Bērni

«Negrauz avīzi, ņem saldējumu!» – kā pareizi novirzīt bērna uzmanību?

Uzmanības novirzīšana ir populārs, efektīvs un salīdzinoši vienkāršs veids, kā novērst nevēlamu mazuļa uzvedību – raudāšanu, niķošanos, vēlmi darīt kaut ko nepareizu vai bīstamu. Noskaidrosim, kādos gadījumos uzmanības novirzīšana ir pareiza audzināšanas metode, un kādos – nē?

Uzmanības novirzīšana – pozitīvā puse

Uzmanības novirzīšanai piemīt gluži vai maģija – tā palīdz izvairīties no konflikta un bērna asarām brīžos, kad viņš vēlas darīt ko neatļautu, bīstamu vai vienkārši – garlaicības mākts niķojas. Norādot uz kaut ko interesantu, uzsākot kādu rotaļu vai piedāvājot jaunu aktivitāti vai rotaļlietu, bērna uzmanība tiek pārvirzīta, un situācija atrisinās mierīgi.

Foto: istockphoto.com

Parasti vecākiem šis triks padodas ļoti labi – kaut vai tajā situācijā, kad raudošam mazulim tiek rādītas smieklīgas, izķēmotas sejas izteiksmes. Bet ko darīt, kad šķiet, ka visas idejas jau ir izsmeltas? Brīdī, kad mazulis ir nevaldāms, sāciet eksperimentēt un piedāvājiet darīt kaut ko neparastu – dziediet dziesmu, dejojiet, lēkājiet, skaitiet, līmējiet uzlīmes, parādiet, kā pavisam jaunā veidā spēlēties ar kādu vecu rotaļlietu. Ja esat gatavi ieguldīt lielāku darbu, sagatavojiet speciālu kasti ar dažādām nelielām rotaļlietām, klucīšiem vai citiem nelieliem priekšmetiem – un stādiet to bērnam priekšā tad, kad nepieciešams novirzīt viņa uzmanību un pievērst interesi kaut kam jaunam. Vecākiem bērniem patiks arī kaste, kas ir pilna ar dažādiem priekšmetiem, kurus vajag sašķirot, piemēram, atlasīt atslēgas un diegu spolītes vai spēle ar atšķirīgām plastmasas pudelītēm, kurām jāatrod atbilstošie korķīši. Citreiz jūs varat ar krāsainu līmlenti uzlīmēt uz grīdas līniju un likt bērniem pa to noiet taisni, nolēkāt vai noiet aizvērtām acīm. Vai varbūt jūsu ģimenē veiksmīgi strādās spēle «10 minūšu izaicinājums», kas piemērota pirmsskolas bērniem? Brīdī, kad bērni strīdas, niķojas  vai raud, pilnībā nomainiet savas emocijas un piedāvājiet viņiem 10 minūšu laikā vai pēc iespējas ātrāk paveikt kādu uzdevumu – savākt visas sarkanās rotaļlietas; izdomāt deju un sniegt koncertu; uzbūvēt pēc iespējas augstāku torni; uzbūvēt zooloģisko dārzu no visām mantām, kas atrodas uz grīdas; 10 reizes palekties, apgriezties un tad 3 reizes pietupties; nodziedāt pēc iespējas vairāk dziesmu par putniem; aizskriet līdz otram mājas galam un atpakaļ vai kādu citu aktivitāti. Ļaujiet vaļu savam radošajam garam – jūs varat izdomāt dažādus veidus, kā novirzīt bērna rīcību vai uzmanību, piemēram, piedāvāt bērnam to pašu aktivitāti bet citā veidā  (nekliegt un nebļaustīties, bet ieslēgt skaļu mūziku un dziedāt līdz) vai arī pilnīgi citu aktivitāti (nezīmēt uz sienas, bet, piemēram, iet vannā).

Uzmanības novirzīšanas trūkumi

Lai arī uzmanības novēršana ir efektīva metode, daudzi to kritizē, jo tā vietā, lai bērns no savas nepareizās rīcības un konflikta situācijām apgūtu dzīves mācības un vecāku noteiktās robežas, viņa uzmanība nepārtraukti tiek novērsta uz kaut ko citu – pozitīvu. Tātad, kādi ir galvenie uzmanības novirzīšanas trūkumi? Pirmkārt, ar uzmanības novirzīšanu bērns tiek maldināts – vecāki pietēlo pozitīvu attieksmi tā vietā, lai attiektos pret bērnu godīgi un ar nopietnu, bet mierīgu attieksmi pateiktu: «Uz sienām zīmēt es neļauju, bet tu vari zīmēt uz papīra vai darīt ko citu.» Otrkārt, bērnam tiek liegta iespēja mācīties no konfliktiem, kā arī – šādi rīkojoties, vecāki noniecina bērna inteliģenci, spēju domāt un saprast. Pieauguši cilvēki strīda laikā taču nemēģina novērst viens otra uzmanību uz kaut ko pozitīvu, vai ne? Gluži pretēji – viņi cenšas panākt abpusēji pieņemamu rezultātu, un arī bērnam tas ir jāiemācās

Kā novirzīt bērna uzmanību pareizi?

Vecākiem būtu jāsaprot, ka ir liela atšķirība starp uzmanības novēršanu un novirzīšanu. Uzmanības novēršana ir tieša metode, kad bērna uzmanība tiek novērsta uz kaut ko pozitīvu, lai pārtrauktu iepriekšējo darbību, un iepriekšējā situācija tiktu pilnībā aizmirsta. Šī metode ir piemērota tikai mazākiem 1–3 gadus veciem bērniem. Savukārt, tiklīdz bērns sāk apzināties savas rīcības spēku un sekas, uzmanīšanas novirzīšanai ir jābūt daudz gudrākai un jāietver audzinošs moments. Tātad, novirzot bērna uzmanību, vecākiem nevajadzētu steidzīgi piedāvāt bērnam pozitīvu izklaidi, bet mierīgi un ar pacietību «jāizdzīvo» situācija, lai bērns no konflikta apgūtu, kas ir  noteikumi, kā veidojas attiecības un ko darīt ar emocijām.  Pirmkārt, ir jāapstādina bērna darbība vai uzvedība un jāizskaidro likums jeb noteikums, kādēļ bērna rīcība nav pieņemama. Jā, bērns sākotnēji būs neapmierināts, bet, esiet pacietīgi! Saskaroties ar bērna pretestību, vecāku pienākums ir pastāstīt bērnam, kādēļ nedrīkst zīmēt uz sienām, kā arī izskaidrot viņa sajūtas: «Tev ļoti gribējās zīmēt uz sienas, bet es tev to neatļāvu, tādēļ tagad tu jūties vīlies, uztraucies un dusmīgs!» Tikai pēc tam, bērnam var piedāvāt alternatīvus aktivitāšu variantus un ieinteresēt darīt ko citu, turklāt, vēlams piedāvāt vairākus variantus, lai bērns varētu pats izvēlēties un tādā veidā mācīties lēmumu pieņemšanu. Tātad: apstādinām darbību, skaidrojam likumu, skaidrojam emocijas, piedāvājam alternatīvas.

Daži svarīgi likumi īsumā:

Uzmanības novirzīšana nav piemērota tajās reizēs, kad bērnam no attiecīgās situācijas būtu jāapgūst kāda vērtīga mācība. Piemēram, gadījumā, ja bērns moka dzīvnieku, kož draugam vai bāž pirkstus elektrības rozetē, vecākiem ir jāapstādina šī darbība un skaidri jānorāda robežas, ko drīkst un ko nedrīkst darīt.

Svarīgi apzināties, ka uzmanības novirzīšana ir tikai viena no audzināšanas metodēm. Ja uz bērna niķošanos vienmēr reaģēsiet ar jaunu, interesantu aktivitāšu piedāvāšanu, bērnam tas var apnikt vai arī viņš to var sākt izmantot, sākot «pietēlot» garlaicību vai vienmēr izaicinot jūs ar nepareizu rīcību.

Uzmanieties ar uzmanības novirzīšanas tehnikām tajās reizēs, kad bērns veic kādu sliktu rīcību.  Ir svarīgi novirzīt uzmanību, pirms bērns ir uzsācis slikto darbu, nevis tā laikā vai pēc tam. Ja jūs regulāri piedāvāsiet bērnam kādu patīkamu aktivitāti, lai pārtrauktu viņa dusmu lēkmi, kaušanos ar citiem bērniem vai kliegšanu, viņš neapzināti uztvers, ka jūsu reakcija ir kā apbalvojums par šādu rīcību un sāks to atkārtot.

Elīna Dumpe

Citi interesanti raksti

Disfunkcionālas ģimenes posts

Vecāki strīdas – bērns slimo

Runāt un dalīties viedokļos par šo un līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas