Bērni

Daudzbērnu ģimene – lepnums vai žēlums?

Kamēr valdība intensīvi domā, kā uzlabot demogrāfisko situāciju mūsu valstī, tajā pašā laikā arvien samazinot dažādus pabalstus un atvieglojumus ģimenēm, mēs vēlējāmies noskaidrot, kā mūsdienās ir – daudzbērnu ģimenes ir mūsu lepnums vai tomēr ģimenes, kuras žēlot?

Kādreiz daudzbērnu ģimene bija lepnums, kaut kas ļoti pašsaprotams, taču mūsdienās ir ierasts, ka ģimenē ir viens vai divi bērni. Ja piesakās trešais, apkārtējie sāk līdzjūtīgi skatīties un žēlot ģimeni, jo uzskata, ka būs grūti tikt ar visu galā. Uzrunājot dažādas daudzbērnu ģimeņu māmiņas, noskaidrojām, ka situācijas, kāpēc pieņemts lēmums par labu trešajam un pat ceturtajam bērnam, ir ļoti dažādas. Arī attieksme mēdz būt atšķirīga – citi žēlo, citi izsaka lielu apbrīnu. Bet jāsaka, ka aiz katras ģimenes slēpjas dziļi stāsti, ar kuriem vēlamies iepazīstināt savus lasītājus.

Baiba Ķeire gaida drīzumā pasaulē nākam savu trešo mazulīti, tāpēc vēl satraucas, kā tiks ar visu galā un vai visam pietiks spēka. Zināms, ka sākums būs grūts, kamēr mazais apvelsies un izslimos.

«Godīgi sakot, šī grūtniecība ir neplānota – mazais pieteicās pats. Viņš ir spirāles bērniņš. Pirmos mēnešus abi ar vīru bijām panikā un pat nelielā šokā. Nevarējām noticēt, ka tā var notikt ar mums. Šobrīd esam to pieņēmuši kā Dieva mīlestības pierādījumu, svētību un laimi, ka mums būs vēl viens ķipars, jo ne visiem tas ir dots.

Ar trim bērniem noteikti ir grūtāk nekā ar diviem. Reālu atvieglojumu no valsts puses kā daudzbērnu ģimenei nav. Turklāt pabalsti arvien tiek samazināti. Vienīgi niecīgi procenti auto apskatei un elektrība būs lētāka. Savu latiņu tomēr ietaupīsim. Vajadzētu iegādāties lielāku ģimenes auto, bet tur ir otrs nūjas gals – apskates ir krietni dārgākas nekā mazajiem auto, tāpēc tas vēl ir idejas līmenī.

Draugi, uzzinot jaunumus, vispirms gandrīz izteica līdzjūtību, bet tad ātri attapās un apsveica. Paši gan nevēlas trešo. Radiņi arī domā dažādi. Vieni skatās ar līdzjūtību, citi ir ļoti laimīgi par ģimenes pieaugumu. Toties mēs jau tagad ar prieku domājam, cik mūsu būs daudz kopīgā Ziemassvētku vakarā un kopīgās jubilejās! Nevajadzēs ne brīdi skumt. Tikai priecāties, kā mazie aug!»

Linda Liģere ir precējusies otrreiz. Pirmajā laulībā dzimušajām meitām ir astoņi un seši gadi, bet esošajā laulībā aug ļoti gaidītā meitiņa, kurai ir gads un astoņi mēneši. «Mans tagadējais vīrs visas meitas uztver un audzina kā savas, tāpēc mums ir trīs jaukas meitiņas.

Ar trim bērniem noteikti nav grūtāk kā ar diviem, tikai izdevumi ir lielāki. Par atvieglojumiem gan neko nemācēšu teikt, jo neko tādu neesam prasījuši un neviens nekādus atvieglojumus arī nav piedāvājis. Bet fiziski nav grūti, arī laiku varam veltīt visiem bērniem, un domāju, ka mūsu bērniem nekā netrūkst. Mūsu ikdienu atvieglo arī tas, ka dzīvojam privātmājā, vietas pietiek visiem, meitenes var brīvi dzīvoties pa lauku.

Protams, ir tādi cilvēki, kuriem liekas – trīs bērni ir neprāts, un, ja vēl ceturtais, tad mēs esam galīgi ķerti. Bet mani šādi cilvēki uzjautrina. Tomēr pārsvarā apkārtējiem attieksme ir pozitīva. Ceturto bērniņu plānojam tāpēc, ka vēlamies vēl vienu, varbūt tiksim arī pie brālīša. Bet domāju, ka mūsu gadījumā tas ir tikai likumsakarīgi, ka vēlamies vēl vienu bērniņu – otro kopīgo.

Idejiski vienmēr esmu vēlējusies vismaz trīs bērnus. Pat nezinu, kāpēc, bet man patīk būt mājās un audzināt bērnus. Un reiz taču viņi pieaugs, un man būs neizsakāms prieks redzēt labi audzinātus un laimīgus cilvēciņus. Un tā tas noteikti arī būs. Mani tikai ļoti kaitina stereotips, kas ir mūsdienās – daudzbērnu ģimene ir nelabvēlīga. Patiesībā tikai viena no 50 daudzbērnu ģimenēm ir nelabvēlīga.»

Jolanta Kalniņa ir trīs bērnu māmiņa. Jolanta arī nāk no trīs bērnu ģimenes, tomēr bērnībā domāja, ka pašai bērnu vispār nebūs.

Foto no Jolantas Kalniņas personīgā arhīva.

«Kad 18 gadu vecumā redzēju bērnu invalīdu ratos, teicu, ka nekad nespētu pieņemt, ja man būtu slims bērns. Bet dzīvē viss notika citādāk.

Vecākā meita ir jau liela, bet dēliņš, piecus gadus vecs, ar smagu invaliditāti. Jaunākā meitiņa manu ikdienu ir padarījusi krāsaināku un dzīvespriecīgāku. Es īpaši neuztraucos, kā manu ģimeni uztver, tam nepievēršu uzmanību. Lai arī man ir grūti, esmu laimīga par man doto iespēju būt trīs bērnu mammai. Arī dēliņam ir lielas pārmaiņas, un mazā meita jau šobrīd saprot, ka ir arī citādāki bērni, kuri neskrien un nespēlējas.

Vecākā meita piedzima manā 23 gadu dzimšanas dienā. Ļoti gaidīta un gribēta. Bet ātri atsāku strādāt, un meitas audzināšanu uzņēmās mana vecmāmiņa. Apprecējos, un ļoti ilgi centāmies tikt pie bērniņa, bet viņš nenāca piecus gadus. Kad dēliņš beidzot pieteicās, mums ar vīru sākās nesaskaņas. Nelaimes gadījuma rezultātā dēliņš pasaulē nāca 26./27. nedēļā, neiznēsāts. Kad pēc diviem mēnešiem atgriezāmies no slimnīcas, ar vīru bijām jau šķīrušies.

Ja ģimenē ienāk īpašais bērns, tas liek mainīties pilnīgi visam. Arī dzīves uztverei. Vecākajai meitai bija ļoti grūti pieņemt, ka brālītis ir neārstējami slims. Arī man bija ļoti grūti, bet tieši vecākā meita toreiz bija mans vislielākais atbalsts, lai arī viņai tad bija tikai 14 gadu.

Kad pieteicās jaunākā meitiņa, es par to pat nenojautu. Neskatoties uz to, ka man bija jau 41 gads un divi bērni. Viss bija kā parasti. Kad sapratu, ka esmu gaidībās, šaubu nebija – es zināju, ka man būs vesels bērniņš. Manā gadījumā trešais bērns bija kā brīnums vārda tiešā nozīmē. Meita nebija plānota, bet, kad sapratu, ka esmu stāvoklī, ne mirkli nedomājot, izlēmu, ka bērnam jānāk pasaulē, lai arī apzinājos, ka viņu audzināšu viena pati.

Šis bērniņš bija kā brīnums, bet tik likumsakarīgi – es katru dienu lūdzos Dievam, ka vēlos redzēt savu bērnu skrienam, smejamies, darām nedarbus. Es tikai biju piemirsusi pateikt, ka ar to domāju savu dēlu. Dieviņš man deva iespēju redzēt skrienam savu bērnu – jaunāko meitiņu. Viņa piedzima pilnīgi vesela, un šobrīd mūsu ikdienu ir apgriezusi ar kājām gaisā.

Foto no Jolantas Kalniņas personīgā arhīva.

Man netika veiktas ģenētiskās analīzes, amniocentēze, jo zināju, ka viss būs labi. Ar laimes sajūtu gaidīju to mirkli, kad ieraudzīšu mazo brīnumiņu. Es to pat nemāku izstāstīt. Es nedomāju, ka būs grūti, es domāju, ka būšu laimīga. Vecākā meita uzņēma šo jaunumu ar lielu prieku, jo laikam mēs visi bijām noguruši no cīņas četru gadu garumā, no dēliņa lēkmēm, no bezcerības... Dēliņš ir pieņēmis to, ka tagad pie viņa gultā ielien mazā māsa un viņu samīļo, pacienā ar cepumiem, sabučo. Tas viss viņam ir kas jauns. Un emocionāli viņš ir bagāts.

Man nav viegli, es nestrādāju, jo nav kur atstāt dēliņu – mūsu valstī nav attīstīts asistentu dienests īpašajiem bērniem. Finansiāli mēs esam trūcīgi, bet tajā pat laikā maniem bērniem nekā netrūkst. Emocionāli mēs esam bagātāki par citiem, jo man ir mani bērni, un bērniem esmu es.»

Linda Bitēna: «Kad biju maza, man bija māsa, bet es gribēju arī brāli, kurš man tomēr nebija. Līdz kāzām biju pārliecināta, ka man pašai būs trīs bērni. Tomēr, kad piedzima pirmais un pēc diviem gadiem arī otrais, sapratām, ka ar trešo vairs netiksim galā un nauda arī nepietiks. Tomēr pēc sešiem gadiem mūsu uzskati mainījās un sapratām, ka ar naudu tam nav nekādas saistības – kur divi jābaro, tur trešajam arī pietiks.

Tomēr plānots mums bija tikai pirmais bērniņš, otrais un trešais pieteicās neplānoti. Kad Dieviņš klēpī ielika trešo bērniņu, sākumā biju sašutusi. Bet diena pēc dienas, un es jau sāku izjust laimi, lai arī arvien bija bail no apkārtējo viedokļa, kurš tiešām no citiem bija nopeļošs. Savu grūtniecību pamanījos noslēpt līdz pat septītajam mēnesim.

Foto no Lindas Bitēnas, viesojoties draugu kāzās, personīgā arhīva.

Tajā pašā laikā šī grūtniecība palīdzēja nostiprināt manas un vīra attiecības, jo rutīna bija tās sagrāvusi un spējām strīdēties par jebkuru nieku. Līdz ar bērniņa pieteikšanos dzīvi sāku uztvert citādāk un pati izmainījos. Kad bērniņš piedzima, arī attieksme pret viņu bija daudz citādāka nekā pret pirmajiem, kuri dzima 20 un 24 gados. Laikam deviņi vai pieci gadi ir liela starpība, jūtos daudz nobriedušāka un pret bērnu izturos daudz nopietnāk. Arī māsa ar brāli mazulīti lutina un mīļo, viņa ir kā Dieva atsūtīta dāvana, kas mūsu ģimeni ir izmainījusi uz labo pusi. Vīrs mazulīti dievina, bet lielākais lepnums tomēr ir dēls, ar kuru var aiziet pamakšķerēt.

Šobrīd esmu ļoti lepna, ka man ir trīs bērni, un, godīgi sakot, pēc pieciem gadiem esmu gatava vēl vienam bērniņam! Cilvēki bieži vien ir izbrīnīti par to, ka man ir trīs bērni. Tad es ar lepnumu saku – jā, un savu mazo, gadu veco meitiņu vēl baroju ar krūti. Žēlumu citu acīs nesaskatu. Tikai apbrīnu par to, ka visu paspēju izdarīt, jo man ir pilns komplekts – skolnieks, bērndārznieks, zīdainis un vīrs, kurš jāapčubina.

Par atvieglojumiem daudzbērnu ģimenēm gan neko nezinu, varbūt vienīgi tagad «Latvenergo» piešķirs atlaidi – par 100 kW vajadzēs maksāt LVL 8, nevis LVL 10. Un vēl CSDD mīnus 20 % no mašīnas gada nodokļa. Viss, citu labumu nav!

Bet nabadzīgāka trešā bērniņa dēļ nekļuvu un lielākus izdevumus nejūtu. Esam kļuvuši tikai bagātāki. Ar emocijām, mīlestību un daudz ko citu. Mūsu dzīve ir palikusi daudz interesantāka, un ar vīru esam iemācījušies strīda sākumā strīdu izbeigt. Esam sapratuši, ka nevis jādomā, kurš vainīgs, bet jārisina problēma kā tāda.

Viennozīmīgi, esam laimīgi, ka mums ir trīs bērniņi. Viņi taču ir mūsu mīlestības spogulis!»

Anita: «Kad man vēl nebija mazo, zināju, ka centīšos viņiem sniegt visu, kas nebija pieejams man pašai. Un zināju, ka viņi būs svarīgākie manā dzīvē.

Tomēr mūsdienās ir grūti būt daudzbērnu ģimenei ne tik daudz bērnu skaita, cik sabiedrības attieksmes dēļ. Tikko uzzināja, ka gaidām trešo bērniņu, visi izteica līdzjūtību, lai arī paši mīļojām un gaidījām mazo.

Tomēr tad dzīvē viss sagriezās kājām gaisā, un izšķīros ar bērnu tēti. Ar mazo auklēšanu man ļoti palīdzēja māsa. Strādāju, dzīvoju, iepazinos ar citu cilvēku. Mēs sagājām kopā, audzinām šos trīs bērniņus un pa brīvdienām pie mums ciemojas vīra meita. Tomēr vēlējāmies arī kopīgu mazuli, tāpēc mūsu ģimeni priecē vēl viena meita, un esam četru bērnu ģimene.

Nekādu atvieglojumu nejūtu. Par visu maksājam paši un neesam arī pieteikušies maznodrošināto statusam, jo uzskatu, ka pagaidām varam iztikt diezgan labi. Ir cilvēki, kuriem ir daudz grūtāk, un ir tādi, kas šo statusu izmanto negodīgi. Tas arī ir vienīgais reālais palīdzības veids no valsts, jo daudzbērnu ģimenēm nekādu atbalstu nejūtu – lai kur arī būtu gājusi, visur prasa maznodrošināto izziņu.

Man pašai bērni pašreiz ir svarīgākais, kas vien var būt, jo visi ir tādā vecumā, kad mamma ir ļoti vajadzīga. Varētu pat teikt, ka šobrīd labi apzinos – mana dzīve ir apstājusies. Cenšos atrast laiku kādam hobijam, tomēr reāli visa uzmanība ir nepieciešama mazajiem, jo svarīgs ir viss, ko viņos ieliksim.»

Iveta Rozentāle

Citi interesanti raksti

Auglības meklējumos

Desmit labas lietas, ja bērni jau ir

Uh, tie hormoni...

Runāt un dalīties viedokļos par šo un līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas

Mazulis