Bērni

Kad bērni ir ar lielu vecuma atšķirību

Visbiežāk mēdz runāt par to, kā jūtas bērni, kuriem ir liela vecuma starpība, bet šoreiz Cālis.lv vēlējās uzzināt māmiņu pieredzi un personīgās izjūtas, audzinot bērnus ar lielu gadu starpību. Lai arī ir māmiņas, kuras saka, ka tas ir grūti, pārsvarā tiek uzsvērts, ka dažādu iemeslu dēļ audzināt bērnus ar lielu gadu starpību ir vieglāk.

Cālis.lv apkopoja ieguvumus un trūkumus, kā arī māmiņu iespaidus par bērniem ar lielu vecuma starpību.

Ieguvumi

  • Vecākiem ir lielāka pieredze, briedums un drošība, audzinot jaunāko bērnu. Santa: «Jaunība gluži neatgriežas, bet sajūtas neaprakstāmas. Dzīves pieredze dod iespēju daudz spilgtāk izbaudīt laiku, kad aug mazais bērniņš, ir vairāk pacietības un laika savam bērnam nekā, kad dzima pirmā meita.»

  • Māmiņa dzīvē ir sevi apliecinājusi un bērna audzināšanu nevis uztver kā slogu, bet izbauda iespēju lolot jauno dzīvību.

  • Vecākais bērns ir patstāvīgs, pats māk daudz ko izdarīt, vajadzības gadījumā spēj arī pieskatīt jaunāko bērnu.

Foto: istockphoto.com
  • Ar laiku bērns izaug no vecuma, kad domā tikai par sevi, tāpēc spēj pieņemt, ka ģimenē ienāk vēl viens bērns, nav izplatītās savstarpējās bērnu greizsirdības. Turklāt bērns no savas personīgās pieredzes var izstāstīt, kas viņam patika, kas nepatika, ko gribētu, lai vecāki dara citādāk.

  • Ir novērots, ka bērni, kas dzimst gados vecākiem cilvēkiem, ir ļoti gudri un apķērīgi.

  • Bērna ienākšana pasaulē pēc ilgāka laika ir kā jauna elpa dzīvei un dzīvošanai. Linda: «Maniem bērniem ir divdesmit, seši un divi gadi. Dikti feini, kad pēc 40 ģimenē ienāk mazulis. Tas liek sevi uzturēt formā, jo – kurai gan gribas būt vecai mammai?»

  • Īpašs notikums ģimenē ir tad, kad mātei un meitai piedzimst bērns vienā laikā. Piedzimušajiem bērniem izveidojas īpašas attiecības, kas citādāk nebūtu iespējamas, it īpaši, ja jaunākajam bērnam apkārt nav citu līdzīga vecuma bērnu.

Trūkumi

  • Lai arī mamma jaunākajam bērnam var veltīt vairāk laika, bērniem savā starpā ir maz kopīga un var neizveidoties brāļu un māsu saikne. Kā atzīst paši vecāki – ja ir divi bērni ar lielu vecuma atšķirību, tad tie ir kā divi vienīgie bērni, jo auguši katrs par sevi.

  • Ja sieviete ir brieduma gados, tad jārēķinās ar iespējamām veselības problēmām, enerģijas mazināšanos, kā arī jāņem vērā risks, ka bērns var piedzimt ar kādām veselības problēmām.

Gan paši vecāki, gan bērni norāda, ka jāuzmanās no tā, lai vecākie bērni nekļūtu par otrajām mammām jaunākajiem. Katram ir savi pienākumi, bet bērna pienākums nav piespiedu kārtā rūpēties par jaunāko. Māmiņas pārsvarā saka, ka ir vieglāk, ja bērniem ir lielāka gadu starpība, savukārt paši bērni vēlējušies, ka vecuma starpība nebūtu tik liela.

Ļoti svarīga ir vecāku attieksme – kā viņi izturas pret bērniem, ko māca vecākajam un jaunākajam. Svarīga ir gan audzināšana, gan bērnu personība.

Evita: «Maniem bērniem ir desmit gadu starpība. Nekad neesmu vēlējusies divus mazus bērnus. Otro plānoju, kad meita paaugsies, lai pati prot pagatavot sviestmaizi, uzvilkt zeķbikses utt. Pirms mazuļa piedzimšanas ar meitu runājām, ka mazajam būs jāvelta daudz laika, jo viņa var zīmēt, skatīties televizoru un darīt jebko citu, bet bērniņam visa pasaule būs mamma. Kad mazais piedzima, lielajai meitiņai daudz stāstīju, kā es viņu mīļoju tad, kad viņa bija tāda pati mazulīte.

Tagad viņa ir ļoti lepna, ka mazajam brālim var iedot savas mantas, ar kurām reiz spēlējās. Bērniņi saprotas ļoti labi. Man drīzāk ir jāsaka, ka es pati palīdzēšu mazajam saģērbties, ka pati iesēdināšu ratos, pati uztaisīšu paēst utt. Ja viņa tiek pie kabatas naudas, tad brālim noteikti tiks kāds našķis! Kad paaugsies, būs lietas, ko mazais ķipars nevarēs izrunāt ar vecākiem, bet ceru, ka pārrunās ar māsu. Cenšos nepieļaut greizsirdību, saku, ka viņa bija pirmā mana mazā, mīļā meitenīte, ka abi ir mani bērniņi un abus vienādi ļoti mīlu.»

Māmiņu pieredze un izjūtas

Lāsmai ir divi brīnišķīgi dēli, vecākajam drīz paliks divpadsmit un jaunākajam trīs gadi. «Viņi saprotas lieliski, vienkārši dievina viens otru. Ļoti pārdzīvoju, vai lielais brālis nebūs greizsirdīgs un nejutīsies atstumts, bet ar visu kopīgi tikām galā, un brālim tika gods izvēlēties vārdu. Mums viss ir kārtībā. Reizēm lūdzu paspēlēties, lai varētu, piemēram, ieskriet dušā vai padarīt steidzamu darbiņu. Lielais dēls priecājas par mazā pirmajiem solīšiem, vārdiņiem, smejas par nedarbiem, gaida, kad varēs sākt brālim palīdzēt mācīties ābeci. Katram dēlam ir sava vecuma intereses, mūsmājās nekad nav strīdu par mantām, jo tās nav jādala.»

Andai pirmais bērniņš piedzima 21 gada vecumā, bet otrais – 34 gadu vecumā. «Ar otro es jūtos daudz enerģiskāka, ir sajūta, ka pasauli uz rokām varētu pacelt. Ir lietas, ko darām tikai ar dēlu (meita tikmēr ar tēti), ir lietas, ko darām tikai ar meitu (dēls tikmēr ar draugiem), un ir lietas, ko darām visi kopā. Un tas viss ļoti uzlādē, dod plašāku vērienu dzīvei.

Maniem bērniem ir 13 gadu starpība. Ar otro viss ir citādāk, nevaru pateikt, vai ir vieglāk vai grūtāk, bet ar abiem jūtos ļoti labi. Situācija mūsu ģimenē, skatoties laiku, kad piedzima dēls un kad meita, ir pilnīgi atšķirīga, arī manas izjūtas ir pilnīgi atšķirīgas, bet es esmu pārliecināta, ka man bērni ar lielu gadu starpību dod daudz vairāk iespēju izjust katru no viņiem kā īpašu nekā tad, ja bērni būtu ar nelielu vecuma starpību. Lielajam reti kad lūdzu parūpēties par mazo, un tajās reizēs viņš to dara ar prieku. Mazā māsa ir absolūtā sajūsmā par lielo brāli, brālim tikai dažreiz apnīk, ja māsa cenšas piekļūt viņa datoram.

Ne dēls, ne meita man nav traucējuši baudīt dzīvi. Abus gaidot un audzinot, esmu paralēli arī mācījusies augstskolā (dažādos līmeņos), arī ikdienā nav bijis problēmu mazo paķert līdzi un braukt, kur vēlos. Ar dēlu braucām ar autobusu vai vilcienu, tagad biežāk ar mašīnu. Ja abi būtu mazi, tad būtu krietni vien grūtāk kaut kur izrauties.»

Rutai citādāks redzējums nekā Andai: «Es teiktu – mammai nav viegli. Man jau ir (vēl ir?) 40, tas ir labākais laiks karjerai, izaugsmei. Ieguvu kārtējo diplomu, nu jau doktora, man ir labs amats, laba alga un daudz, daudz darba.

Dēlam deviņpadsmit, meitai septiņpadsmit un mazulei septiņi gadi. Jūtu, ka tagad ar lielajiem bērniem ir daudz kas kopīgs – gan darāms, gan plānojams, gan pārrunājams –, mazā bieži vien neiederas. Viņa nesaprot mūsu sarunas un bieži vien no kopīgas tējas dzeršanas pazūd pie televizora.

Ja ar pirmajiem bērniem egles, rūķus un citus dārziņa audzinātāju un skolotāju izdomātus štruntus gatavoju bez īpašām pārdomām, tad tagad man katrs gara darbs top ar riebumu. Es iekšēji šķendējos, ka atkal kaut kāda egle jālipina vai maska jāšuj. Esmu no tā nogurusi.

Toties ir bezgala jauki brīžos, kad dēls aizjoņo uz randiņu vai tusiņu, lielā meita aiziet pie draudzenes vai ir teātra mēģinājumā, bet mums ar vīru ir kur sirdi «piesiet». Mazule vēl ir mājās, un mēs viņai esam vajadzīgi.»

Savukārt Santa skaidro, ka viņai ir tieši otrādi. «Lielajiem divdesmit viens, deviņpadsmit un septiņpadsmit gadi, mazajām seši un astoņi. Nav man karjeras un doktora grādu, ar prieku iesaistos visos pasākumos. Lielie bērni mīl mazās, un vienmēr varu atrast laiku sev. Kad auga lielie bērni, bieži nācās lūgt omīšu palīdzību, ar mazajām lielie labprāt paliek. Gadi pašai jau 42, bet nejūtos veca. Man kā mammai ir daudz vieglāk ar mazajiem bērniem. Man ir divas mazās, līdz ar to abas kopā darbojas, nekad neesmu uzspiedusi lielajiem pieskatīt mazākos. Protams, ar lielajiem bērniem ir citādākas sarunas, bet man ir laiks gan lielajiem, gan mazajiem. Ja būtu aizņemta darbā, protams, viss būtu citādāk.

Turklāt tas, ka ģimenē ienāks mazi cilvēciņi, bija kopīgs lēmums, jo es meitenītēm esmu audžumamma. Nevienu dienu neesmu nožēlojusi savu izvēli, lai cik nogurusi kādreiz nejustos.»

Elein bērni ir dzimuši ar nelielu vecuma starpību, tomēr starp vecāko un jaunāko bērnu ir diezgan liela atšķirība. Bērniem ir 29, 28, 21, 17 un 16 gadi. «Nezinu, kā ir, ja lielie izaug un tad dzimst mazie, jo man visi bija bariņā. Sākumā vecākie bērni mazākos uzņēma kā jau jaunākos, bet šobrīd visiem ir brīnišķīgas attiecības. Vienmēr saviem bērniem uzsvēru, ka māsa un brāļi ir bagātība, ko nenopirksi ne par kādu naudu, vienmēr būs kam piezvanīt, ar ko parunāt, arī tad, kad vecāki vairs nebūs.

Esmu paspējusi gan iegūt izglītību, gan izaudzināt bērnus, bet neesmu skrējusi pa dzīvi starp darbu, skolu un mājām. Esmu arī paspējusi pabūt ārpus Latvijas robežām, un bērni nemaz nebija šķērslis.

Kā mīnusu varu tikai minēt, ka lielajiem mazāk laika tika veltīts pārrunām, jo ikdienas izdzīvošana diemžēl paņēma savu. Tas kompensējas tagad.

Šodien varu pateikt, ka ir brīnišķīgi – man ir lieli bērni un pati arī vēl neesmu veca kā pasaule. Vecākiem ir jāmāk sekot līdzi jaunumiem, jādzīvo līdzi laikam, tad arī dzīve būs interesanta.»

Iveta Rozentāle

Citi interesanti raksti

Negatīvo audzināšanas metožu pielietojums mūsdienās

Moderni vecāki. Ko tas nozīmē?

Runāt un dalīties viedokļos par šo un līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas