Bērni

Jūtu izrādīšana ģimenē

Cālis.lv forumā izskanēja jautājums: «Vai jūsu trīs gadus vecais puika tētim dod buču vai labāk jāmāca stingrais rokasspiediens?» Šis jautājums ierosināja izpētīt tēmu par jūtu izrādīšanu ģimenē starp bērniem un vecākiem. Vienkāršiem vārdiem sakot – par rīta un atvadu bučām un samīļošanos, par stereotipiem un ieradumiem šajā jomā.

Bučas ģimenē – no mīļuma līdz šausmu stāstiem

Daži nevar iedomāties attiecības ģimenē bez samīļošanās, rīta, vakara, atvadu un satikšanās bučām vai apskāvieniem. Savukārt citus jau no domas vien, ka, ejot ciemos, būs jāsabučojas ar visiem radiem, pārņem šausmas. Kāda paziņa, kas nu jau pati ir pensionāre, joprojām kā bērnības traumu atceras radu tantes, kas līda bučot mazo meitēnu un knieba vaidziņos. Pilnīgi iespējama arī pretēja situācija – kāds, kurš dzīvo emocionāli vēsā ģimenē, klusībā varbūt ilgojas satikties ar paradumos pretēju radu ģimeni, jo tā ir iespēja saņemt tuvinieku patīkamos pieskārienus.

Forumos lasām šādus viedokļus:

  • «Nekad nav paticis tas amerikāņu variants – teikt «es tevi mīlu» katra teikuma galā. Arī manā ģimenē (pie vecākiem) nepraktizējām jelkādu jūtu izrādīšanu. Visu izteica skatiens, darbi un rīcība konkrētās dzīves situācijās. Tas viss tā rezervēti, bet bija saprotams, ka mēs viens otru mīlam.»

  • «Latvieši taču nav nekādi japāņu samuraji, kam jāmācās apvaldīt emocijas, jūtas un visu pārējo. Mēs esam tādi kā mēs esam, un tāda ir mūsu kultūra. Ja kādam no padomju kultūras to grūti saprast, tā ir viņa problēma. Mīļosim savus bērnus un ļausim savai ģimenei izrādīt emocijas. Tas taču ir tik feini

  • «Kā iemācīties izrādīt jūtas? Vai to vispār var iemācīties?»

  • «Es arī esmu no ģimenes, kur apskaut vienam otru un pateikt ko siltu bija neiespējamā misija. Tāpēc, kad sāku draudzēties ar savu puisi, biju kā tāds izslāpis kaktuss – ļoti gribējās, lai samīļo, bet adatas traucēja. Nepratu ļauties pat vienkāršiem apskāvieniem. Bet ar laiku atkusu, iemācījos samīļot, sabučot.»

  • «Pie tā ir ilgi un rūpīgi jāstrādā. Nevar cilvēks vienas dienas laikā mainīties un pēkšņi kļūt mīļš, atvērts utt.»

Bērna buča tētim bērnudārzā – izdomāta problēma?

Iespējams, ka samīļošanās paradumus nosaka tautas tradīcijas, mentalitāte, jo ir valstis, kur bučošanās un cieši apskāvieni pat draugu starpā ir paši par sevi saprotami.

Mūs toties uztrauc pat dēla buča tēvam. Kāda māmiņa raksta: «Tētis ieved dēlu bērnudārzā (audzinātāja vienmēr visus sagaida pie durvīm), un puika pagriežas un saka – pučiņ, tēti, pučiņ! Audzinātāja par to saviebjas un noburkšķ – protams, atkal bučiņ’. Un ir vēl pāris cilvēku bijuši, kas pakrata galvas.»

Citi komentē:

  • «Vedot savu meitu uz dārziņu, katru rītu redzu, kā viens piecus gadus vecs puika sabučo savu tēti. Nebija pat prātā ienācis, ka tas ir kaut kas nenormāls.»

  • «Mūsējam ir desmit gadi, joprojām ar tēti mīļojas un bučojas, pie skolas varbūt tā nedarītu, bet mājās bez problēmām.»

  • «Man liekas tik šausminoši, ka vispār var rasties šāda diskusija.»

Buča uz lūpām – vēl viena problēma?

Vēl kādam pret samīļošanos ģimenē kā tādu nav iebildumu, tomēr ir iebildumi pret bučošanos uz lūpām vai to, ka bērni tā sabučojas savā starpā. Domas no forumiem:

 

  • «Mani sievas radi viens otru un bērnus uz lūpām bučo. Tik dīvaini tas izskatās. Brr.»

  • «Mans puika, kuram ir gandrīz četri gadi, var bučot visu seju gan man, gan vīram un dažreiz mēģina notvert kaķi. Bērns ir piedzīvojis, ka mamma un tētis pret viņu tādā veidā izrāda mīlestību, un viņš seko paraugam. Gan ar laiku pats atradīs piemērotāko mīlestības izpausmi pret tēti.»

Foto: istockphoto.com
  • «Manam lielākā problēma ir tā, ka kategoriski atsakās dot buču uz vaiga. Mums abiem ar bērna tēti dod bučas uz lūpām, un ar to nepietiek – vēl liek sabučoties mums abiem.»

  • «No ētikas viedokļa, manuprāt, kamēr bērns ir mazs, bučām nav nozīmes. Kad paaugas, tad gan jāmāca, ka labāk dot buču uz vaiga. Bērns bučas dod ne tikai ļoti tuviem cilvēkiem, bet arī radiem un draugiem, un tad buča uz lūpām nav tas labākais variants.»

  • «Es cenšos mācīt, ka bučas ir dāvana, ko dāvā tikai vistuvākajiem cilvēkiem, un brālis, protams, ir tuvs cilvēks.»

  • «Mācu bērniem, ka bučas vajag dot uz vaiga, nevis uz lūpām.Man arī nepatiktu, ja bērns bučotos ar svešiem bērniem, galvenokārt, vīrusu dēļ.»

  • «Mani nesajūsminātu situācija, ka manu bērnu bučotu cilvēki, kas nav ģimene, bet to aizrādu tikai pieaugušajiem.»

  • «Puikas savā starpā nebučojas. Man patīk geji, bet nedomāju, ka ļautu savējam tā izpausties divos gados.»

  • «Normāli cilvēki nesatraucas, ka mazi bērni satiekoties viens otram dod buču. Kaut kad ap piecu gadu vecumu mazie sāk apjaust, ka puikas savā starpā nebučojas. Bet tas notiek dabiski.»

  • «Bērnam tā taču ir mīļuma, nevis seksualitātes izpausme.»

  • «Aptuveni līdz trīs gadiem bērns vispār nesaprot – ir zēns vai meitene. Bučas ir mīlestības izpausme, tās rāda, ka ģimenē ir savstarpēja saskaņa, un, manuprāt, tas ir tikai pozitīvi.»

  • «Kā teica viena mana draudzene, kurai dēli jau paaugušies – priecājies, ka viņš tāds mīlīgs, un spied klāt, kamēr ļauj.»

  • «Šķiet smieklīga puišeļu sarokošanās pie smilšukastes. Jāsaka gan, ka arī vīriešu roku spiešanas rituāli izraisa smīnu.»

Samīļošanās ģimenē – nepieciešama mīlestības izpausme

Komentēt augstāk minēto lūdzām psihoterapeitam Aleksandram Moškinam: «Mēs redzam, ka bērniem patīk dot un saņemt bučas. Manuprāt, jautājumā par to, ka bučojas mazs puika un viņa tēvs, parādās svarīga un aktuāla tēma – vai vīrietis drīkst just un izrādīt savas simpātijas pret citu vīrieti un cik lielā mērā un kad tas ir jāaizliedz? Meitas vai dēla samīļošanos ar mammu cilvēki pieņem vieglāk. Maigums starp vīriešiem biedē, jo uzreiz atgādina par homoseksualitāti, grēkiem un izraisa samulsumu un kauna izjūtu. Labi, ka bērni par to vēl gandrīz nezina un var brīvi izpaust savu mīlestību un gaidīt to no citiem.

Foto: istockphoto.com

Bērnam ir svarīgi redzēt un just, ka viņu kāds mīl. Bērnam vistuvākie cilvēki visbiežāk ir viņa mamma un tētis. Un ir pilnīgi dabiski, ka viņš pieprasa no sev tuvākajiem cilvēkiem apstiprinājumu tam, ka ir vajadzīgs un mīlēts. No piedzimšanas brīža cilvēks pēta un izzina apkārtējo pasauli ar ķermeņa sajūtām. Pirmais kontakts starp bērna muti un mammas krūti remdina izsalkumu un sniedz bērnam apmierinājumu. Vecāku pieskārieni un glāsti sniedz viņam drošības izjūtu.

Pieaugot bērns redz, ka mamma un tētis viens otram dod bučas, īpaši tādos brīžos, kad ģimenē valda miers un sapratne. Bērns arī grib būt laimīgs un mīlēts, viņš grib nostiprināt šādu izjūtu ar savām bučām. Puika redz, ka tēvs mīl mammu un atkārto to, ko dara tēvs – samīļo mammu. Bet viņš mīl arī tēti un samīļo viņu tā, kā to dara mamma – dod tētim bučas.

Kad bērnam pieaug trauksme, paliekot bez vecākiem, piemēram, bērnudārzā, viņam ir ļoti svarīgi just drošību un atbalstu, un viņš to saņem, apskaujot tēvu un pieprasot buču. Bērnu savstarpēja bučošanās arī ir pieaugušo cilvēku uzvedības un jūtu izpausmes atkārtojums. Bērns mācās no pieaugušajiem, un arī puika daudz ko mācās no tēva vai no cita tuva un svarīga vīrieša.

Savā laikā dēls iemācīsies visas normāla, vesela vīrieša iemaņas un uzvedības normas un noliks malā tās, kuras nav vajadzīgas vai nav pieņemamas. Ja tētis spēj izpaust savas siltās jūtas pret mammu un pret dēlu, tad arī dēlam būs drosme darīt to un nebaidīties. Ir daudz vairāk iespēju, ka tieši šādā gadījumā puika izaugs pašpārliecināts, varēs īstenot sevi, mīlēt savu sievu un bērnus un būt laimīgs.»

Iveta Odiņa

Citi noderīgi raksti

Nebeidzamais stāsts par rindām uz bērnudārziem Rīgā

Kā sodīt un nenodarīt pāri

Par savu ģimeni un mazuļu audzināšanu varat aprunāties Cāļa forumos

Mazulis

Attiecības un psiholoģija