Bērni

Mammu, kas ir dievs?

Kā bērnam paskaidrot, ko nozīmē jēdzieni «Dievs», «grēks», «paradīze» utt., ja bērns to jautā, bet netiek vests uz baznīcu vai svētdienas skolu, kā arī skolā neapgūst kristīgo mācību. Padomu vaicājām kristīgās mācības skolotājai, mācītājam un uzklausījām viedokļus no forumiem.

Poētiskā un kristietībā virzītā pieeja

Baiba Lielbārde ir kristīgās mācības skolotāja 1.–3. klašu bērniem un iesaka: «Varbūt bērnam var stāstīt, ka Dievs ir Lielais Noslēpums, kuru izzināt neviens līdz galam neiespēj. Dievs ir Mīlestība, pie kuras visi alkst atgriezties. Izšķirošos brīžos, kad jāpieņem zibenīgi un ne tik zibenīgi lēmumi, reizēm cilvēks sēj melnās sēklasgrēku, kad darām, domājam, runājam to, ko Dievs nav mums paredzējis darītmelot, zagt, skaust, nemīlot sevi un otru, nevīžīgi izturēties pret lietām sev apkārt.» Bērnudārza bērniņiem viņa lasa priekšā Daigas Kažes «Grāmata par prieku», un māca par visu Dievam pateikties.

Bērnos jāveido izpratne par labo un ļauno

Liepājas Adventistu Baznīcas mācītājs Ivo Roderts vaicā ja vecāki ir kristieši (vai arī praktizē citu reliģiju), tad kāpēc bērnu neiepazīstināt ar to visu? Bērnam visvieglāk būs saprast jēdzienus «Dievs», «grēks» utt., atklājot to nozīmi tīri praktiski un pamazām, nevis noklausoties gudru desmit minūšu garu definīciju. Ja vecāki nav kristieši (tātad arī varētu nebūt atbilstošas informācijas un izpratnes, lai to visu plaši paskaidrotu), un tomēr ir vēlme bērnam kristīgos principus atklāt kā visas turpmākās dzīves pamatvērtību pamatu, tad mācītājs nevarot iedomāties labāku variantu kā izvēlēties skolā kristīgo mācību, kuras programma ir ļoti labi un bērna attīstības vecumposmiem atbilstoši izstrādāta.

Ja tomēr kāds to visu uzskata par absolūtām muļķībām, tad vecāku izvēle ir tā arī bērnam pateikt: «Tas viss ir muļķības! Dzīvo tikai sev! Ja jau esam no mērkaķiem cēlušies, tad vari arī atbilstoši savu dzīvi nodzīvot…» Tikai tad nevajag vaidēt, ka sabiedrība tāda un valdība atkal šitāda. Vai tad evolūcijas idejas pamatā nav doma, ka izdzīvo stiprākais?

Foto: istockphoto.com

Mācītāju uztrauc bīstama tendence sabiedrībā kristietību it kā nodalīt atsevišķi no citām reliģijām un to praktizēšanas. Kāpēc normāla lieta, par kuru neviens īpaši neiebilst, skaitās skolās praktizēt, piemēram, budistu mūku lūgšanu rituālus (mandalas) utt., kamēr kristīgās ētikas pamatprincipu mācīšana, kas tomēr ir mūsu kultūras pamats, šķiet kaut kas nevajadzīgs, vecmodīgs vai pat bīstams?

Mācītāja ieteikums būtu par šo jautājumu domāt ļoti nopietni. Mācītājiem nereti nākas piedzīvot, ka vecāki raudot sūdzas par saviem bērniem, kuri ir izdarījuši lielas un neatgriezeniskas kļūdas un traģiski sliktas izvēles savās dzīvēs. Un bieži vien pašu vecāku kluss izmisuma secinājums ir varbūt vajadzēja bērnībā bērnu vest uz baznīcu, kā arī parūpēties, lai viņam būtu ne tikai modīgs apģērbs, kabatas nauda un jaunākās datorspēles, bet arī vismaz kaut kāda izpratne par to, kas ir labs un kas ir ļauns.

Jēdzieni par Dievu nav izskaidrojami vienā reizē

Mg. teol. Oļegs Jermolājevs, strādājot Cēsu 1. pamatskolā, jēdzienus par Dievu centies izskaidrot ar bērniem saprotamiem priekšstatiem viņu dzīves kontekstā. Patiesība ir tā, ka to nevar izdarīt dažās nodarbībās. Pirms katras stundas viņš bērniem paskaidrojis, ka mācīties par Dievu ir jābūt brīvprātīgai vēlmei.

Runājot par Dievu, centies bērniem Dievu raksturot kā Radītāju, kurš ar vislabākajiem nodomiem vēlas līdzdarboties cilvēka dzīvē (rūpes, palīdzība, sargāšana, mīlestība). Paskaidrojis bērniem, ka Dievu cilvēks nevar redzēt ar savām fiziskajām acīm, taču Viņu var piedzīvot savā dzīvē, ja cilvēks velta uzmanību Dieva vārdiem un apliecina vēlmi Viņu labāk iepazīt un dzīvot atbilstoši Viņa noteiktajai kārtībai, kura paredzēta cilvēkiem. Ejot pa šo ceļu, Dievs pats sevi atklās, un tas kļūs par brīnišķīgu piedzīvojumu. Raksturojot Dievu kā Radītāju, norādījis, ka Dievs Savā darbā ir visu spēcīgs, zinošs un klātesošs.

Kad bērni jautā par Dieva izcelsmi, tad paskaidrojis, ka katrai lietai šeit uz Zemes ir savs sākums, lietas ir cilvēku veidotas. Apskatījuši dažādus pasaules brīnumus, runājuši par mūziku un jebko, ko bērni varētu novērtēt kā skaistu un brīnišķīgu. Runājuši par to, ar kādiem nodomiem cilvēki veidoja pastāvošās skaistās lietas. No šiem piemēriem runājuši par pasauli kā par Dieva meistardarbu un no tā, cik pasaule ir skaisti un harmoniski radīta, mācījušies par Dieva īpašībām. Tikai ar 3. klases bērniem var nedaudz vairāk sākt runāt par laika dimensiju, kurā mēs dzīvojam un paskaidrot, ka laiks arī pieder pie Dieva radītajām lietām un, ka Dievs pastāv ārpus šīs laika dimensijas un tāpēc nav izmērāms Viņa sākums.

Runājot par grēku, runājuši par dažādiem sabiedrībā pastāvošiem noteikumiem, kurus ir jāievēro. Piemēram, vecākiem, braucot ar auto, ir jāievēro ceļu satiksmes noteikumi, visiem savstarpējās attiecībās jāievēro pieklājības normas. Pielietojis piemērus, lai bērni saskatītu, ka sabiedrībā daudzas lietas balstās uz noteikumiem jeb robežām, kuras nedrīkst pārkāpt. Robežu pārkāpšana nepaliek bez sekām. Dažādu robežu pārkāpšana tiek atbilstoši sodīta.

Kad par to runājuši, paskaidrojis bērniem, ka arī cilvēka dzīvei, viņa attiecībām ar līdzcilvēkiem (ģimene, skola, sabiedrība) Dievs ir noteicis noteikumus, kuri aprakstīti Bībelē. Runājuši par ikdienišķām lietām, kā svešu mantu ņemšana, zagšana, vecāku negodāšana, paviršs darbs skolā utt. Šie piemēri tiek paskaidroti ar piemēriem no Bībeles notikumiem vai baušļiem. Tad paskaidrojis bērniem, ka to noteikumu pārkāpumus, kurus Dievs ielicis cilvēka dzīvē (teoloģijā to var apzīmēt kā dabisko likumu, kas piemīt katram cilvēkam), sauc par grēku.

Par paradīzi runājuši kā par Dieva gatavoto dāvanu tiem, kuri savas dzīves un pasaules redzējuma pamatā balstās uz Bībeles mācību par glābšanu. Par paradīzi runājis kā par konkrētu vietu, kura tiek gatavota kā dāvana. Bērni labi saprot, kad nosauc piemērus no Ziemassvētku vai dzimšanas dienu dāvanām. Bērni labi saprot tās sajūtas, prieku un aizrautību ar kādu tiek gaidītas dāvanas, un tad saņemtas. Tāpat arī paradīze ir mums pašreiz neredzama, bet apsolīta «dāvana».

Viedokļi no forumiem

  • Ja vecāki ir kristīgi, tad bērni jau no bērnības jāievada kristīgajā uztverē. Jāmāca, ka Dievs ir mūsu Tētis, kas mūs visus ir radījis un kad nomirsim, tad būsim pie Viņa, ja būsim Viņu pieņēmuši un paklausījuši. Nepietiek tikai ticēt, ka ir Dievs, jo Sātans arī tic Dievam. Pretējs uzskats – nevajag neko uzspiest, ne baznīcā iešanu, ne Bībeles lasīšanu. Iebildums – ja ticu Dievam, tad kāpēc lai bērnam es mācītu neticēt vai stāstītu ko pretēju.

  • Ja vecāki nav ticīgi. Ja bērnam ir jautājumi, nevajagot neko slēpt, bet vajagot izstāstīt kā tad ir patiesībā. Bet kā tad ir patiesībā? Cik daudz mēs paši pa īstam zinām un esam pieredzējuši atbildes? Ja pašiem nav ne zināšanu, ne intereses, ne viedokļa, tad ko stāstīsi? Ieteikums – Labāk pasaki, ka Tu pati to nezini un gribētu uzzināt. Varbūt bērnam jau ir kāds savs uzskats radies un Tu vismaz zināsi, ko viņš domā. Viedoklis – tādas lietas nav jāstāsta vispār! Bērni paši lai izvēlas, kam ticēt un kam nē!

  • Neatkarīgi no ticības Dievam bērnus uz baznīcu vismaz reizumis ir vērts aizvest, jo arī šī kultūras daļa taču nav slēpjama.

  • Vispirms paust savu pārliecību, tad iepazīstināt ar citiem uzskatiem. Tā kā man pašai Dievs ir mitoloģisks personāžs, uzskatu, ka svarīgāk iemācīt bērnam mīlestību, labestību nevis bīšanos no dieva soda.

  • Iesaka kopā ar bērnu lasīt Bērnu Bībeli, pasakas, teikas, tautasdziesmas.

  • Man liekas, ka to mēs nevis iemācāmies, bet atceramies. Padomju laikos taču par to vispār neko nemācīja, bet kaut kā uzzinājām. Kā Tu vispār iemācīsi, kas ir Dievs, bezgalība. To jau nevar parādīt grāmatā bildē, bet tomēr apziņā kaut kā ienāca Dieva un līdzīgi jēdzieni.

  • Bērnam par Dievu ir jāpasaka galvenais senākais un ienesīgākais biznesa plāns. Jēdziens Dievsvisģeniālākais jebkad izgudrotais produkts aiz kura stāv līdz šim nepārspēta mārketinga sistēma. Balstās uz patērētāju vēlmi justies vērotiem un būt it kā Lielā Zīmola aizsardzības ēnā. Jēdziens grēks produkta lietošanas instrukcijas (bībeles, korāna, utt.) vispārējo vadlīniju pārkāpums par kuru izjūtam vainas apziņu Lielā Zīmola priekšā. Kad baznīcas maksās nodokļus tāpat kā visas azartspēļu iestādes, kur ievāc naudu par laimesta ilūziju?

  • Ja bērnu nepievērš ticībai, izaug slikts cilvēks? Cilvēkam pašam pie tā ir jānonāk, bet nav teikts, ka tai jābūt kristietībai. No otras puses – ja cilvēks grib kļūt labāks un to ceļu saredz kristietībā, neviens viņam to nevar liegt.

  • Dievs ir kaut kas tik liels, ko grūti pastāstīt un neviens līdz galam nespēj saprast. Izaugsi liels, varbūt sapratīsi. Dieva enerģija caurstrāvo visu, tikai to nevar redzēt.

  • Grēks ir slikta rīcība. Ikreiz, kad mēs daram kādam pāri melojam, zogam, nepildām pienākumu, slikti izturamies pret citiem Dievs to visu pieraksta melnajā grāmatā (viņš to visu redz, jo atrodas sirdī) un dzīves beigās būs par to jāatbild. Bet, ja daram labus darbus, tad arī tos pieraksta. Ja būs daudz labo darbu, sliktie tiks dzēsti. Par grēkiem var tikt uzsūtītas slimības, nelaimes gadījumi un katastrofas.

  • Dievs ir mūsos un mūsu enerģijā/ticībā jebkam. Ar baznīcu Dievam maz sakara.

  • Ļoti laba tēze ir: «Nav iespējams būt labam, ja nezini, ko nozīmē būt labam».

  • Ļauj savam bērnam pašam ar to tikt skaidrībā. Vienīgais, ko es darītu, pateiktu, ka pastāv uzskats, ka Dievs ir viss labais, kas notiek uz zemes un Dievs ir tas, kas palīdz cilvēkam saprast, ko nozīmē dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu, nedarot otram to, ko nevēlies, lai dara Tev.

    Iveta Odiņa

Citi interesanti raksti

Negatīvo audzināšanas metožu pielietojums mūsdienās

Moderni vecāki. Ko tas nozīmē?

Runāt un dalīties viedokļos par šo un līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas