Bērni

Mediju lietošanas paradumi un mediju ietekme

Lekciju ciklā “Kā audzināt bērnu informācijas sabiedrībā?”  LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Zanda Rubene iepazīstināja arī ar mediju lietošanas paradumiem, kā iespējamiem veidiem, kā mediji mūs var ietekmēt vai gluži otrādi – kā mēs ietekmējam medijus.

Mūsdienu zinātnieki, psihologi un pedagogi ir nonākuši pie secinājuma, ka nav viennozīmīgi vērtējama mediju ietekme uz bērniem. Cilvēki, tai skaitā bērni, attīsta noteiktas mediju lietošanas stratēģijas un attīstot šīs stratēģijas, arī mācās dzīvot pasaulē.

Mediju teorijas

Stimulācijas teorija – medijos attēlotā vardarbība pastiprina gatavību agresijai un agresīvu izturēšanos. Mediju saturs izraisa satraukumu, kas var paaugstināt gatavību intensīvi reaģēt uz apkārtējās vides kairinājumiem. Mediju radītais satraukuma stāvoklis izraisa agresīvu rīcību.

Foto: istockphoto.com

Tā ir senākā no mediju ietekmes teorijām un visbiežāk tieši tā arī uzskata – ja cilvēks skatās ko agresīvu, tas rada vēlmi agresīvi uzvesties. Tomēr, lai arī nenoliedzami mediju saturs mūsos izraisa emocijas, tā ne vienmēr ir agresija. Nav tā, ka cilvēki, kas izmanto vienu un to pašu mediju saturu, visi sāk līdzīgi izturēties, jo cilvēki pēc būtības ir dažādi un arī saturs viņus ietekmē dažādi.

Modeļu mācīšanās teorija – cilvēks mācās, novērojot modeļus, kas atbilstošās situācijās tiek pārņemti. Medijos attēlotais ir rīcības modeļa paraugs. Tomēr arī šajā gadījumā pētījumi nenorāda, ka tā vienmēr notiek, piemēram, ja no kolonijas aizved zēnus uz “Mūzikas skaņām”, nav tā, ka viņi visi kļūst labi, vai savukārt, ja meitenes no kristīgās skolas aizved uz “Terminatoru”, viņas sāk izturēties negatīvi. Tajā pašā laikā Zanda Rubene norāda, ka studentu veiktajos pētījumos parādās saistība starp to, kā uzvedas bērna elks un viņa paša uzvedību. Piemēram, ja piecgadīgam puisītim elks ir Renārs Kaupers, viņa izstaba ir izlīmēta ar dziedātāja plakātiem, bet Prāta Vētras dziesmas ir šūpuļdziesmas vietā, tad brīdī, kad nepieciešams mainīt bērna uzvedības modeli, mamma pasaka –  Renārs gan ēd audzu pārslu putru, un tas bērnam ir pietiekams iemesls, lai viņš mainītu savu uzvedību.

Habitualizācijas (paraduma) teorija cilvēks pierod pie agresijas medijos un līdz ar to nav pret agresiju uzņēmīgs. Šī teorija nosaka, ka medijos attēlotā vardarbība cilvēku ietekmē, dodot iespēju izlādēties viņa agresijas potenciālam un tā samazinot reālo vardarbību. No otras puses, tā piedāvā agresīvas izturēšanās modeļus un veicina reālas vardarbības pieaugumu, kā arī trešais uzskats, ka  vardarbība medijos cilvēku neietekmē nemaz un uz reālās vardarbības apjomu neiedarbojas.

Nenoliedzami, var piekrist, ka medijos attēlotā vardarbība arvien biežāk cilvēkus atstāj vienaldzīgus. Tomēr tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka reāli dzīvē saskaroties ar vardarbību, cilvēks paliek pret to vienaldzīgs. Tā ir atšķirība starp virtuālo un reālo realitāti.

Daļai cilvēku vardarbības skatīšanās tiešām ļauj iespēju izlādēt savu adrenalīnu, tāpēc dzīvē viņi izturas mierīgāk un bez agresijas. Tajā pašā laikā visiem ir zināmi gadījumi, kad mediji veicina agresiju un sniedz agresīvas izturēšanās modeļus. Masu slepkavotāji bieži vien darbojas tieši pēc shēmām, kādas attēlotas agresīvās spēlēs. Savukārt trešais uzskats, ka paradumus neietekmē nemaz, atbilst tai daļai cilvēku, kuri dzīvē vienmēr mēģina izvairīties no konfliktiem, reaģēt mierīgi – pat tad, ja viņi redz agresiju medijos, tas neietekmē viņu uzvedību reālajā dzīvē.

Jaunākās mediju ietekmes teorijas ir suģestijas, katarses un kavējuma teorija.

Suģestijas teorija satraucošiem vardarbīgiem notikumiem ir suģestējoša ietekme. Tie ir gadījumi, kad dramatiski sakrīt medijos attēlotais un bērnu rīcība, piemēram, pirmsskolas vecuma bērni laupa dzīvību sev vai citiem bērniem. Tā kāds bērns, kurš noskatījies, ka teletūbijos visi pasmaida, pamāj un ielec trubā, pēc tam izlecot zaļā pļavā, arī realitātē pasmaida, pamāj un ielec kanalizācijas akā, vai arī bērni attēlo bruņurupučus Ņinzas, ievainojot vai pat nogalinot otru. Tomēr pētījumos ir noskaidrojies, ka šie ir atsevišķi gadījumi un kopīgas tendences nav atrodamas.

Katarses teorijamedijiem ir attīroša ietekme. Medijos attēlotās vardarbības skatīšanās samazina gatavību agresijai, jo esošo negatīvo enerģiju var izlādēt, simboliski līdzdarbojoties. Šī teorija parādās līdz ar liberālo pieeju. Tā, piemēram, cilvēki skatās noteiktas filmas, lai izraudātos, izlādētos vai iegūtu pozitīvas emocijas. Citiem ir nepieciešams romatiskais kino, lai justos labi, citiem smagas, vēsturiskas, dokumentālas filmas par karu, lai saprastu, ka dzīvē šobrīd viss ir kārtībā.

Kavējuma teorijamedijos attēlotajā vardarbībā ir kavējuma moments, īpaši realistiskā attēlojumā tas uztvērējā izraisa “bailes no agresijas”, samazina gatavību izturēties agresīvi. No psihoanalīzes teorijas – reālā vadarbība ietekmē mūs tieši, bet virtuālā – ar kavējumu un tieša agresija raisa nevis agresiju, bet bailes no agresijas, nevēlēšanos rīkoties agresīvi. Tā, piemēram, māmiņas lasa, ka bērniem tiek nodarīts pāri un samīļo savus bērnus, kā arī secina, ka ir svarīgi izturēties iecietīgāk un mīļāk, lai vairāk būtu labais.

Cilvēks kā medija ietekmētājs

Radikālais konstruktīvisms – mediju lietotājam piemīt patstāvīga kvalitāte, kas izpaužas kā nozīmju konstruēšanas sistēma. Informācija no medijiem tiek iekļauta cilvēka nozīmju sistēmā, vai pārveidota tā, lai varētu tajā iekļauties. Bērns pats veido nozīmes un nav vienkārši pakļauts signāliem. Lektore skaidro, ka grāmatu “Vējiem līdzi” ir lasījusi trīs reizes. Pirmajā reizē, lasot to  16 gadu vecumā, viņa identificējās ar Skārletu, otrajā reizē lasot grāmatu, kad bija stāvoklī, bija sajūta, ka tā ir pavisam cita grāmata – par Melāniju, kas bija gatava ziedot savu dzīvi vīram un dzīvību bērniem. Savukārt pēdējo reizi lasot šo pašu grāmatu, lektore to uztvēra kā grāmatu par Retu. Tieši tāpat brālim un māsai lasot vienu un to pašu grāmatu, vienam tā būs vēsturiska grāmata, otram mīlestības stāsts. Tas ir atkarīgs no nozīmēm, ko katrs cilvēks tajā saredz un ieliek. Arī medijus cilvēks skatās tā, kā pats redz pasauli, kā to saprot, kam pievērš uzmanību. Bērns pats veido nozīmes, nevis ir vienkārši pakļauts medijam. Tikai jāņem vērā, ka bērns sāk veidot nozīmes noteiktā vecumā, trijos gados gluži to nevar izdarīt. Līdz 11 gadu vecumam bērnam domāšana nav attīstījusies tik tālu, lai viņš tveru redzēto kopumā, līdz tam viņš uztver tikai atsevišķas detaļas nesaistīti citas ar citu.

Funkcijas jeb labuma teorija bērni attīsta paši savu mediju kompetenci. Viņi nav pasīvi, bet gan aktīvi mediju lietotāji. Tieši šī teorija uzsver medijpedagoģijas nozīmi,norādot, ka mediji nav labi vai slikti, katrs meklē tajos sev atbilstošāko. Savukārt vecāki ir atbildīgi par to, kā bērns veido savu medijkompetenci.

Intencionālā pamatojuma teorija – mediji sniedz piedāvājumu, kas uztvērējam ir pamatoti jāizvērtē. Cilvēks nevis tiek stimulēts, bet ļauj sevi stimulēt uz kādu rīcību, apzināti izmanto medijus, lai sevi stimulētu (atbilstoši vajadzībām).  Tomēr tiek pieņemts, ka bērniem šāda apzināta rīcība vēl nav raksturīga līdz 11 gadiem, tādēļ ja neizdodas “tikt galā” ar izvēlēto mediju saturu, var rasties traumējošas bailes, traumējoša pieredze. Ja filma ir par smagu, bērnam var palikt negatīva pieredze uz visu mūžu. 

Problemātiskie mediju uztveres tipi

Diskutējot par informācijas tehnoloģiju lietošanu, parādās viedoklis, ka no to sniegtā materiāla, no sajūtām, ko tas rada, cilvēks var kļūt atkarīgs. Līdzīgi kā no cigaretēm vai alkohola. Tikai atšķirībā no citām atkarībām, ar šo nevar tikt galā, pilnībā ignorējot informācijas tehnoloģijas. Tomēr atkarības gadījumā ir jāizvairās no noteiktām tēmām, spēlēm, darbībām. Arī par šo jautājumu speciālistiem ir atšķirīgi uzskati – vieni norāda, ka mūsdienu sabiedrībā ir normāli daudz laika pavadīt virtuālajā vidē, savukārt citi uzver, ka ja bērns pārāk daudz laika pavada virtuālajā vidē, samazina kontaktēšanos reālajā dzīvē, dusmojas, ja viņam jāiet prom no datora, tas norāda uz atkarības pazīmēm un to ir nepieciešams risināt.

Daudzskatīšanās sindroms – cilvēks nevar tikt galā ar pieredzi reālajā pasaulē un mēģina to kompensēt ar medijiem. Spirāles efekts – palielina bezpalīdzību un bailes, tādējādi neiegūstot tik gaidīto atvieglojuma sajūtu. Piemēram, jaunās māmiņas, kurām nav sociālā dzīve, dzīvo no seriāla uz seriālu, izdzīvojot seriāla varoņu dzīvi, tādējādi noslēpjoties no pasaules pie televizora vai datora, kompensējot to, kā trūkst reālajā dzīvē, bet reāli to neatrisinot.

Represētāji – kā kompensāciju biedējošajai videi patērē “raidījumus par labo pasauli” un izklaidējošus raidījumus. Tā viņi bailes nevis pieveic, bet gan iekonservē un tādējādi var kļūt  atkarīgi no medijiem. Palielinot pozitīvo informācijas daudzumu, šādiem cilvēkiem šķiet, ka pasaule kļūst labāka. Tas neatrisina problēmas, bet palīdz domāt, ka viss ir labi. Lai tiktu vaļā no negatīvām emocijām, vairo pozitīvas emocijas – skatoties romantisko kino, braucot romantiskos ceļojumos, bet ne skatoties vardarbīgas filmas, lecot ar gumiju vai braucot ar amerikāņu kalniņiem.

Sensibilizētāji – medijus izmanto baiļu pārvarēšanai, pastiprināti meklējot baiļu un briesmu kairinātājus. Tomēr pastāv varbūtība, ka bailes nevis samazinās, bet tieši otrādi - palielinās. Var radīt iespaidu, ka pasaule kļūst arvien naidīgāka.

Šī tipa cilvēkiem šausmu skatīšanās palīdz atbrīvoties no iekšā esošā adrenalīna, samazināt spriedzi u.tml. Tāpēc nevar teikt, ka bērni nevar skatīties filmas, kurās ir agresija. Bērni, kuri labprāt brauc ar amerikāņu kalniņiem, pēc šādu filmu noskatīšanās var justies tieši mierīgāki, nevis nervozi un uzvilkti. Protams, adrenalīna izlādēšanai nav obligāti jāskatās šādas filmas, to var darīt arī, spēlējot hokeju, apmeklējot boksu u.tml.

Lai arī ir ļoti pretrunīgi uzskati par mediju ietekmi, mēs nevaram ignorēt to, ka ir lietas, kas ir ienākušas tieši no medijiem, kaut vai auguma standarts 90-60-90 un citas lietas, pēc kurām iespējams secināt, ka mediji zināmā mēra spēj ietekmēt cilvēku, viņa uzskatus vai rīcību. Tomēr tas, cik lielā mērā tas notiek, ir atkarīgs ne tik daudz no medija, kā paša cilvēka, viņa mediju uztveres, pieredzes un psiholoģiskajās īpatnībām mediju patērēšanā – uz vienu mediji var iedarboties konstruktīvi, uz citu – destruktīvi. Tieši tāpat mediji nevis vienkārši ietekmē bērnu, bet bērni, ievērojot viņu dažādos dzīves apstākļus un psiholoģiskos priekšnosacījumus, attīsta noteiktas mediju lietošanas statēģijas un no tām mācās.

Iveta Rozentāle

Citi interesanti raksti

Bērnu audzināšanas izaicinājumi informācijas sabiedrībā

Kā strīdēties bērna klātbūtnē

Runāt un dalīties viedokļos par šo un līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas

Skolēns