Kā sodīt un nenodarīt pāri
Bērna audzināšana nav tikai lološana un lutināšana, sods kā nodarījuma sekas ir tikpat svarīgs audzināšanas aspekts. Lielākā daļa paaudžu ir izaugušas, zinot, ko nozīmē Dakteris Bērziņš – pēršana bija teju neatņemama audzināšanas sastāvdaļa. Tagad psihologi ir pārliecinājuši, ka sist bērnam nav tas labākais problēmas risināšanas veids. Kādu soda mēru izvēlēties?
- Foto: istockphoto.com
Vienotas nostājas, kādu soda mēru izvēlēties, nav arī pašiem psihologiem. Pieaugušo pasaulē likumi ir nepārprotami formulēti uz papīra, un mēs labi zinām, ka likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības. Ar bērniem ir citādi. Viņus nezināšana atbrīvo no soda – ja bērns nav zinājis, ka kaut ko nedrīkst darīt, viņu par to nedrīkst sodīt.
Psihoterapeite Gunta Jakovele uzsver, ka izpratne par sodu ir atkarīga no mūsu pašu pieredzes. Vecāki izmanto tās pašas metodes, ar kādām bērnībā ietekmēja viņus, – pēršana, ignorēšana, privilēģiju liegšana. Pēc tādiem pašiem kritērijiem izvērtē arī nodarījuma smagumu. Bet iespējama arī pretēja rīcība – ja bērnībā vecāki sodīti ļoti stingri, tad saviem bērniem viņi ļauj darīt gandrīz jebko. Arī tas nav labākais risinājums – ja vecāki atļauj visu, tad bērns var sākt šaubīties, vai viņš ģimenei vispār kaut ko nozīmē.
Līdz piecu gadu vecumam bērns neko sliktu ar nodomu nedara. Viņa rīcības mērķis ir iepazīt ko jaunu, dažreiz var gadīties, ka negribot ir izdarīts nedarbs. Vēlāk bērnam gan ir jāzina, kādas būs sekas viņa nedarbam. Vecāki pirmskolēniem un pamatskolas vecuma bērniem bieži vien nepiedāvā brīvo izvēli, bet uzreiz soda, jo liekas, ka bērns ir jau liels un viņam pašam jāsaprot. Tomēr tā gluži nav. Joprojām ir svarīgi izskaidrot, kas un kāpēc ir aizliegts.
Ļoti bieži vecāki uzskata, ka bērns pelnījis sodu, jo viņš nedara to, ko liek vecāki. Ja bērns nedara to, kas likts, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir nepaklausīgs. Protams, var izvēlēties sodu par katru rīcību, kas nesaskan ar mammas vai tēta vajadzībām, tomēr tādā veidā var panākt pārāk paklausīgu bērnu – bez iniciatīvas un bailīgu.
Psihoterapeite uzsver, ka sods ļoti bieži ir apgrūtinājums arī pašiem vecākiem. «Ja aicinām bērnu sakārtot istabu, norādot, ko darīt, un piedaloties šajā procesā, bet mazulis atsakās sadarboties, tad kā sodu mēdz uzlikt, piemēram, pasakas nelasīšanu pirms miedziņa. Rezultāts – visi nevis mierīgi aiziet gulēt, bet gan risina konfliktu ar aurojošu bērnu. Ja sods uzlikts, tad tas jāiztur līdz galam, pretējā gadījumā mazulis drīz vien sapratīs, ka vecāku vārdi ir tukša skaņa, ko nav vērts ņemt galvā.»
Tradicionālie soda veidi. Vai izmantot?
Pēršana – efektīvs veids, kā panākt tūlītēju klausīšanu. Parasti tā liek rīkoties vecāku emocijas. Rezultāts ir īslaicīgs, toties sekas – tālejošas. Pērts bērns ar laiku var kļūt atriebīgs, jo dusmu un pazemojuma sajūta pēc pēriena nekur nepazūd.
Uzticēšanās vecākiem un pašvērtības apzināšanās tiek iedragāta. Pēršana nepalīdz iemācīties atrisināt problēmas, toties tiek iemācīts agresīvs uzvedības modelis. Mazi bērni, kas regulāri tiek pērti, dažreiz ārēji kļūst ļoti paklausīgi, bet iekšēji ir dusmīgi, viņi kļūst negodīgi.
- Foto: istockphoto.com
Ignorēšana un nerunāšana ir tikpat traumatisks soda veids kā pēršana. Emocionāli bērnam ir ļoti grūti izturēt situāciju, kad viņš emocionāli tiek atgrūsts un jūtas nepamanīts. Šāds soda veids nav attaisnojams nevienā situācijā. Īpaši tāpēc, ka maza bērna atmiņa nesniedzas tik tālu, lai ilgstošu mammas vai tēta klusēšanu saistītu ar nedarbu, kas izdarīts pirms krietna laika.
Izolēšana ir efektīva metode, lai nomierinātu mazo nedarbnieku. Izolēšana nav ignorēšana. Bērnu var apsēdināt uz krēsla vai aizsūtīt uz savu istabu, lai padomā par savu uzvedību, bērnam var skaidrot viņa nedarbu. Jo mazāks bērns, jo īsāku laiku viņu vajag izolēt. Piemēram, divos gados var izolēt uz divām minūtēm, piecos – uz piecām minūtēm utt. Soda laikam jābūt skaidri saprotamam, var izmantot, piemēram, smilšu pulksteni.
Uzmanības novēršana der mazākiem bērniem, kuri vēl ir pārāk mazi, lai saprastu vecāku loģisko skaidrojumu, kāpēc kaut ko nedrīkst darīt. «Uzmanības novēršanu izmantot lielākiem bērniem nebūtu īsti pareizi,» uzskata Jakovele. Tā bērns tiek pieradināts pie dubultas spēles, un tas neiemāca saprast, ko patiešām drīkst darīt un kas ir bīstami. Tiklīdz bērns sāk saprast un spēj komunicēt, par uzmanības novēršanu ir jāaizmirst.
Izmantoti materiāli no semināru kursa «Bērna emocionālā audzināšana».
Līga Brūvere
Citi noderīgi raksti
Nebeidzamais stāsts par rindām uz bērnudārziem Rīgā