Bērni

Medijaudzināšanas mērķis – laimīgs bērns

Lekciju cikla “Kā audzināt bērnu informācijas sabiedrībā?” nobeigumā LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Zanda Rubene paskaidroja, kā vecākiem iespējams veidot bērna medijkompetenci.

Lai arī vēsturiski audzināšanas mērķi ir bijuši atšķirīgi – iegūt paklausību, sadarbību vai patstāvību, Zanda Rubene uzskata, ka audzināšanas galvenais mērķis visos laikos ir bijs laimīgs bērns un tas attiecas arī uz medijaudzināšanu.

Medijaudzināšanas mērķis ir attīstīt bērna mediju kompetenci, spēju patstāvīgi izmantot savu laiku, brīvi izvēlēties, ko un cik ilgi darīt virtuālajā realitātē un kā to saskaņot ar darbošanos reālajā pasaulē. Ja ir radušās kādas problēmas, medijaudzināšanā galvenais ir mērķtiecīgi palielināt bērna sociālo pieredzi reālajā pasaulē, nevis mazināt laiku mediju vidē neko nepiedāvājot vietā. Tādēļ ir svarīgi piedāvāt alternatīvas, kas ir interesantas bērnam, nevis pašiem vecākiem. Bieži bērni paši nezina, kas viņus interesē. Tādēļ, jo vairāk bērni tiek ņemti visur kur līdzi, viņiem ir iespēja daudz ko izmēģināt, jo vairāk bērns var izprast, kas viņu patiešām aizrauj, kas viņu interesē. Katram cilvēkam, tai skaitā bērnam, ir svarīga apziņa, ka viņš ir veiksmīgs (ekselence!), tad viņš jutīsies apmierināts ar sevi un laimīgs, tādējādi neslēpsies virtuālajā vidē, bet gan to izmantos liederīgi.

Foto: istockphoto.com

Attiecības starp bērnu un mediju mainās līdz ar bērna vecumu. Tas, vai bērni saprot mediju produktus, ir būtiski atkarīgs no bērna vecuma. Žana Piažē teorija – uzskatāmās domāšanas pirmoperacionālajā fāzē, tātad pirmsskolas vecumā, bērna uzmanība ir atkarīga no tā, cik pamanāmi ir atsevišķi priekšmeti (arī grāmatas skatoties, bērnam patīk tās, kur ir visizteiksmīgākās bildes), taču viņi nav spējīgi tvert notikumu visā pilnībā. Tomēr tas nenozīmē, ka tāpēc bērns vispār nedrīkst skatīties televizoru, bērns vienkārši redzēto uztver citādāk – kā atsevišķu tēlu kustību, bez kopsakarībām. Tikai operacionālajā domāšanas fāzē, tātad aptuveni no 11 gadu vecuma, bērni spēj pilnībā nošķirt realitāti no fikcijas un adekvāti rekonstruēt notikumus. Protams, šī uztvere rodas pakāpeniski, nav tā, ka 11 gadu vecumā notiek klikšķis un bērns visu sāk uztvert citādāk. Tas ir līdzīgi kā ar automašīnas vadīšanas apguvi. Nav tā, ka cilvēks uzreiz spēj vadīt auto – sākumā viņš iemācās braukt ar trīsriteni, tad divriteni, ar mopēdu un tikai ar laiku apgūst prasmes vadīt auto. Kāpēc ar informācijas tehnoloģijām būtu jābūt citādi? Tieši tāpēc ir svarīgi šīs prasmes bērnā attīstīt pakāpeniski, nevis izolēt viņu no informācijas tehnoloģijām, gaidot īsto brīdi, kad tas pienāks.

Izmantojot informācijas tehnoloģijas bērns mācās atšķirt fikciju no realitātes (apmēram no 11 gadu vecuma), var spēlēt prosociālas spēles, kas veicina izpalīdzīgumu un pilsonisko līdzdalību, stratēģiskās spēles, kas veicina reakcijas ātrumu, redzes asumu, telpisko iztēli, izmantot internetu mācību nolūkos, apgūt sociālos paraugus.

Mediju apguves pieejas

Aizsargājošā pieeja – mediji kā draudi (mazāk brīvības, vairāk kārtības); raksturīga vecākiem, kuri audzina, lai iegūtu paklausību. Mazāk brīvības mediju lietošanā, vairāk paklausības, labāk audzināts bērns. Ierobežo laiku, cik var lietot, var skatīties tikai noteiktus raidījumus, tādējādi aizsargājošā būtībā ir aizliedzošā. Mūsdienās netiek uzskatīta par labāko pieeju, jo digitālā sociālizācija nepieciešama arī maziem bērniem, jo jau bērnudārzā bērni diskutē par dažādām informācijas tehnoloģijām, to izmantošanu.

Liberālā pieeja – bērnam ir tiesības uz piekļuvi medijiem (vairāk brīvības, vairāk iespēju); vecāki paši lieto informacijas tehnoloģijas, bieži vien katram vecākam ir dators, viens sēž facebook, otrs iekomentē. Šajā pieejā var būt pārāk maz robežas un par daud brīvības. Var nebūt pietiekami prasību un tas var raisīt haosu, neizpratni. Lai arī veicina bērnu patstavību, no vecākiem svarīga ir struktūra, kas palīdz nepārvērsties visam haosā.

Kritiskā pieeja – mediji kā iespēja (brīvība un iespējas saskaņotas ar atbildību). Šobrīd tiek uzskatīta par labāko un ideālo. Sadarbība – brīvība jāsaskaņo ar atbildību. Vecāks ir kā vidutājs starp mediju un vecākiem. Kamēr bērns ir maziņš, vecāks ir blakus, spēlējas kopā. Tāpat kā reālajā pasaulē, arī virtuālajā pasaulē ir svarīgi darboties kopā ar bērnu. Vācijā ir izveidotas mediju spēļu istabas, kur studenti bērnus apmāca, izglīto, bet tad, ja bērni uz šīm istabām nāk ar vecākiem, tās ir bez maksas. Tas veicina šo vecāku izglītošanos un iesaistīšanos. Tāpat Vācijā jau bērna viena gada vecumā vecāki saņem pirmo komplektu medijaudzināšanā no ģimenes ārsta, trīs gadu vecumā vēl vienu, un vēlāk jau nepieciešamo informāciju var saņemt bibliotēkā.

Sociālo prasmju attīstīšana – daļa no medijaudzināšanas

Ņemot vērā, ka medijaudzināšanā ietilpst arī sociālo prasmju kā tādu attīstīšana, to uzsākt nekad nav par agru. Atkarībā no vecuma ir vērts sev pajautāt, ko bērns prot, kā viņš attīstās – vai bērns regulāri spēlējas ar citiem bērniem, vai viņam ir draugi reālajā dzīvē? Vai viņš labprāt veic fiziskas aktivitātes svaigā gaisā? Vai viņš var skriet atmuguriski un var apmest kūleni? Vai viņam mājās ir pieejamas grāmatas, vai viņš par tām interesējas? Vai zina no galvas kādu dziesmu, vai dzejoli? Vai viens var aiziet uz veikalu? Vai var izturēt pusstundu bez medijiem, vai citām izklaidēm? Vai ir dzīvē racis kādu alu, uzbūvējis kādu būdu kaut kur ārā? Vai bērnam ir hobijs? Vai piedalās mājas darbu veikšanā? Vai spēj patstāvīgi atrast ceļu no punkta A uz punktu B? Vai bērnam ir piesaistes persona, ko viņš respektē/ kura teiktais“Nē” tiks ņemts vērā?

Daudz diskusiju ir par to, kā mainās lasīšanas paradumi. Kādreiz grāmatas bija biezas un bez attēliem, un bērni tās kāri lasīja. Tagad grāmatās ir daudz attēlu un maz teksta, un bērni nelabprāt lasa biezas grāmatas. Mūsdienu pasaule prasa uzzināt ātri, izlasīt ātri, atbildēt ātri, īsi, skaidri. Kā sabiedrību atgriezt pie lasīšanas, tas ir visas pasaules jautājums, tajā pašā laikā lasīšana ir viena no pamatprasmēm, lai spētu darboties ar informācijas tehnoloģijām. Tāpēc ir svarīgi atrast veidus, kā bērnus ieinteresēt lasīt, piemēram, rosinot ieteikt vienu grāmatu, ko nevajag lasīt. Lai ko tādu varētu ieteikt, vismaz viena grāmata bērnam būtu jāizlasa. Tajā pašā laikā lasīšanai var pievērst, zinot, kādas ir bērna intereses. Ja bērnu aizrauj kosmoss vai auto, var dot grāmatas par šādām tēmām, ja bērnam patīk teātris, tad teātrī, mācoties lomas, viņam ari būs gana daudz jālasa. Svarīgi, lai bērnam tiešām tas interesētu. Līdzīgi kā ar biezajām Harija Potera grāmatām, tās izlasīja ļoti daudz bērnu, jo viņus šis varonis bija patiesi ieinteresējis.

Sociālo aktivitāšu veicināšana – mediju lietošanas paradumu attīstīšana

Iepazīstinot bērnu ar informācijas tehnoloģijām, svarīgākais ir būt kopā ar bērnu, skaidrot, rādīt, diskutēt. Tā ir reflektētā medijkompetence – bērns mediju patērē kopā ar pieaugušo, diskutējot par redzēto. No tās izriet nākamais posms – medijkompetence – prasmju kopums – novērtēt, radīt, izplatīt. Bērnam ir jāspēj pašam kaut kas radīt, veidot, novērtēt, tad viņš arī spēs ar kritisku attieksmi izturēties pret medijiem, izvērtējot, kas viņam patiešām ir vajadzīgs un kas tomēr lieks.

Nākamais posms ir medijbrieduma attīstīšana – tā ir vērsta ne vairs uz prasmju, bet jau spēju attīstīšanu. Ir spējas, ko cilvēks līdz ar informācijas tehnoloģiju ienākšanu zaudē, piemēram, reti kad cilvēki rēķina galvā, jo tiek izmantotas dažādas programmas.

Lai bērns būtu medijnobriedis, ir pakāpeniski jāstrādā pie viņa spēju attīstīšanas. Līdzīgi kā jau ar minēto piemēru par automašīnas vadīšanas apguvi. Pirmkārt, ir svarīgi bērnam attīstīt visas maņas, lai bērns izjūt smaržas, rāpjas kokos, met kuleņus, nākamais ir komunikācijas spēju attīstīšana – sarunāšanās spēja, rezonanse uz otru cilvēku, producēšanas spēja – spēja radīt idejas un tās īstenot, izrakst alu, uzbūvēt būdu, māju no viskaut kā. Ja bērns nezina ko darīt, viņam ir garlaicīgi, viņš nemāk radīt. Bet tad ir vērts kaut vai pie sienas pielikt lapu ar idejām, ko var darīt, kad ir garlaicīgi. Svarīga ir arī recepcijas spēja – uztvert, saprast, apstrādāt un baudīt. Spēja baudīt dzīvi ir svarīgs nosacījums, lai nepazustu internetā. Tāpēc var vērot mākoņus, meklēt zvaigznājus, izjust dzīves krāsainību. Pēdējā spēja, kas ir pati medijkompetenes virsotne, ir kritiskā refleksija. Bērns spēj atšķirt īstenību no mākslas, izprot, ka aktieris, kurš filmā nomira, īstenībā ir dzīvs. Bērns spēj kritiski izvērtēt mediju saturu un sev nepieciešamo.

Šādā veidā attīstīta medijkopetence bērnam dod iespēju patstāvīgi piekļūt, analizēt, novērtēt, radīt un izplatīt informāciju plašā formu daudzveidībā, lai kļūtu par pilnvērtīgu informācijas sabiedrības locekli. Kritiska attieksme pret medijiem ir mūsdienu personības attīstības nepieciešamība, tāpat kā līdzdarbošanās savas dzīves vadīšanā, sabiedrības procesos un demokrātijas izpratnes vairošana.

Paša radīts – vissvarīgākā pieredze

Cilvēka attīstību veicina tikai tas, ko viņš ir radījis un izveidojis pats – bērns patiešām gūst nepieciešamo pieredzi vienīgi tad, kad nodarbojas ar lietām, kuras spēj saprast un pilnveidot. 

Lai kaut ko iemācītos, lai paplašinātu savu zināšanu apvārsni, bērniem jauno pieredzi jāspēj ievietot kontekstā, jāspēj jaunos iespaidus pievienot jau esošajiem. Lai priekšstati par pasauli nepaliktu mediju pausto tēlu līmenī, jāveicina aktīvu mediju lietošanas paradumu veidošanos, kas minēti raksta sākumā, kā arī bērna aktīvu līdzdalību sociālajās norisēs ģimenē, skolā, sabiedrībā.

Iveta Rozentāle

Citi interesanti raksti

Bērnu audzināšanas izaicinājumi informācijas sabiedrībā

Kā strīdēties bērna klātbūtnē

Runāt un dalīties viedokļos par šo un līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas

Skolēns