Bērni

Disfunkcionālas ģimenes posts

Runājot par problēmām, kas nāk līdzi no bērnības un ģimenē esošā modeļa, arvien biežāk tiek pieminēts termins – disfunkcionāla ģimene. Rodas jautājums, ko tieši nozīmē šis jēdziens, tāpēc šajā rakstā meklējam skaidrojumu funkcionālai un disfunkcionālai ģimenei.

Funkcionālā ģimene – atbalsts savējiem

Funkcionālas ģimenes galvenā pazīme ir veselīgas savstarpējās attiecības, kas ir mīlestības un cieņas pilnas, respektējot vienam otru, ņemot vērā un tajā pašā laikā ļaujot katram būt pašam par sevi. Šādā ģimenē katrs tiek atbalstīts un pieņemts, tāpēc jūtas droši un pasargāti un palīdz izkopt savas labākās īpašības un prasmes, attīstīties. Tas nenozīmē, ka šādās ģimenēs nerodas problēmas, tomēr no tām neizvairās, tās nenoklusē, par tām nebaidās runāt, bet gan meklē risinājumu. Arī konflikti, kuros tiek izteikti dažādi viedokļi, tiek vērsti uz risinājumu, neaizvainojot, nevispārinot, bet runājot par konkrēto problēmu un gadījumu (diskutējot vai strīdoties netiek pievilkti klāt senāki notikumi, netiek lietoti tādi jēdzieni, kā «vienmēr», «nekad», cilvēks runā par savām izjūtām, nevis mēģina aizvainot otru).

Foto: istockphoto.com

Zinot, ka neviens nav ideāls, ikviens iecietīgi izturas pret otra trūkumiem, tajā pašā laikā patiesi priecājas par labo un par jauniem sasniegumiem. Šādās ģimenēs nav vēlēšanās mainīt otru, bet gan sevi, zinot, ka mīlestības pilna vide ietekmē labvēlīgi ikvienu. Kļūdīšanās ir daļa no pieredzes iegūšanas. Šādās ģimenēs pieņem dažādas izjūtas, arī negatīvās, bet tās tiek paustas tādā veidā, lai nenodarītu pāri ne sev, ne citiem (dusmās trauki netiek plēsti, bet gan negatīvā enerģija tiek izlietota mājas sakārtošanai, izlādēšanās notiek skrienot, braucot ar riteni u.tml).

Šāda ģimene ir ļoti labvēlīga bērnam. Bērni izaug ar lielu ticību sev, labu pašvērtējumu, drošu pamatu un spēju atbilstoši vecumam atdalīties no vecākiem un sākt savu personīgo dzīvi, veidojot jauno ģimeni. To labprāt pieņem arī vecāki. Tas viss iespējams tad, ja ģimenes kodolu veido vecāki, kuri ir psiholoģiski nobrieduši un emocionāli stabili. Vecākiem ir savi uzskati un redzējums un viņi nešūpojas līdzi sabiedrības mainīgajiem uzskatiem, tāpēc ir noteikta kārtība un noteikumi, kas nemainās atkarībā no noskaņojuma, bet gan elastīgi tad, ja kopējā situācija ir mainījusies un sāk kādam no ģimenes nākt par sliktu. Vecākiem vara ir nevis tāpēc, lai bērnu iebiedētu, bet lai bērns justos droši. Tāpēc nav nepieciešams ne pieaugušajiem, ne bērniem uzņemties nevajadzīgas lomas, bet ir iespēja būt pašiem, ar katram atbilstošiem pienākumiem. Atbilstoši vecumam arī bērns piedalās lēmumu pieņemšanā, jūtoties iesaistīts un uzņemoties savu daļu atbildības. Tas nenotiek smagnēji, bet gan viegli, bieži vien ar humoru.

Šāda ģimene ir atvērta arī draugiem. Lai arī laulātajiem piemīt «mēs» izjūta, tā ir vienojoša, bet netraucē tā, ka liek norobežoties no apkārtējiem. Tāpēc arī draugi labprāt ciemojas šādās ģimenēs.

Funkcionālas ģimenes pazīmes:

 

  • mīlestība,
  • cieņa citam pret citu,
  • uzticēšanās,
  • sadalīta atbildība,
  • pienākuma izjūta,
  • problēmu ieraudzīšana un to risināšana,
  • humors,
  • patīk pavadīt laiku kopā.

Disfunkcionālas ģimenes daudzveidīgā vienveidība

Disfunkcionālas ģimenes ir ļoti dažādas, bet katrā no tām ir ļoti vienveidīga un neelastīga shēma dzīves un ģimenes pārmaiņām – katrs jauns dzīves posms rada krīzi, vai tās būtu laulības, bērna piedzimšana vai jauns darbs. Cita veida disfunkcionālās ģimenēs, mēģinot uzminēt, kā būtu pareizi jāuzvedas, pieaugušie liecas līdzi katram no malas pateiktajam viedoklim, kritikai un novērojumam. Arī bērniem tiek uzlikti vai nu pārāk bargi likumi un noteikumi, vai tie mainās atkarībā no vecāku noskaņojuma, nevis objektīvi izvērtējot situāciju. Pastāv disfunkcionālas ģimenes, kurās jūtas ir pārāk uzsvērtas, tajās bērni mēdz tik nostādīti pirmajā vietā, tāpēc vecāki it kā aizmirst, ka ir arī vīrs un sieva.

Foto: istockphoto.com

Bet pārāk liela pievēršanās bērnam, katra iegribu izpildīšana veido bērna bezatbildību, kā arī pārāk lielu atkarību no ģimenes, viņš pats nespēj patstāvīgi daudz ko veikt, tāpēc negrib arī vēlāk doties prom no ģimenes; it kā ērtāk ir palikt vecāku paspārnē, lai gan emocionāli tas var būt ļoti nospiedoši.

Šādas ģimenes ir kā noslēgtas sistēmas, kurās kāds cits var iekļūt tikai tad, ja viņam ir tāds pats viedoklis un redzējums. Arī tad, ja kādam no ģimenes rodas citas intereses vai skatījums, viņš kļūst par svešinieku un tiek stumts no ģimenes ārā (tas iespējams gan tad, ja, piemēram, bērnam ir cita seksuālā orientācija, bet tikpat labi, ja ārstu dinastijā bērns izlemj kļūt par mākslinieku, tas tiek uzskatīts par nenopietnu darbu un netiek atbalstīts).

Ja bērns nāk no disfunkcionālas ģimenes, viņam ir zems pašnovērtējums, jūtas ir grūti paust, tāpēc arī jaunu ģimeni ir grūti izveidot un, pat negribot, pieaugušais bērns mēdz atkārtot vecāku izturēšanās un rīcības modeļus, vai, cenšoties no tiem izvairīties, iebrauc citā galējību grāvī. Cilvēki, kuri nav jutušies droši savās ģimenēs, nespēs viegli uzticēties arī savam partnerim, mēģinās to kontrolēt, jutīs greizsirdību, tajā pašā laikā visbiežāk tiks apgalvots, ka nekādu problēmu nav. Īpaši svarīgi ir apkārtējai sabiedrībai parādīt, cik ideāla un laimīga ir ģimene, kurā nav nekādu nesaskaņu, bērni ir klusi un paklausīgi, ar kuriem vienmēr var lepoties.

Šādās ģimenēs ir grūti izpausties katra cilvēka individualitātei un personībai, ir noteikts ģimenes modelis, kurā ir jāiekļaujas, viena kārtība un viena taisnība. Tāpēc bieži cilvēki uzņemas lomas, kuras nemaz nevajadzētu. Piemēram, bērniem tiek izdalītas tādas lomas kā ģimenes varonis – bērns piepilda vecāku sapņus, visur ir vislabākais, perfektākais, grēkāzis – pievērš sev uzmanību ar sliktu uzvedību vai uzņemas vainu par visu, pazudušais bērns, ģimenes klauns. Ikvienam ir daudz uzdevumu, bet uzslavu un gandarījuma par to maz. Bieži cilvēki ģimenē jūtas nospiesti un vēlas no tās izrauties, vai arī kļūst tik atkarīgi, ka nespēj aiziet.

Šādās ģimenēs netiek nodrošināta viena no galvenajām pamatvajadzībām – vēlme pēc tuvuma, kā arī vēlme laiku pa laikam pabūt vienatnē ar sevi. Turklāt emocionāli grūti ir izrunāties, ja ir kādas problēmas, jo, vai nu tās tiek slēptas vai nav iespējams tās mierīgi pārrunāt. Bieži informācija tiek nodota caur trešo ģimenes locekli, piemēram, mamma saka bērnam, ko pateikt tētim. No bērniem vēlas, lai viņi būtu labi, pareizi un perfekti, tā, lai vecāki var lepoties ar viņiem. Jūtu izpaušana visbiežāk beidzas ar konfliktu, jo ir grūti pieņemt, ka otrs jūtas citādāk. Vecāki konfliktus visbiežāk risina strīdoties vai pat nedēļām nerunājot. Strīdi visbiežāk tiek nevis atrisināti, bet notiek piekāpšanās un nākamā konflikta reizē visas apspiestās emocijas uzvirmo ar jaunu spēku. Strīdēšanās notiek emocionāli, jo tas ir brīdis, kas beidzot ir iespējams paust savas jūtas, bet strīda karstumā visbiežāk sākas vispārinājumi, novirzīšanās no tēmas un personiski apvainojumi. Tāpēc pazīstamas ir tādas izjūtas kā bailes, neticība, neziņa, neizpratne, kādreiz arī riebums vai pat naids. Tā kā arī ģimenē komunicē ne tikai ar vārdiem, bet arī neverbāli – ar savu pozu, žestiem, mīmikām, kas pasaka daudz vairāk nekā vārdi un bieži ir pretrunā ar neverbālajiem žestiem, tad visa šī emociju buķete ir skaidri jūtama. Piemēram, mamma ar asarām acīs un sakniebtām lūpām uz jautājumu, kas noticis, atbild – viss ir vislabākajā kārtībā, apcērtas uz otru pusi, aizcērt aiz sevis durvis un ilgi negrib ne ar vienu sarunāties. Tēti mēdz būt noteicošie, ar savu kārtību, savukārt mammas emocionālas un nepastāvīgas – ja jutīsies labi, mīlēs visus, tai skaitā vīru un bērnus, ja slikti – tad neciešami šķitīs arī bērni un vīrs, un tas tiks arī neadekvāti izrādīts. Bērni nejūtas droši, jo nekad nevar zināt, kāds vecākiem būs noskaņojums un kā viņi izturēsies. Bērni mēģina izdarīt vecākiem pa prātam, bet gandrīz vienmēr ir sajūta, ka tas nav iespējams, tāpēc viņš nejūtas gana labs, veidojas zems pašnovērtējums. Tajā pašā laikā bērns vēlas, lai vecāki ir laimīgi, uzņemas atbildību uz sevi un ātri kļūst pieaudzis. Tikai viņš neizdzīvo savu bērnību, savas izjūtas un it kā dzīvo svešu dzīvi – tādu, kādu vajadzētu, bet neizprotot, kas ir tas, ko pats vēlētos. Lēmumus pieņem, vadoties no tā, vai vecākiem vai citiem tas būs pieņemami, vai tas atbildīs kādām normām, priekšstatiem, kā vajadzētu dzīvot, nevis, vai pats tā gribētu. Kā darbinieki šādi cilvēki ir ļoti labi un ērti, jo ir ar augstu atbildības sajūtu un nereti dara pāri saviem spēkiem, tomēr pašiem cilvēkiem tas draud ar emocionālu sadegšanu un arī fiziskām saslimšanām.

Disfunkcionāla ģimene ir arī tāda ģimene, kur vecāki ir šķīrušies vai ģimenē ir vardarbība, vai kādam no vecākiem ir atkarība no alkohola, narkotikām, azartspēlēm vai cita veida atkarībām, kā dēļ ģimene nespēj pilnvērtīgi funkcionēt, un rodas sagrozīts priekšstats par to, kas ir norma, kā tiek izpausta mīlestība, kāda ir veselīga ģimene.

Disfunkcionālas ģimenes pazīmes:

  • problēmas noliedz vai mazina to nozīmi,
  • runā un domā otra vietā,
  • bargi, neelastīgi noteikumi,
  • nav uzticēšanās, bet ir pakļaušanās,
  • tēva loma nav adekvāta (funkcionē tikai darbā, ir atkarīgs),
  • neirozes,
  • neadekvāta izturēšanās pret fizisku slimību,
  • kādam no ģimenes locekļiem ir atkarība.

Iveta Rozentāle

Citi interesanti raksti

Attieksme pret kailumu ģimenē

Ja bērnu skolā apsmej

Runāt un dalīties viedokļos par šo un līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas