Bērni

Ko nevajadzētu teikt bērnam

«Nekad nesaki – nekad,» apgalvo filmas nosaukums. Tas būtu skaidrs – katram var gadīties, ka dzīve piespiedīs darīt to, par ko reiz teikts – Patiešām nekad dzīvē! Bet, kā ir ar laiku, kad esam savu bērnu audzinātāju lomā? Vai ir kas tāds, ko bērniem nevajadzētu teikt?

Vai bērnam var teikt «nedrīkst!»

Nedrīkst to un šo, nedrīkst tagad un nekad. Ja pieaugušajiem ļautu vaļu, viņi atkārtotu šo vārdu no rīta līdz vakaram kā papagaiļi, un viss, protams, tikai bērna labā. Taču izrādās, ka, jau pirmo reizi dzirdot šo vārdu, bērna dvēselē mostas protests un negatīvas emocijas. Vai tas nozīmē, ka vārdam no vecāku leksikas jāpazūd uz visiem laikiem?

Psiholoģes J. Gipenreiteres grāmatā «Kā saprasties ar bērnu aprakstītas četras krāsu zonas bērna uzvedībai.

  • Zaļā zona. Šeit ietilpst viss, ko bērnam atļauts darīt pašam pēc saviem ieskatiem – ar kādām rotaļlietām spēlēties, ar ko draudzēties utt.

  • Dzeltenā zona. Darbības, kurās bērnam tiek dota nosacīta brīvība – tā var darīt, bet jāievēro zināmi noteikumi, piemēram, pa peļķēm var skraidīt tikai tad, ja esi attiecīgi saģērbies.

  • Oranžā zona ietver darbības, kuras parasti nav atļautas, bet īpašos apstākļos ir pieļaujamas. Piemēram, Vecgada vakarā var iet gulēt vēlāk par parasto laiku vai drīkst sagaidīt tēvu no ilgas prombūtnes un nākošajā dienā neiet uz bērnudārzu.

  • Sarkanā zona ietver bērna darbības, kuras nav pieļaujamas nekādos apstākļos. Tie ir mūsu kategoriskie «nedrīkst», kas izņēmumus nepieļauj. Parasti tie ir saistīti ar fiziska vai morāla kaitējuma nodarīšanu sev un citiem, piemēram, rotaļas ar uguni.

Noteikumi disciplīnas panākšanai bez konfliktiem

  1. Ierobežojumiem (prasības, aizliegumi) jābūt katra bērna dzīvē. Ja to nebūs ģimenē, bērns tos izjutīs citur, un tas būs lielāks šoks, nekā izdzirdēt pirmo aizliegumu no vecākiem. Turklāt, ja nebūs aizliegumu, bērns veidosies par egocentrisku personību – viņš domās, ka viss pasaulē notiek tikai viņa dēļ.

  1. Ierobežojumu nedrīkst būt pārāk daudz, un tiem jābūt elastīgiem. Tie nedrīkst būt nemainīgi, tiem jāatbilst apstākļiem. Interese par audzināšanas tradīcijām citās kultūrās ļaus ieraudzīt, ka arī aizliegumu pasaulē viss ir nosacīti. Skats, kad mazs bērns ar nazi, kurš garāks par viņu pašu, pāršķeļ kokosriekstu, dienvidu valstīs neizraisīs tādas šausmas kā Latvijā.

  1. Vecāku prasības nevar būt acīmredzamā pretrunā ar bērna svarīgākajām vajadzībām. Aizliegumu pārdaudzums traucē bērna personības un fiziskai attīstībai. Normālu, veselu bērnu interesē uzzināt, kas atrodas modinātāja iekšpusē, vai viņš varēs uzrāpties kokā utt. Tā vietā, lai bērnu bārtu par mēģinājumu izzināt pasauli, ar rokām rokot smiltis, sagādājiet viņam tādu apģērbu, ar kuru droši var nomesties ceļos smilšu kastē. Skraidīšanai pa peļķēm sagādājiet gumijas zābakus un kombinezonu.

  1. Noteikumiem, prasībām un aizliegumiem ģimenē jābūt saskaņotiem. Lai nav situāciju, kad māte atļauj, bet tēvs aizliedz u. tml.

    1. Ja bērns ir vēl mazs, aizliegums jāizsaka mierīgā, noteiktā balsī, skatoties bērnam acīs un nesmaidot.

    1. Vecākam bērnam prasība vai aizliegums izsakāms draudzīgi izskaidrojošā tonī. Bērnam svarīgi saprast – viņam aizliedz nevis tāpēc, ka vecākiem tā gribas, bet gan tāpēc, ka vecāki par bērnu uztraucas. «Uzmanīgi, tur lielāks zēns šūpojas, labāk apiesim apkārt, citādi šūpoles var nejauši tev trāpīt.» Tā teikt ir labāk nekā: «Uz kurieni tu skrien? Tur ir šūpoles!»

  1. Lasiet bērnam pasakas, kas palīdz saprast, kādas nelabvēlīgas sekas var radīt aizliegumu pārkāpšana, pārrunājiet situācijas un uzziniet bērna viedokli.

  1. Vārdam «nedrīkst» ir sinonīmi, kas bērnam ir daudz pieņemamāki. Piemēram, vārds «bīstami» neizsaka tik lielu noraidījumu. Aizliegumi, kas saistīti ar bīstamību (ass, karsts), ir īpaši, un iepazīstināšana ar tiem – svarīga audzināšanas daļa.Dažās sadzīves situācijās atbilstošs ir tāds vārds kā «nevajag». Nevajag apstādījumos raut ziedus, nevajag smērēt putru uz tapetēm utt. Pirmo reizi ejot uz teātri, paskaidrojiet, ka teātrī jāuzvedas klusu. Palīdzēs tādas frāzes kā «Tādi ir noteikumi», «Nav pieņemts» u. tml.

  1. Vienmēr ievērojiet iepriekš noteiktās prasības, nelieciet bērnam domāt, ka viņš ar savu rīcību, piemēram, histērisku vārtīšanos pa grīdu, var panākt izņēmuma gadījumu.

  1. Izmantojiet uzmanības pārslēgšanas paņēmienus – var, bet ne tagad; var, bet ne šeit. Uz grāmatas nevar zīmēt, var zīmēt bloknotā; grāmatu plēst nevar, bet reklāmas avīzes var.

  1. Labākā audzināšanas metode – pieaugušo piemērs. Ja neļausiet bērnam pāriet ielu pie sarkanās gaismas, bet citā reizē kopā ar bērnu skriesiet pāri ielai, diez vai bērns patstāvīgi būs priekšzīmīgs kājāmgājējs.

Citi vārdi, kas var traucēt bērna attīstībai

Pieaugušie zina, ka visi kompleksi, kas viņiem piemīt, nāk no bērnības. Parasti to saista ar vecāku audzināšanas stilu, attiecībām ģimenē utt.

Foto: istockphoto.com

Pastāv tāds jēdziens kā netieši vecāku uzstādījumi. Tos mīlošie vecāki, nemaz negribot, ir iedzinuši bērna apziņā. Vairākkārt atkārtojot noteiktas frāzes, tiek formēts noteikts psiholoģisks uzstādījums.

Visus uzstādījumus bērns saņem apmēram līdz sešu gadu vecumam, jo līdz tam vecumam bērns nav apguvis kritisku uztveri. Amerikāņu psihologi Roberts un Mērija Goldingi tās nosaukuši par vecāku direktīvām
. Dažas no tām:

  • Pirmā direktīva – «Nedzīvo!». Pirmajā brīdī šķiet, ka normāli vecāki tā nevarētu teikt savam bērnam. Izrādās – nedaudz slēptā veidā tas tomēr notiek. Vai tad mēs reizi pa reizei nepasakām tādas frāzes kā «Nerādies man tagad acīs!», «Ak, tu, mana sodība!», «Man nav vajadzīgs tāds slikts zēns!» utt.?

Nedaudz izplatītāks variants ir «audzinošas» sarunas ar bērnu par tēmu «Cik daudz tevis dēļ es neizdarīju un kā par tevi uztraucos». Šādās sarunās tiek pieminētas grūtās dzemdības, neīstenotie karjeras vai izglītības plāni, satraukumi par bērna slimošanu. Slēptā direktīva bērnam iedveš nepārejošu vainas izjūtu. Tādējādi vecākiem ir vieglāk ar bērnu manipulēt. Vainas izjūta nav saistīta pat ar kādu konkrētu nedarbu, bet ar faktu, ka bērns ir mātes dzīvē.

Bērns nespēj sevi iekšēji pasargāt no tāda uzstādījuma, un tas uz ilgiem gadiem iesakņojas viņa apziņā apmēram tādā formā – es esmu vecāku mūžīgais parādnieks, vecāku dzīve ar manu ienākšanu pasaulē kļuva sliktāka. Galējā variantā – labāk būtu, ja manis vispār nebūtu. Pusaudžu vecumā šī programma var novest pie pašiznīcināšanas tieksmēm, kas visbiežāk izpaužas kā alkoholisms, narkomānija vai aizraušanās ar ekstremāliem sporta veidiem.

Cits variants, kas varētu liecināt par bērna pakļaušanu direktīvai «Nedzīvo!», ir provocējoša, huligāniska uzvedība. Bērns neapzināti meklē situāciju, kurā tiks sodīts, jo daudz vieglāk ir justies vainīgam par izsistu stiklu, nekā izjust ilgstošu vainas izjūtu, nesaprotot, par ko.

  • Otrā vecāku direktīva – «Neesi taču bērns!». «Neuzvedies kā tāds maziņais!» «Laiks kļūt pieaugušam!» «Tu vairs neesi bērns!» Šie un līdzīgi izteikumi raksturo bērnišķīgumu kā sliktu stāvokli, par kuru jākaunas, bet pieaugušā stāvokli kā labu un apsveicamu. Visbiežāk šo direktīvu izdzird vai nu ģimenē vienīgie, vai vecākie bērni. Kad bērni izaug, viņiem bieži vien sagādā grūtības atrast kopīgu valodu ar saviem vai svešiem bērniem.

Foto: istockphoto.com
  • Trešā direktīva – «Nedomā!». Sadzīvē šī direktīva tiek nodota ar tādām frāzēm kā «Ko tu prāto? Dari, kā teicu!», «Netēlo te pārgudro!» u. tml. Direktīvas variants – nedomāt par kaut ko konkrētu. Piemēram, mīlošā māte, vēloties pasargāt bērnu no nepatīkamas, traumējošas problēmas, saka: «Nedomā par to, aizmirsti.» Ar to bērnam tiek liegta iespēja pašam racionāli tikt galā ar problēmu. Šāds bērns, kļuvis par pieaugušo, jutīsies apjucis, kad vienatnē vajadzēs tikt galā ar kādu problēmu, un šaubīsies par pieņemtā lēmuma pareizību.

  • Ceturtā direktīva – «Nejūti!». «Kā tev nav kauna baidīties no krustmātes suņa? Viņš taču nekož.» «Ir kauns dusmoties uz skolotāju, viņa taču ir vecāka par tevi.» utt. Tādā veidā tiek aizliegtas tādas svarīgas, cilvēciskas emocijas kā bailes un dusmas.

Taču tās nevar vienkārši pazust, emocijas nevar aizliegt, tās paliks bērna dvēselē un reiz izpaudīsies uz citiem cilvēkiem. Piemēram, dusmas uz skolotāju bērns izpaudīs uz kādu jaunāku bērnu vai citu neaizsargātu būtni, bet bailes no suņiem transformēsies par, teiksim, bailēm no tumsas.

Emocijas, kas tiek izdzīvotas līdz galam, nākotnē ļauj adekvāti reaģēt līdzīgās situācijās. Piemēram, esot pieaugušam, dusmas uz priekšnieku netransformēsies skandālā ar sievu.

Rakstā izmantota informācija no portāla beautytime.ru un J. Gipenreiteres grāmata «Kā saprasties ar bērnu?».

Iveta Odiņa

Citi noderīgi raksti

Vecāku un vecvecāku sadarbība bērna audzināšanā

Mobings darbā

Runāt un dalīties viedokļos par līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas

Mazulis