Bērni

Kā strīdēties bērna klātbūtnē

Strīdos dzimstot patiesība, teikts aforismā. Reizēm šis, kā jau dzimšanas process, ir visai skaļš. Ja strīds risinās starp vecākiem, kā būtu pareizāk – aizsūtīt bērnu prom vai arī ļaut noklausīties un pat piedalīties diskusijā? Vai vispār ļaut bērnam pamanīt strīdus jeb slēpt? Varbūt iet vēl tālāk un bērnu iesaistīt diskusijā pat tik tālu, ka bērnam likt izvēlēties, kuram no vecākiem piekrist? Aplūkojām viedokļus no forumu diskusijām un lūdzām komentāru psiholoģei Kristīnei Caturovai (tālr. 29269838, psihoterapeituprakse.lv).

Viedokļi no forumiem

  • Man jau šķiet, ka ir veltīgi nesaskaņas slēpt no bērna, tāpat pamanīs. Pie tam, diez vai bērns jutīsies labāk, ja viņu izdzīs un viņš dzirdēs aiz durvīm, kā vecāki klaigā, vai pēc tam varbūt dienām nerunā viens ar otru.

  • Bērnu nedrīkst iesaistīt nesaskaņās, jo bērnam nedrīkst uzkraut šādu atbildību. Nekad bērnu klātbūtnē neesam strīdējušies. Uzskatu, ka, ja bērni dzird strīdus, viņi dzīvo baiļu pasaulē, viņiem ir sajūta, ka viss brūk un gāžas, viņiem mājas nav drošs patvērums.

  • Jautājumus, kas saistīti ar paša bērna audzināšanas principiem, vecākiem jāapspriež bez bērna klātbūtnes, lai nesanāktu pārpratumi, kad viens vecāks aizliedz to, ko otrs atļauj.

  • Bērnam varētu iestāties šoks situācijā, kad ir izaudzis pilnīgā siltumnīcā un pēkšņi saskaras ar to, ka dzīve nav rožu dārzs un viss nenotiek gludi un skaisti. Redzot normālu  un saprātīgu konfliktu risināšanu, arī bērni iemācās vienoties par kompromisu.

  • Savām meitenēm mācu, ka, ja kaut kas nepatīk, tas ir jāpasaka, bet tas nenozīmē, ka ir jākliedz, jāauro un ne vienmēr būs tā, ka otrs tādēļ mainīs savu rīcību. Tā, protams, ir liela māksla, spēt civilizēti risināt konfliktus, bet, ja to māk, bērni ir tikai ieguvēji, jo saprot, ka nav viss gatavs pasaulē un ka kādreiz ir jāpiekāpjās, kādreiz jāuzstāj uz savu un kopīgiem spēkiem pie tā kopējā ģimenes rezultāta jānonāk.

  • Pie pilna prāta esošs pieaugušais sapratīs, kuri strīdi ir bērna ausīm, kuri nav. Sliktākais, kas var būt – iesaistīt bērnus savu peripetiju risināšanā - tu pasaki, ko mīli vairāk – mammīti vai tēti. Var pajautāt viedokli, ja strīda priekšmets ir, kā pavadīt nedēļas nogali utml., bet likt nostāties kāda pusē ir vardarbība pret bērnu.

  • Manuprāt, diskusijas bērns var redzēt, bet ne augstos toņos, jo tad bērns nobīstas. Pēc diskusijām bērnam jāizskaidro notikušais – ka pieaugušie reizēm nav vienisprātis un ka viņi to risina. Galvenais iztikt bez kliegšanas un trauku plēšanas, ja negrib, lai bērns to pārņem. Bērnam svarīgi iemācīt ar piemēru, kā šīs nesaskaņas risināt. Tas māca risināt konfliktus, kuri ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa.

  • Strīdēties vajag par lietu, nepiesaucot vecas lietas un neizskatot personiskus apvainojumus, pat ne mājienu veidā. Manuprāt, veselīgs strīds (nevis ķengāšanās «Tu muļķe!» pret «Tu āzi!») nav nekas nedabisks, un kāpēc gan tas būtu jāslēpj no bērniem, ja tiem arī ir jāspēj saredzēt viedokļu dažādību.

Psiholoģes ieteikumi kā diskutēt «pēc noteikumiem»

Strīdēties, dusmoties, apvainoties ir normāli, taču jāprot arī salīgt mieru, palūgt piedošanu, turpināt dzīvi, neturot rūgtumu sirdī.

Foto: istockphoto.com

Strīdēties vajag, taču ar prātu. Labākais variants ir atklāti izteikt savu neapmierinātību, kad tā rodas. Tādējādi var novērst dusmu uzkrāšanos un novērst dusmu izvirdumu par maznozīmīgu sīkumu. Šāda atklāta izteikšanās bērna klātbūtnē viņam dod ziņu, ka katrs cilvēks var būt ar kaut ko neapmierināts un katram ir jāprot par to runāt.

Lai nenonāktu līdz milzu skandālam, jāmācās komunicēšanu vienkāršot – atradināties no vērtēšanas, jārunā atklāti un bez pārmetumiem, jāmācās saprotoši ieklausīties otrā. To ātri var iemācīties, ja sarunā:

 

  1. Saka «es», nevis «tu» – izsakiet savas izjūtas un vajadzības. Nevis, piemēram, «tu esi nekārtīgs, savāc beidzot savas mantas», bet «man traucē tavas pa grīdu izmētātās mantas, es te nesen sakārtoju». Svarīgi nevērtēt otra rīcību, bet nepārmetot pateikt, ka šajā lietā saredzat problēmu.

  2. Izmanto aktīvo klausīšanos – lai nerastos pārpratumi, droši pārjautājiet. Nedodiet vērtējumu otra izjūtām. Ar aktīvo klausīšanos parādiet, ka otra izjūtas respektējat, bet otram palīdzat tās pieņemt.

Ja jūtat, ka negatīvas emocijas sakāpj un briest pamatīgs konflikts, saglabājiet mieru. Tas palīdzēs izprast radušos situāciju un atrast risinājumu:

  1. Atrodiet rituālu, kas saspringtā situācijā palīdz nomierināties Jums pašiem. Sakiet bērnam vai partnerim, ka jums nepieciešams mazliet laika, lai atpūstos un varētu mierīgi un skaidri domāt. Varat izmantot kādu elpošanas vingrinājumu. Atbilde nav obligāti jāsniedz momentā.

  2. Pārdomājiet kopā ar bērnu, kas viņam palīdz dusmu brīdī atslābināties. Tā var būt pasēdēšana klēpī, plastilīna mīcīšana vai papīra burzīšana utt.

Vecāku strīdi var tikt vērtēti kā emocionālā vardarbība pret bērnu

Administratīvā rajona tiesa, izskatot sūdzību par bērna aprūpes tiesību atņemšanu, 2012. gada 5. aprīlī savā spriedumā norādījusi, ka gadījumā, kad vecāku domstarpības un konflikts veicina emocionālo vardarbību pret bērnu, bērna aprūpe netiek un nevar tikt realizēta atbilstoši bērna vislabākajām interesēm, līdz ar to likumdevējs ir iekļāvis vardarbību, tostarp arī emocionālo vardarbību kā vienu no aprūpes tiesību atņemšanas pamatiem. Emocionālā vardarbība pret bērnu ir tāda rīcība, kas liek bērnam izjust emocionālu spriedzi, apdraudot vai ietekmējot vecumam atbilstošu emocionālo attīstību.

Aplūkotajā lietā ar Bāriņtiesas lēmumu abiem vecākiem atņemtas bērna aprūpes tiesības un ierobežotas tiesības noteikt bērna dzīvesvietu līdz bērna aprūpes tiesību atjaunošanai. Bērns norādījis, ka atrašanos Krīzes centrā uztver kā atpūtu no vecāku strīdiem. Bērnam ir kauns no klasesbiedriem, jo vecāki savas attiecības kārtojuši pie skolas. Bērns mīl abus vecākus, tāpēc nevar pateikt, ar kuru no viņiem gribētu dzīvot kopā.

Tiesa spriedumā uzsvērusi, ka vecākiem, risinot savstarpējas nesaskaņas, vajadzētu atturēties bērna klātbūtnē nievājoši izteikties vienam par otru, tādējādi negatīvi noskaņojot bērnu pret kādu no vecākiem, un, rīkojoties bērna interesēs, veicināt labu attiecību uzturēšanu bērnam ar abiem vecākiem.

Iveta Odiņa

Citi interesanti raksti

Negatīvo audzināšanas metožu pielietojums mūsdienās

Mammu, kas ir dievs?

Runāt un dalīties viedokļos par šo un līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas