Bērni

Bērns nūdistu pludmalē

Kailums sabiedrībā bieži vien nav pieņemams, lai arī seksualitāte mūsdienās tiek propagandēta it visur. Tomēr ir cilvēki, kas nekautrējas no sava kailuma, un tas attiecas arī uz laika pavadīšanu pludmalē. Ir cilvēki, kuri izvēlas nūdistu pludmales, kuru apmeklētājiem kailums ir pieņemams, saprotams un līdz ar to acīs nekrītošs.

Tomēr diskutabls ir jautājums, vai uz nūdistu pludmali ir labi ņemt līdzi bērnu. Skaidrs, ka vecāki, kuri apmeklē tikai nūdistu pludmali, ņems līdzi arī bērnu. Tomēr jāņem vērā vairāki faktori, bērna tiesības izvēlēties un higiēna, jo bērnu āda ir daudz jutīgāka nekā pieaugušo. Bērns daudz ātrāk var dabūt infekcijas, kā arī jāņem vērā drošības aspekts – vienmēr būs cilvēki ar nelāgiem nolūkiem, un šādi nolūki var būt arī attiecībā uz maziem bērniem.

Bērna seksualitāte jau no pirmajām dzīves dienām

Lai arī dzimumdziņa bērnam parādās tikai pusaudža gados, bērna seksualitāte parādās jau no dzimšanas. Tomēr ir jāsaprot, ka bērna seksualitāte ir atšķirīga no pieaugušo seksualitātes un bērns to uztver nevainīgi.

Lai arī daudzi nepiekrīt Freida teorijām, viņš ir pirmais, kurš pētījis bērnu seksualitāti un to sistematizējis. Freida teorija apgalvo, ka pirmajos dzīves gados bērnam ir orālā psihoseksuālā stadija, jo bērns visu pārbauda ar muti, arī krūti ņem ar muti. Un ir pilnīgi normāli, ja ēšanas procesā un mammas siltuma ietekmē zēniem veidojas erekcija un arī meitenes izjūt baudu.

Nākamā Freida teorijā ir anālā attīstības stadija, kad bērns iemācās iet uz poda un līdz ar to kontrolēt savus slēdzējmuskuļus, tādējādi spējot kontrolēt gan sevi, gan apkārtējos. Šajā laikā bērns izpēta sevi un saprot, ka, pieskaroties sev tur, lejā, var just siltumu un patīkamas sajūtas. Tāpēc nevar teikt, ka divgadīgs vai trīsgadīgs bērns neko nesaprot. Viņš jau sāk iepazīt, izpētīt un, ja būs iespēja, pētīs arī citus. Ja bērnam pūderē dupsi, meitenēm var piebriest klitors, tas var notikt arī peldoties vai vienkārši rotaļājoties. Tikai, atšķirībā no pieaugušajiem, tam nav nekādas seksuālas nokrāsas.

Apmēram četru gadu vecumā iestājas falliskā attīstības stadija, jo bērni sāk apzināties dzimumu atšķirības. Parasti tas ir laiks, kad bērni pieķeras pretējā dzimuma vecākiem, lai pēc tam identificētos ar savu dzimumu un meitene mācītos no mammas, bet dēls no tēta. Tas izpaužas ne tikai seksuālā ziņā, bet arī vispārējā uztverē un rīcībā.

Ja bērns šajā vecumā sāk iet bērnudārzā, visbiežāk ir arī seksuāli izglītojošās nodarbības, kad bērns uzzina, kā sauc katru orgānu, rodas dažādas anekdotes par tiem vai seksu kā tādu. Bērnam rodas priekšstats par seksuālām attiecībām. Ja ģimenē ir mīļa gaisotne, tēvs dod mammai buču un viņi mēdz apskauties, bērns saprot, ka tas ir kaut kas patīkams un labs.

Periodu no sešu gadu vecuma līdz pusaudžu vecumam Freids nosaucis par latento, tātad slēpto, jo seksualitāte ir pieklususi, bērns vairs nav pārņemts ar savu vai citu cilvēku ķermeni. Seksuālā enerģija tiek novirzīta uz dažādām aktivitātēm: dejošanu, sportu u. tml. Bērnam rodas dziļāka interese par apkārtējiem, izpratne par notiekošo un attiecībām ar citiem.

Ja bērns ir sapratis, ka, pieskaroties noteiktām vietām, var sasniegt patīkamas sajūtas, šajā vecumā tas jau tiek darīts mērķtiecīgi. Šis ir arī laiks, kad bērnam rodas vēlme izmēģināt kaut ko, viņaprāt, seksuālu ar pretējo dzimumu. Tāpēc šajā vecumā bērni vecākiem jautā, vai brālis un māsa var iet vienā vannā, gulēt vienā gultā un ko darīt, ja brālis grib ielikt savu mantību māsas kājstarpē.

No pusaudžu vecuma līdz pilngadībai jaunajiem cilvēkiem, pēc Freida domām, ir ģenitālā psihoseksuālā attīstība. Rodas pastiprināta interese par savām intīmajām vietām, par pretējo dzimumu, veidojas mums tik ierastā pieaugušu cilvēku seksualitāte. Šajā posmā raksturīgi, ka baudas izjūta koncentrējas tieši dzimumorgānu apvidū. Šajā posmā jaunie cilvēki vēlas nodibināt gan seksuālas, gan citas vajadzības apmierinošas attiecības.

Tomēr ir vēl viens aspekts, kas jāņem vērā. Kādreiz uzskatīja, ka dzimumhormonu veidošanās un attīstība bērnam notiek pakāpeniski. Bet šobrīd ir izpētīts, ka, pārsteidzošā kārtā, šie hormoni meitenēm un puišiem noteiktos vecumposmos ir tieši tādā pašā daudzumā kā pieaugušajiem. Proti, puišiem tas ir sešos mēnešos, viena gada vecumā, trijos un piecos gados. Savukārt meitenēm – piecos, sešos un deviņos gados.

Bērna tiesības izvēlēties

Lai arī daļai vecāku ir priekšstats, ka bērns ilgus gadus neko no tā visa nesaprot un par svešu cilvēku ķermeņiem neinteresējas, tā ne vienmēr ir. Par to ir vērts padomāt, kad bērns tiek vests uz nūdistu pludmali.

Foto: istockphoto.com

Ja vecāki nemēdz apmeklēt nūdistu pludmali vai ar to sanāk saskarties ārzemēs, tad bērnam rodas jautājums – kāpēc citi atpūšas pliki? Tomēr visbiežāk bērns ar laiku pie tā pierod un nepievērš tam uzmanību, ja vien viņam tas kādā no vecumposmiem nav aktuāli.

Protams, ja bērns ikdienā vecākus nekad nav redzējis kailus, tad nokļūšana tādā vietā, kur visi ir kaili, bērnam var būt liels un pat šokējošs pārsteigums. Tāpēc, atrodoties ārzemēs, jāizvērtē, uz kurieni doties un kas tur sagaida. Savukārt, ja bērns sauļojas un peldas pa pliko, tad var ņemt vērā, ka nūdistu pludmalēs ir mazāk cilvēku, tātad viens no otra atrodas tālāk, un vienmēr ir iespējams atrast vietu, kur jūs netraucēs svešas acis.

Vislabāk, ja bērns var izvēlēties pats, arī nūdistu pludmalē – vilkt peldkostīmu vai dzīvoties pa pliko. Mazi bērni visbiežāk labprātāk dzīvojas kaili, bet ap piecu līdz septiņu gadu vecumu labprātāk velk kaut ko mugurā, un šāda vēlme būtu jārespektē.

Arī cāļotājas norāda, ka svarīga ir bērna izturēšanās ne tikai pret savu, bet arī citu cilvēku kailumu, jo ir bērni, kas nejūtas ērti, ja visi apkārt staigā bez apģērba. Nenoliedzami, ka daudziem bērniem šādos gadījumos radīsies ziņkārīgi jautājumi, uz ko vecākiem jābūt gataviem atbildēt.

«Mana draudzene uz nūdistu pludmali ņem līdzi savu dēlu. Es savu meitu neņemu. Mājās mēdzu pārģērbties viņas klātbūtnē, bet man ir aizspriedumi pret to, ka bērnam jāskatās uz svešiem, plikiem krāniem. Es to nespēju pieņemt.

Uzskatu, ka pa pliko var sākt dzīvoties tad, kad pats esi ticis skaidrībā ar savu seksualitāti un savām pieļaujamām robežām. Esmu priecīga, ka mana mamma šajā jomā bija konservatīva. Es, pieņemot patstāvīgu lēmumu, uz nūdistu pludmali devos, kad man bija aptuveni 22 gadi. Man viss bija skaidrs un zināms, es pratu atšķirt vienkāršus nūdistus no slimiem lūriķiem, man jau bija izveidojusies sava vērtību skala un, galvenais, pašapziņa. Kaut kādi nesimpātiski notikumi (lūriķi, kratītāji un parasti seksotāji) vairs nespēja ietekmēt manu psihi.

Tā kā, ja meita pēc desmit gadiem, kad būs pilngadīga, man paziņos, ka ir nūdiste, es to mierīgi pieņemšu. Tagad, kad viņai ir desmit gadi, es nevēlos viņai rādīt svešus plikņus un nevēlos arī to, ka viņa svešiniekiem rādās plika. Šobrīd, kad plikums praktiski ir ikdiena, es cenšos viņai iemācīt intimitātes vērtību.»

Vecāku uztvere par bērnu seksualitāti

Ir vecāki, kas ļoti uztraucas par savu bērnu seksualitāti, mēģina novērst jebkuru rīcību, kas pat attālināti par to varētu liecināt. Šādi vecāki arī paši bērna klātbūtnē nekad nepārģērbjas, neiet dušā un arī citādi nerāda, ka kailums ir kaut kas dabisks, no kā nav jākaunas. Tas bērnā visbiežāk rada sajūtu, ka tas, kas viņu dabiski interesē, ir netīrs un nevēlams. Šādi vecāki arī mulst, ja viņiem uzdod jautājumus par dzimumorgāniem, sajūtām un, vēl jo vairāk, seksu kā tādu.

Ir vecāki, kuri pret to izturas ļoti dabiski, prot novilkt robežas, cik daudz bērns drīkst redzēt un kas tomēr paliek pieaugušajiem. Bērns zinās, ka viņa ķermenis ir dabas dots un ir labs tieši tāds, kāds ir. Šie vecāki bieži vien apmeklē nūdistu pludmales un labprāt ņem līdzi arī bērnus.

Vēl ir daļa vecāku, kuriem visas domas grozās ap seksu, un tas tiek ielikts arī bērnos. Bieži vien vecāki nekautrējas nodarboties ar seksu arī tad, ja to var redzēt bērns, jo viņiem liekas, ka viss, kas ir dabīgs, nav kaitīgs. Tomēr parasti uz bērniem tas atstāj negatīvu iespaidu, jo var šokēt, kaitināt vai vienkārši nomākt.

Vecāku attieksme pret bērnu un viņa seksualitāti, kā arī savstarpējās attiecības ir pamats tam, kā bērns to visu uztvers. Lai arī bieži vien lielāko daļu informācijas bērni uzzina ārpus mājām, ir labi, ja vecāki par to runā un skaidro atbilstoši bērna vecumam, neuzmācoties ar informācijas pārbagātību, bet arī neignorējot un neizvairoties.

Runājot par bērniem nūdistu pludmalē, daudz kas ir atkarīgs arī no vecāku attieksmes. Ir vecāki, kas neapmeklē nūdistu pludmales, līdz ar to neved uz tām arī savus bērnus. Tomēr tiem, kuri šādas pludmales apmeklē, domas ir atšķirīgas. Ir vecāki, kas labprāt ņem līdzi savu bērnu. Ir arī tādi, kas neņem līdzi vai, paņemot līdzi, bērnam liek vilkt peldkostīmu vai peldbikses higiēnas apsvērumu vai cilvēku dažādo nodomu dēļ, kā arī tādēļ, ka vēlas, lai bērns patstāvīgi var pieņemt lēmumu.

Ne visiem cilvēkiem ir labi nodomi

Mēs nevaram ignorēt to, ka ne visiem cilvēkiem ir labi nodomi. Tāpēc katram pašam jāpieņem lēmums, vai bērnu vest uz nūdistu pludmali vai tomēr ļaut viņam dzīvoties peldkostīmā vai peldbiksēs.

Viens no cāļotājiem norāda, ka šobrīd tehnoloģijas ir attīstījušās un mēs pat varam nemanīt, kad kāds dara ko nepiedienīgu. «Iespējas fotografēt un filmēt tā, lai nevienam nerastos aizdomas, ir. Pats parastā pludmalē pieķēru īpatni, kurš filmēja caur mugursomas kabatu. Tur bija tāds kā tīkliņš, nevis klasiska kabata. Es nedomāju, ka parasts cilvēks, kurš nav psihologs, būtu pamanījis dīvainības. Īpatnis vienkārši stāvēja un it kā sauļojās, tajā pašā laikā mugursoma bija pavērsta pret bērnu, kurš pliks spēlējās smiltīs.»

Visbiežāk vecāki arī tad, kad atnāk ciemiņi, bērnam neļauj plikam skraidīt pa māju, jo ir normas. Jāatceras, ka diemžēl daudzi nepatīkami gadījumi notiek tieši ar cilvēkiem, kas ģimenei ir pazīstami. Ir vīrieši, kas iekāro ne tikai sievišķīgās pusaudzes, bet arī bērnus līdz septiņu gadu vecumam, ar to ir jārēķinās. Tāpat, ja brālim un māsai ir liela gadu starpība, rūpīgi jāizvērtē, ko un kā viņi dara kopā.

Tomēr nevajag uz visu skatīties ar pārāk lielām aizdomām, jo tad nevar ļaut ne bērniem brīvi spēlēties, ne iziet sabiedrībā ar bērnu, jo nav zināms, kas pretimnācējam ir padomā. Arī bērnam ir jāskaidro, ka ne visi cilvēki ir labi un ne visiem drīkst uzticēties. Tomēr iebiedēt bērnu tā, ka viņš bez mammas baidās paspert kaut vienu soli un uz ikvienu, kas viņu pasveicina, skatās ar aizdomām, arī nebūs normāli.

Jautājums par higiēnu

Ja bērns kails spēlējas mājas pagalmā, kur nestaigā sveši cilvēki, suņi vai kaķi, tad visdrīzāk nekas slikts nenotiks. Bet publiskā pludmalē jārēķinās, ka nekad nevar zināt, kas smiltīs atrodas. Tur var būt stikli, šļirces, citi asi priekšmeti, arī graudainākas smiltis bērnam var radīt nepatīkamas sajūtas. Smiltīs var būt arī kādas infekcijas perēklis.

Katra situācija jāizvērtē individuāli. Jāpieņem lēmums, kad bērnam labāk būs saņemt pilnīgu saules baudījumu un kad labāk bērna jutīgās vietas pasargāt, lai nerastos nevajadzīga infekcija un tālejošas problēmas.

Iveta Rozentāle

Citi interesanti raksti

Auglības meklējumos

Daudzbērnu ģimene - lepnums vai žēlums

Dalīties viedokļos par šo un līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Aktīva atpūta

Mazulis