Bērni

Bērns vēlas pamest iesākto interešu pulciņu

Kā rīkoties vecākiem, ja bērns saka, ka viņam apnicis iet mūzikas (sporta, mākslas utt.) skolā vai piedalīties kādā no uzsāktajām nodarbībām interešu pulciņos. Vai uzstāt, lai bērns turpina, vai ļaut pamest iesākto? Ieklausījāmies pieredzes stāstos, kā arī lūdzām komentāru ārstei-psihoterapeitei Žanetei Sebrei (psihoterapija pieaugušajiem un pusaudžiem; veselības centrs «Pļavnieki» – spēļu terapija bērniem).

Viedokļi no forumiem

Jaunībā, bērnībā vajag izmēģināt pēc iespējas vairāk. Tas ir normāli, ka bērni vēlas pamēģināt daudzveidīgas nodarbības un ka ietekmējas no tā, ar ko draugi nodarbojas vai ko rāda TV (pēc olimpiādes viņi noteikti grib braukt ar BMX un kļūt par čempioniem). Ja nepamēģinās, kā tad zinās, ka volejbols galīgi nav viņa sporta veids, bet, savukārt, tamborēšana ir labs brīvā laika pavadīšanas veids. 

Foto: istockphoto.com

Skolas laikā ir jāizmanto iespēja izmēģināt visu ko (un vispusīgi attīstīties), un tādā aspektā ir ļoti labi katru gadu iet kādā citā pulciņā. Bērns pieķersies tam, kas tiešām iepatiksies. Kāda diskutētāja atzinās, ka līdz 5. klasei bija izmēģinājusi 15 pulciņus, bet tad palikusi pie diviem un ar šīm lietām vēl tagad hobija līmenī nodarbojas, jo beidzot bija atradusi tieši to, kas pašai vajadzīgs. Būtu zaudējusi daudz laika, ja vecāki būtu spieduši pabeigt iesākto. 

Ja bērns ir tāds, kam bieži mainās intereses, tad viņam arī bērnībā jāļauj izmēģināt visu ko, jo kādā brīdī viņš atradīs kaut ko stabilāku. Ja bērnam to neļaus, tad viņš mētāsies no vienas intereses uz citu jau pieaugušā gados. Vispār jābūt laimīgam, ka bērnam IR kādas intereses un kaut kur, vismaz minimāli, būtu jāiet, nevar visu brīvo laiku dirnēt pie datora.

Par optimālo izmēģinājuma laiku. Kādai šķiet, ka optimālais pulciņa izmēģināšanas laiks ir pusgads – gads vai mācību gada beigas, tad jau vajadzētu būt skaidram, patīk vai nepatīk konkrētā nodarbošanās. Parasti sezonas beigās ir atskaites, uzstāšanās, pasākumi utt., kad bērns var nojaust savus panākumus un, iespējams, daļai pat iepatīkas šī nodarbe.

Iebildējas vaicāja, vai arī pieaugušā vecumā jūs nevienu iesākto, pamēģināto hobiju sev neļaujat pārtraukt, ja vismaz gads nav pagājis? Tas, ka bērnam obligātā kārtā liek pabeigt to gadu vai pusgadu, diezgan daudzos bērnos vispār atsit vēlmi kaut ko jaunu mēģināt. Jo, ja nepatiks, mamma tikpat vaļā nelaidīs, būs mēnešiem ilgi jāturpina, tad jau labāk nesākt vispār. 

Ja šķiet, ka ir talants, ko vajadzētu attīstīt. Daļa māmiņu pieturējās pie uzskata, ka pat tad, ja šķiet, ka bērnam ir milzīgs talants, bet viņam pašam nav uz to nekādas intereses (arī pēc pamēģināšanas), tad tas bērnam nav jādara. Protams, ir saprātīgi bērns jāvirza, bet ne jau tik brutāli, ka vecāki izvēlas bērnam intereses, uzspiež apmeklēt pulciņus. Bērns arī ir cilvēks ar savām vēlmēm un ne vienmēr varam zināt, kā viņš jūtas konkrētajā vidē un konkrētajās nodarbēs. Nevar likt bērnam caur asarām un piespiešanos apmeklēt nodarbības, ja viņš to nevēlas (ja šī negribēšana nav tikai mirkļa iedoma, bet tiešām pamatota). 

Citas stāstīja, ka, ja zina, ka bērnam uz to ir dotības, vai, ka pēc rakstura bērns ir nepastāvīgs ar nenoturīgām interesēm, tad tomēr mēģina pastāvēt uz to, ka iesāktais jāturpina un tas arī rakstura attīstībai tikai nāktu par labu.

Kā vecāki rīkojas un kādas metodes izmanto. Vienmēr noder dialogs, izpratne, izrunāšanās un ieklausīšanās otrā nevis pliku nosacījumu uzstādīšana. Katrai nodarbei ir jāsagādā prieks, ja ne, tad tam nav īsti jēgas. Līdz desmit gadu vecumam var biežāk pamainīt pulciņus, bet pēc tam gan jau vajadzētu zināt, kas interesē. Protams, kāds slinkumiņš vai krīzīte var uznākt katram, bet to jau var redzēt, vai bērns ir noguris vai ir slinkums konkrēti tajā dienā, vai nepatīk nodarbe. Ja grib pamest, jo slodze par lielu, vajag atbalstīt un iedrošināt un censties kopā saplānot laiku. 

Jāatceras, ka attieksmei pret hobiju, nodarbi ir trīs komponenti: talants, vēlme, darbs. Labus rezultātus var sasniegt, ja ir vismaz divi no tiem, piemēram, tie, kuri ir viduvēji apdāvināti, bet ļoti vēlās un strādā, sasniedz to pašu, ko talantīgs cilvēks bez vēlmes, tā uz pus roku utt. 

Ārstes-psihoterapeites Žanetes Sebres komentārs

Kā vienmēr, nav vienas pareizās atbildes, kā rīkoties, jo jāņem vērā dažādi faktori. Pirmkārt, vai bērns ir tikko uzsācis, pāris reizes aizgājis un tad paziņo, ka tomēr nepatīk, vai arī bērns jau vairākus mēnešus vai gadus ir labprāt un ar prieku apmeklējis pulciņu un tad izlēmis pārtraukt.

Pirmajā gadījumā būtu vērts atcerēties, kādi bija apstākļi un jūsu noruna uzsākot jaunu pulciņu vai treniņus. Skaidrs, ka nekad iepriekš nevar zināt, vai kārotais pulciņš izrādīsies tāds, kā bērns to savās fantāzijās bija iedomājies, tāpēc vienmēr būtu vērts pirms jaunas lietas uzsākšanas ar bērnu pārrunāt, ko īsti viņš no šī pasākuma sagaida. Vai šīs gaidas ir reālistiskas? Vai dotais pulciņš vai treniņi var to nodrošināt? Vai bērnam nav nereālas fantāzijas par to, cik ātri būs kādi sasniegumi? Kādas ir bērna ambīcijas? Piemēram, vai bērns uzsāk basketbola vai hokeja treniņus, jo sapņo, kā kļūs par pasaulslavenu sportistu vai uzsāk trenēties, jo grib iemācīties spēlēt basketbolu.  

Pirmajā gadījumā vēlme trenēties var ātri pāriet, jo bērns drīz saprot, ka šajos treniņos viņš savu sapni nepiepildīs. Tādam bērnam ir jāpalīdz ceļš uz savu sapni sadalīt reāli izpildāmos un sasniedzamos posmos. Piemēram, var vienoties, ka trenēsies trīs mēnešus, lai pa šo laiku saprastu, vai sporta veids ir tāds, kā viņš bija iztēlojies, vai treniņu slodze ir piemērota viņam, vai patīk treneris, kā veidojas attiecības ar citiem bērniem uc. Ir skaidrs, ka šādus jautājumus nevar tā kārtīgi noskaidrot pat piecās reizēs. Pēc trīs mēnešiem var pārrunāt, kādi ir secinājumi un ko darīt tālāk.

Vai vienoties, ka ies pulciņā mēnesi vai vienu gadu, ir atkarīgs no tā, ko šajā laikā grib izdarīt. Ja ir tikai vēlme paskatīties, vai patīk, jo draudzenes iet, tad tiešām var vienoties par mēnesi. Tad pēc mēneša vecākiem nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka bērns saka paskatījos, nepatīk. Vajadzētu pārrunāt un palīdzēt bērnam saprast, kāpēc viņam nepatika, lai labāk varētu izvēlēties nākamo pulciņu. Var atklāties, ka nepatika saistīta ar pārāk lielām bērna ambīcijām un gaidām. Parādot bērnam, ka mēneša laikā to, ko viņš bija iedomājies, nemaz nevarēja sasniegt, iespējams, vienosieties par nākamo periodu. 

Ja bērns vairākus gadus ir apmeklējis kādu pulciņu vai treniņus un tagad saka, ka ir apnicis, tad vietā ir jautājums, ko īsti nozīmē apnicis, kas ir mainījies salīdzinājumā ar gadu vai pusgadu iepriekš. Tikai saprotot īstos iemeslus apnikumam, varēsiet atrast labāko risinājumu šādai situācijai.

Vai bērns pats spēj izlemt, kādus pulciņus apmeklēt? Protams, ja vien vecāki ir gatavi ieklausīties bērna vēlmēs. Tas gan nenozīmē, ka vecākiem ir jānodrošina viss, ko bērns vēlas ir jāņem vērā arī reālas pašu vecāku iespējas, gan materiālās, gan laika resursi (ja, piemēram, jāvadā). Problēmas rodas, ja vecāki nespēj pieņemt bērna intereses, domā, ka tas, ko grib bērns, ir nesvarīgi, neko nedos viņa attīstībai, nav prestiži utt. Tas ir kā apgalvot, ka es zinu labāk, kas bērnam/personībai ir vajadzīgs.

Iveta Odiņa

Citi interesanti raksti

Bērnu audzināšanas izaicinājumi informācijas sabiedrībā

Kā strīdēties bērna klātbūtnē

Runāt un dalīties viedokļos par šo un līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas

Skolēns