Bērni

No ģimenes līdz tautas mitoloģijai

Tradicionālās kultūras iniciatīvu centra „KasTe” rīkotajā lekciju ciklā “Kas latvietim vēderā” psihoterapeits Viesturs Rudzītis, skaidrojot, kādi un kāpēc ir latvieši, aicināja uz to paskatīties plašāk, analizējot to no piecām savstarpēji saistītām atskaišu sistēmām – sevis pašiem jeb indivīda personiskās attīstības, ģimenes, valsts ekonomiskās organizācijas un tās vēstures, tautas mitoloģiski reliģiskajiem priekšstatiem, kā arī vērtībām un maldiem. Viesturs Rudzītis uzsver, ka, piemēram, valsts ekonomika attīstās atkarībā no tā, kas notiek ģimenēs, nevis tie ir savstarpēji nesaistīti procesi. Rakstā galvenokārt aprakstīta ģimenes sistēma.

Tā kā pasaulē un mūsu pašu dzīvēs notiek ne tikai labais, bet arī negatīvais, tad Viesturs Rudzītis atgādina par nepārtrauktību un uzsvaru uz punktu, kurā atrodamies pašlaik. Jo dzīvošana pagātnē vai nākotnē būtībā nozīmē zaudēt dzīvi vispār. Ir svarīgi apjaust vietu, kurā esam, izjust to un dzīvot tajā. Turklāt, ja rodas problēmas, neierausties sevī tik dziļi, lai nepamanītu iespējamo palīdzību vai risinājumu.

Foto: istockphoto.com

Runājot par ģimeni, Viesturs Rudzītis ilustratīvi norāda, ka sākotnēji cilvēki, kuri veido attiecības it kā sēž viens otram pretim, bet tajā brīdī, kad piesakās un piedzimst bērns, māte pagriežas pret bērnu, tādējādi pagriežoties prom no vīrieša. Tā ir dabiska lietu kartība. Un tikpat dabiski, ka pēc noteikta laika, kad bērns kļūst patstāvīgāks (tas notiek apmēram ap bērna gada vecumu, kad bērns iemācās staigāt) un sāk skriet no mātes prom un viņa dabisku instinktu vadīta, vēlas viņam skriet līdzi, iejaucas tēvs, kurš atgriež māti pret sevi. Tādējādi atjaunojot šo vīrieša un sievietes saikni un tajā pašā laikā dodot brīvību bērnam, kas viņam ir tik ļoti nepieciešama. Ja tēvs ļauj visu laiku mātei auklēties ar bērnu, zaudētāji ir visi, jo pārāk liela mammas uzmanība ar laiku var būt traucējoša bērnam un turklāt šādā gadījumā neizbēgami cieš pāra attiecības. Tāpēc šis veselīgais vīrieša egoisms ir pat ļoti nepieciešams, jo tādējādi spēj attīstīties bērns un arī paši pieaugušie, nevis risinās riņķa danci uz vietas.

Ja mamma visu laiku skrien bērnam pakaļ, viņš sāk nākt atpakaļ, jo bērnam ir dabiska vēlme, lai mamma justos labi. Māte nespēj noteikt šo veselīgo robežu, jo viņai ir dabiski nevis atgrūst, bet gan rūpēties. Tāpēc ir labi, ja noteiktā brīdī tēvs ienāk pa vidu šīm mātes un bērna attiecībām – māte tādējādi emocionāli attālinās dodot bērnam brīvību un bērns spēj pasaulē iet tik lielus lokus, cik ir dota šī brīvība. Jo mazāka brīvība bērnam dota, jo sasaistītāks viņš ir. Savukārt brīvība ir nepieciešama līdz brīdim, kad bērns nejūtas drošs un vēlas atgiezties patvērumā. Šis patvērums vecākiem ir jādod, lai bērns uzņemtu spēkus un atkal varētu doties pasaulē.

Tā kā psihoterapeits daudz ko skaidro caur seksuālo prizmu, tad norāda arī, ka dēls ir lielāks apdraudējums laulībai, jo viņš uzskata, ka ar meitu mātei veidojas ar atbildību saistītas attiecības, bet ar dēlu – ar seksuālu nokrāsu un fantāziju par ideālo vīrieti. Turklāt neapzināti tēvs dēlu uztver kā konkurentu, kurš pat tīri fiziski atņem vīrietim sievieti uz zināmu laiku. Viesturs Rudzītis to visu skaidro ar seno mītu aprakstiem, kuros tēvi nogalina savus dēlus un otrādi, atkarībā no tā, kurš stiprāks vai gudrāks. Tā teikt, jau sengrieķu mitoloģijā iespējams saskatīt visas šīs problēmas, kas veidojas starp bērniem un vecākiem, meitām un mātēm, tēviem un dēliem. Un līdzīgi, kā šajos mītos var redzēt ģimenes attiecības, tie skaidro arī valsts struktūru. Psihoterapeits uzskata, ka konflikti, kas risinās starp valstīm ir identiski konfliktiem ģimenē, kur tauta, piemēram, cīnoties pret vāciešiem būtībā cīnās pret tēvu, tāpat kā mītos notiek cīņa pret Zevu.

Psihoterapeits neatbalsta mūsdienu tendenci, ka ģimenes, līdzko ir kādas problēmas, izšķiras. Viņš uzskata, ka līdz ar brīdi, kad ģimenē ienāk bērns, par šķiršanos vairs nevar būt runa, jo ģimene veido vidi bērnam. Skaidrs, ka māte un tēvs vienmēr par kaut ko lielākā vai mazākā mērā konfliktēs, jo katrs skatīsies no sava skatupunkta, bet konflikti nedrīkst būt iemesls, lai šķirtos. Tādējādi vecāki ar savu rīcību vai nu traucē, vai palīdz bērnam veiksmīgi attīstīties. Vēl Viesturs Rudzītis norāda, ka bērna ienākšana ģimenē ir likumsakarīgs turpinājums pāra attiecībām, jo bērna audzināšana savā ziņā ir kā laika pavadīšanas veids, kas izveido paradumus. Turklāt tā veido arī pieredzi, kas rada ģimenē bāzi, par ko runāt, ko apspriest, kam būt kopīgam.`Līdz ar to veidojas šis ģimenes pamatīgums, tradīcijas, ieradumi, kopīgais.

Stāstot par ģimenes modeļa izveidi, psihoterapeits atgādina, ka sākotnēji bija grupu laulības, bet ekonomikās intereses noteica to, ka izveidojās monogāmas ģimenes, jo ar laiku tā sevi bija vieglāk nodrošināt un tā varēja radīt iespēju savu īpašumā esošo atstāt mantojumā bērniem, kas grupu laulībā nebija iespējams, jo viss piederēja visiem. Viesturs Rudzītis atgādina, ka arī latviešiem būtībā ir pazīstams šis senais modelis, jo senie latvieši ticēja daudzdzievībai un tikai ienākot eiropiešu ticībai sāka ticēt vienam Dievam, kur 10 baušļi nosaka arī attiecības, norādot, ka tev nebūs iekārot cita sievu un mantu. 

Iveta Rozentāle

Citi interesanti raksti

Bērnu audzināšanas izaicinājumi informācijas sabiedrībā

Ja bērnu skolā apsmej

Runāt un dalīties viedokļos par šo un līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas