tam īpaši pieķeras tam vecākam, pie kura dzīvo, jo baidās pazaudēt arī to. Īpaši raksturīgi tas ir mazākiem bērniem, kas veido koalīcijas ar to vecāku, ar ko dzīvo kopā. Un šajā gadījumā ne vienmēr pamatā ir kādas manipulācijas ar informāciju, bet bērns tādā veidā pārdzīvo to, kas viņam sāp un ko viņš nesaprot. Tomēr, iespējams, ka atsvešināšanās iemesls ir daudz vienkāršāks – bērnam vienkārši sācies tīņu vecums.

Konsultē Iveta Lielmane: «Ja attiecības ar bērniem ir kļuvušas atsvešinātākas un ir sajūta, ka zūd kontakts, mammai, pirmkārt, ir jābūt pacietīgai un jāsaprot, ka mamma viņa būs vienmēr, it īpaši ja viņa pati tā jūtās. Lielākiem bērniem ir mazāk iespējams, ka saikne pazudīs pavisam, bet – jo mazāks bērns, jo savstarpējās attiecības un kontakts pazūd ātrākā laikā. Mazajiem mamma ir ļoti vajadzīga, un mammai ir jābūt uzstājīgai – jāpanāk, lai tētis noteikti dod bērnus un būtu iespēja ar bērniem pavadīt ilgāku laiku kopā. Bērnam ir jājūt, ka mamma interesējas un rūpējas, tādēļ ieteicams regulāri sazināties, vienmēr doties uz visiem skolas pasākumiem, braukt līdzi ekskursijās un būt klāt visos svarīgajos brīžos. Savukārt, lielākiem bērniem mazāk interesē pavadīt ilgu laiku kopā ar vecākiem, viņiem ir savas intereses un hobiji, bet tas nenozīmē, ka mammai nebūtu jāinteresējas, jāsatiekas vai jāzvana bērniem. Var būt kāds laika periods, kad tīņi izslīd no tā vecāka redzesloka, ar kuru nedzīvo kopā, bet svarīgi, lai bērni jūt, ka mammai vajadzības gadījumā var piezvanīt. Tāpat, mamma nedrīkst uzlikt bērnam par pienākumu būt ar viņu kopā, šajā vecumā arī jāuzmanās ar pamācībām un aizrādījumiem, lai nezaudētu pusaudža uzticību. Katrā ziņā – kontakta iniciatoram ir jābūt mammai, vienkārši jārēķinās ar pusaudža dabu un jāsagaida, kad bērns nedaudz pieaugs, jo tad saikne ļoti bieži atgriežas.»

Daži padomi mammām:

Bērniem ir svarīga stabilitāte un drošība, tādēļ plānojiet tikšanās reizes laicīgi un turiet savu vārdu. Aizmirstiet par tādiem teikumiem kā «satiksimies, kad man būs laiks» un solījumiem «tiksimies sestdien vai svētdien, redzēs, kad būs laiks». Nekādā gadījumā nepieviliet bērna ilgošanos un rēķināšanos ar tikšanos.

Ja attiecības ar bijušo laulāto ir labas, tad bērns var dzīvot nedēļu pie tēva, nedēļu pie mātes . Tāpat, nav pareizi, ka bērns pie viena vecāka dzīvo visas darba dienas un pie otra vecāka – tikai brīvdienas. Ir veselīgi dalīt gan pienākumus, gan brīvdienas. Bērni «mājās» jūtās tur, kur ir vecāki, un bērnam var būt arī divas mājas. Bet šādi modeļi labi darbojas tikai tajos gadījumos, kad vecāki tiešām spēj sadarboties, un ir pārliecināti, ka bērni ar šo situāciju nemanipulē.

Ja tikšanās reizes ir retas tāpēc, ka mamma dzīvo ārzemēs, tad kopā pavadītajam laikam būtu jābūt laikus saskaņotam un  kopīgiem spēkiem rūpīgi izplānotam. Te būtu jāiesaista  ne tikai bērna tēvs vai aprūpētājs, ar kuru bērns dzīvo ikdienā, bet arī bērna pedagogi, pie reizes tā varētu būt laba iespēja mātei vairāk uzzināt par bērna skolas gaitām. Ja nu patiešām nav iespējams saskaņot viesošanās laiku ar skolas brīvlaikiem vai brīvdienām, tad nepieciešamības gadījumā, lai vairāk laika bērns pavadītu ar māti, būtu attaisnojami bērnudārza, pulciņu un pat skolas kavējumi. 

Ja jums vispār nav iespēja sazināties ar savu bērnu, rakstiet viņam dienasgrāmatu vai vēstules, kuras nenosūtat. Kad bērns būs atbilstošā vecumā, jūs varēsiet viņam nodot šīs liecības, kas atjaunos jūsu saikni. Pieredze liecina – nereti, pusaudžu vecumā bērni pieņem lēmumu atgriezties pie vecāka, no kura bijuši šķirti.

Tas, ka bijušajam vīram vai sievai veidojas jaunas attiecības, ir normāli un labi! Un greizsirdībai uz bērna attiecībām ar jauno partneri nav pamata, jo bērnam neviens cilvēks nekad neaizvietos māti un neatņems jūsu mātes lomu. Bērnam ir vajadzīgi visi cilvēki un aprūpētāji, kas viņam dod mīlestību – gan mamma un patēvs, gan tētis un pamāte. Ja mammai sāp sirds par to, ka bērns dzīvo ģimenē ar citu sievieti, tās ir tikai mammas sāpes, kuras jāmēģina atrisināt.

Vienīgie cilvēki, kas var mainīt kaut ko bērna dzīvē, ir paši vecāki. Ja jums ir sajūta, ka bērna dzīvē notiek kaut kas neveselīgs, kas bērnam nenāk par labu vai tēvs bērnam dara pāri – griezieties pēc atbalsta bāriņtiesā vai krīzes centros, kas palīdzēs šo situāciju mainīt.

Ja sajūtat greizsirdību vai skumjas, ka bērniem ar otru vecāku iet labi, tad tā ir jūsu iekšējā problēma, ir jāstrādā ar sevi. Kam gan būtu jānotiek, lai nepriecātos, ka bērniem ir laba un skaista dzīve? Atrodiet veidus, kā būt daļai no šīs skaistās dzīves!

Ja vien jūsu bijušais vīrs nav narkomāns, rūdīts noziedznieks, neglābjams alkoholiķis, garīgi slims indivīds vai slīpēts sociopāts, kas manipulē ar visu pasauli, ļaujiet viņam uzņemieties atbildību par viņa bērnu. Nevajag cīnīties vai baidīties par bijušā vīra neveiksmēm – katram taču ir tiesības uz savām kļūdām. Labāk domājiet, kā sadarboties!

Dodieties pie speciālista un tieciet galā ar savu šķiršanās traumu! Bērniem ir vajadzīga stirpa, priecīga un vesela mamma!

Elīna Dumpe

Citi interesanti raksti

Disfunkcionālas ģimenes posts

Vecāki strīdas – bērns slimo

Runāt un dalīties viedokļos par šo un līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas