Bērni

Bērnu audzināšanas izaicinājumi informācijas sabiedrībā

Modernās informācijas tehnoloģijas mūsu dzīvē ienāk arvien vairāk, un arvien agrāk bērni iemācās ar tām rīkoties, turklāt vēl labāk nekā paši vecāki. Tās paver daudz jaunu iespēju, bet var radīt arī problēmas. Tāpēc LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Zanda Rubene triju lekciju ciklā “Kā audzināt bērnu informācijas sabiedrībā?” iepazīstināja ar esošo situāciju, mūsdienu pedagoģijas skatījumu uz problēmām, kas ienāk ģimenē līdz ar modernajām informācijas tehnoloģijām, kā arī iespējām tās risināt.

Cits laikmets

Mūsdienu bērnam, kuram apkārt ir informācijas tehnoloģijas, pasaules skatījums, zināšanas, prasmes un spējas ir citādākas nekā iepriekšējam paaudzēm. To svarīgi ņemt vērā, audzinot bērnus un izvēloties, kādu pieeju izmantot bērna attiecībās ar informācijas tehnoloģijām.

Foto: istockphoto.com

Tie vecāki, kuri ar modernajām tehnoloģijām ir uz jūs, bieži vien uzskata, ka nav nepieciešams izglītoties mediju jomā, jo tas viņus neskar. Kā ar jebkuru jaunu lietu, arī saistībā ar informācijas tehnoloģijām sākotnēji cilvēks izjūt bailes, vēlas no tām norobežoties. To spilgti ilustrē daudziem tik zināmā situācija, ka jauna telefona iegāde tiek arvien atlikta, jo tā apguve šķiet sarežģīta un tāpēc ērtāk ir lietot veco, savu laiku jau nokalpojušo telefonu. Pieaugušos jaunās tehnoloģijas visbiežāk satrauc, savukārt bērni tās uztver kā izaicinājumu un ar interesi tās iepazīst. Bērni ātri apgūst to, kas viņiem ir interesants, tāpēc arī jaunās tehnoloģijas, Iphone un Ipad viņi apgūst ātri, jo ir piesaistoši.

Šīs aizsargājošās un norobežojošās reakcijas dēļ visbiežāk vecāki par vēlu aptver, ka viņiem ir jāiesaistās informācijas tehnoloģiju izglītošanās procesā. Sākumā vecāki domā, ka viņu bērns vēl ir par mazu, tāpēc par mediju lietošanas paradumiem vēl nav jādomā, un pēc tam jau pienāk brīdis, kad bērns visu laiku sēž pie datora un vecāks nezina, kā lai to risina. Speciālisti norāda, ka bērns nekad nav par mazu medijpedagoģijai, jo mediju paradumi jārada jau mazotnē, turklāt to veidošana sākas ar sociālo prasmju apguvi. Jo labākas tās ir, jo veiksmīgāk bērns var izmantot savā labā informācijas tehnoloģijas. Četri, pieci gadi ir tas vecums, kad bērnam izveidojas pamatparadumi, kas paliek uz visu dzīvi, tāpēc, ja bērns būs pašdiciplinēts, mācēs strukturēt savu laiku, arī vēlāk viņam būs krietni vieglāk.

Attiecībā uz nedrošību, tādi jūtas ne tikai vecāki, bet arī skolotāji. Vecāki labprāt vērstos pie skolotājiem, bet arī skolotāji jūtas tikpat nedroši, jo arī viņi nav auguši informācijas tehnoloģiju laikmetā un nejūtas informācijas tehnoloģiju vidē kā zivs ūdenī. Turklāt bieži vien skolotāji medijus uztver vairāk kā izklaidi, nevis mācību līdzekli. Bet lai bērns tos neuztveru kā izklaidi, viņam ir jāiemāca, kā tos izmantot mācīšanās procesā, zīmēšanā, radīšanā, un to iespējams izdarīt tikai tad, ja vecāki vai skolotāji paši to saredz.

Lai arī informācijas tehnoloģijas kā skolēni, tā skolotāji izmanto 90%, skolotāji tās pārsvarā izmanto izklaidei, kā arī e-klasei un simboliski mācību, didaktiskos nolūkos. Visizplatītākais veids ir powerpointa prezentācija vai filmas noskatīšanās klasē, kas daudz neatšķiras no senākiem laikiem, kad skolotāji uzlika skatīties melnbalto filmu un tikmēr aizgāja dzert kafiju. Vērtīgāk ir ne tikai noskatīties, bet iepauzēt, izrunāt, izdiskutēt. 

Kultūras apguve – no pagātnes pieredzes un nākotnes redzējumu

Lai saprastu, kā vislabāk bērnam palīdzēt apgūt jauno, ir vērts saprast, ka kultūras un līdz ar to informācijas apguves veidi laika gaitā ir mainījušies.

Līdz pat 1968. gadam kultūras apguve notika no iepriekšējām paaudzēm, kad tika uzskatīts, ka viss nozīmīgais kultūras apguvei meklējams pagātnē. Tādējādi vecāki kā pieredzējušāki automātiski bija eksperti un autoritātes, no kuriem var mācīties.

Līdz ar hipiju laiku un nemieriem vecāki kā autoritāte zaudēja savu lomu un mācīšanās kļuva aktuāla no vienaudžiem – kultūras apguve tika saistīta ar tagadnes problēmu risināšanu. Vienaudži paši kļuva par ekspertiem. Mūsdienās tas sasaucas ar pusaudžu vecumu, kad vecāki pārstāj būt autoritātes, un tādēļ vairs neder iepriekšējās audzināšanas metodes. 

Drīz vien sāka veidoties arī informācijas tehnoloģiju sabiedrība, jo deviņdesmito gadu sākumā izgudroja internetu, un tas ienāca arī kultūras apguvē. Līdz ar to notiek mācīšanās no jaunākajām paaudzēm, kultūras apguvei nepieciešamais meklējams nākotnē. Tāpēc arī vecākiem vairs nepietiek ar to, ka viņi ir vecāki, lai bērni viņus klausītu. Tādējādi šobrīd visaktuālākā ir partnerības pedagoģija – sadarbība, kurā jāņem vērā bērna uztvere, ka viss vērtīgais ir tagadnē vai tūlīt tiks izgudrots.

Kas mums jāzina par mūsu bērniem?

Bērni dzīvo divās pasaulēs – reālajā un virtuālajā. Jaunā paaudze virtuālā pasaulē dzīvo, strādā, izklaidējas, iepērkas un komunicē. Mūsdienu bērniem ir svarīgi ātri iegūt informāciju, viņu raksturo spontānums, nevis apdomīgums, tāpēc viņiem bieži ir problēmas ilgi koncentrēties. Bērni ir kompetentāki mediju lietošanā nekā vecāki, savukārt vecāki ir kompetentāki dzīves pieredzes jomā – bērni ir mediju eksperti, vecāki – dzīves eksperti. Kad jāapgūst jaunās tehnoloģijas, vecāki prasa padomu bērniem, kad vajadzīgs padoms dzīvei – bērni prasa vecākiem. Tāpat mūsdienās bērni bieži vien ir nepraktiski ikdienā, piemēram, nemāk sasiet kurpju šņores, nemāk orientēties apvidū, bet lieliski orientējas virtuālajā vidē un digitālajās tehnoloģijās.

Mūsdienās nav risinājums bērnam aizliegt piekļūt informācijas tehnoloģijām. Aizliedzot bērnam darboties mediju pasaulē, pieaugušie radīs protestu, vai arī bremzēs bērna mediju kompetences attīstību, kas uzskatāma par vienu no priekšnoteikumiem pilnvērtīgai pašrealizācijai mūsdienu sabiedrībā.

Problēmas rodas tad, ja virtuālā realitāte sāk nomākt reālo, ja pēkšņi mainās bērna uzvedība, viņš pārlieku daudz laika sāk pavadīt virtuālajā vidē. Tas var norādīt uz jaunas simpātijas parādīšanos virtuālajā telpā, bet tikpat labi uz kādām problēmām. Lai mēs varētu saprast savu bērnus, audzināt viņus, mums jāsaprot valoda, kurā viņi runā – šajā gadījumā mediju valoda, sapratne, ko viņi medijos dara. Vecāki ir kā tilts starp bērnu un mediju. Tāpat kā citas tehnoloģijas, ko izmantojam, vienalga vai tā būtu gāzes plīts vai gludeklis, arī informācijas tehnoloģijas pašas par sevi nav bīstamas vai sliktas. Tās var kļūt bīstamas tad, ja tās izmanto neparedzētiem mērķiem. Tāpēc vecākiem saviem bērniem ir jāiemāca, kā ar tām atbilstoši rīkoties. Un tikai tad, ja vecāks pats mācēs ar tām rīkoties, viņš spēs novērtēt, vai bērnam tās nerada draudus un nebūs jāuzdod sev jautājumi, vai bērns nespēlē par daudz datospēles, vai tās viņu neietekmē negatīvi, ko bērns vispār dara ar datoru.

Pasīvs mediju patēriņš bērnam nesniedz nekādu labumu, drīzāk laupa laiku attīstībai, ko varētu izmantot aktīvai darbībai, kas veicinātu smadzeņu attīstību, kā arī sadarbībai ar cilvēkiem reālā dzīvē un telpā. Bērna pirmajos dzīves gados televizora vai datora skatīšanās ir kā bilžu grāmatiņa – atsevišķi attēli bez noteiktas nozīmes. Tas ir līdzīgi kā bilžu grāmatas skatīšanās. Nozīmi un jēgu attēli iegūst tad, kad vecāki par tiem pastāsta, paskaidro, izlasa. Tad bērns ir ieguvējs, attīsta valodu, izpratni, iztēli. Tāpat ir ar medijiem. Arī skatoties bērniem domātu raidījumu – jēga ir tad, ja arī vecāks skatās līdzi, runā, diskutē. Ja bērns pasīvi vēro medijus, viņam rodas pasaules aina, kas neatbilst reālajai pasaulei. Bērnam ir jāprot jauno pieredzi ievietot esošās pieredzes kontekstā, bet to var palīdzēt izdarīt tieši vecāki.

Katram sava ekselences joma

Katram cilvēkam ir vajadzīga ekselences joma, kaut kas, kur viņš ir labs, kur viņu slavē, kur viņš izjūt triumfa trīsas – vai tas ir sportā, teātri, dejošanā, matemātikā vai kādā citā virzienā. Bieži vien tās ir jomas, kuras cilvēks tālāk attīsta un pilnveido, jo tādējādi izjūt gandarījumu. Ja šāda ekselences joma bērnam nav reālajā vidē, to ātri var iegūt virtuālajā realitātē – spēlējot spēles, pārejot no viena līmeņa otrā, diskutējot virtuāli, izliekoties, par ko vēlas. Tas var kļūt ļoti vilinoši, jo ir viegli iegūstams un ātri sasniedzams rezultāts. Skolā un arī mājās ir jāpieliek daudz lielākas pūles, lai šādas izjūtas panāktu, lai kāds priecātos, slavētu. Svarīgi, lai bērnam reālajā dzīvē rastos šī ekselences izjūta, tādējādi mazāk jāuztraucas par viņa atrašanos internetā, jo viņam ir piesaiste reālajā dzīvē. Bērns, kurš ir laimīgs, dzīvespriecīgs, atklāts, un zinātkārs, nav apdraudēts – viņš „nepazudīs tīklā”, jo datoru uztvers atbilstoši tā funkcijai – kā lielisku palīglīdzekli efektīvai darbībai un internetu uzskatīs par gigantisku zināšanu krātuvi, kas palīdz atrast atbildes uz dzīves jautājumiem.

Iveta Rozentāle

Citi interesanti raksti

Negatīvo audzināšanas metožu pielietojums mūsdienās

Kā strīdēties bērna klātbūtnē

Runāt un dalīties viedokļos par šo un līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas

Skolēns