Bērni

Privātā sfēra - cik liela nepieciešama bērnam?

Mēs, būdami vecāki, vēlamies zināt, vai mūsu bērnam klājas labi. Un tas nozīmē, ka mūs interesē viņa domas, sajūtas un izjūtas. Mēs gribam pasargāt savu bērnu. Pasargāt no ļoti daudzām lietām – svešiem cilvēkiem, nevēlamām interneta lapām, nepareiziem draugiem, pārāk daudz apēstiem saldumiem utt. Bet cik daudz mūsu zināšanas un kontrole ir nepieciešamas? Kurā mirklī mūsu rūpes pārkāpj bērna privātās sfēras robežas? Vai vecākiem jāzina visus sava bērna noslēpumus? Vai, tīrot bērna istabu, drīkst iemest skatu atvilknē? Un draugu kladē? Dienasgrāmatā? Paskatīties pār plecu datora ekrānā? Kur ir tā robeža – šo drīkst, bet to vairs nē? Un ko darīt, ja ir atrasts kas neplānots, piemēram, saldumu krātuve, kas izskaidro, kāpēc pēdējās nedēļās saldumi pazūd neticamā ātrumā un bērnam apetīte arī tieši tāpat.

istockphoto.com

Jo mazāks bērns, jo viņš mazāk pievērš uzmanību savai privātajai sfērai. Viņš neuztraucas, pat ir sajūsmā, ja vecāki bieži palīdz ieviest kārtību haosā, kas radies spēlējoties. Tomēr arī paši mazākie uztver emocionāli dažas lietas, piemēram, mantu pazušanu. Mammai šķiet, ka mantas ir saplēstas un tāpēc metamas ārā, bet bērnam ir savs viedoklis. Tāpēc būtu pareizi šādā situācijā noskaidrot bērna viedokli un atrast kompromisu, piemēram, mantas, kas ilgi nav lietotas, vēl uz laiku nolikt skapī (bēniņos, pagrabā) un pēc zināma laika, ja interese nav parādījusies, atdot vai izmest.

Pirmskolas un skolas vecuma bērniem viņu privātā sfēra jau ir nozīmīga lieta. Viņu istaba atspoguļo viņu personību un ir robeža starp viņa un pieaugušo pasauli. Pašsaprotamam būtu jākļūst ieradumam pieklauvēt, pirms ieiet bērna istabā. Ja bērna istabā (īpaši jau skolas vecuma bērna) ir plānots veikt ģenerāltīrīšanu, to vajadzētu pateikt jau laiciņu iepriekš, tā dodot bērnam iespēju savus „īpašos dārgumus” laicīgi noslēpt. Bērna prombūtnes laikā lasīt viņa dienasgrāmatu, puspabeigtu vēstuli draudzenei nav pieklājīgi. Vislabāk šādu uzkopšanu veikt kopā ar bērnu, kopīgi arī tiekot galā ar kārtību viņa skolas somā un papīros.

Grūtāk ir risināt problēmas ar netīšām uzietiem krājumiem, piemēram, saldumiem. Ignorēt tādus nevarētu, jo tas ietekmē gan apetīti, gan var rasties papildus izdevumi, apmeklējot zobārstu. Bet atklājot savu atradumu, var panākt to, ka nākamreiz šī slēptuve tiks iekārtota apdomīgāk. Kādas mammas piedāvājums sarunai: „Tu gan esi iekārtojusi sev slēptuvi... Es biju izbrīnīta, kad netīšam to atradu, sūcot putekļus... Es Tevi ļoti labi saprotu. Man arī bērnībā bija tāda slēptuve. Bet no pieredzes varu teikt – būtu labi, ja Tu ar saldumiem piebremzētu. Tā Tu sabojāsi zobus, un par to es raizējos. Tu taču zini, ka katru dienu vari panašķoties. Mēs noteikti varam vienoties par tādu saldumu daudzumu, lai gan Tu, gan es būtu ar šo vienošanos mierā”.

Daudzi vecāki (un visbiežāk tās ir tieši mammas) vislabprātāk vienmēr būtu līdzās savam bērnam un to sargātu un atbalstītu. Šo vecāku labā īpašība ir tā, ka viņi ļoti interesējas par bērnu un viņa gaitām, rūpējas, lai bērnam vienmēr labi klātos un neviens nenodarītu pāri. Tomēr ir arī sava sliktā pusē – pārspīlēšana. Pārlieku lielas rūpes par bērnu neļauj viņam pašam iemācīties tikt galā ar problēmām. Bērns var sākt pastiprināti slēpt savas domas un jūtas.

Bērna draugi

Nereti gadās, ka bērna draugi vecākiem liekas viņu bērnam nepiemēroti – par skaļu, par kustīgu, par agresīvu, ģimene ne tāda, kā gribētos ...

Bērnam nevar liegt draudzēties ar kādu tāpat vien. Pie secinājumiem, kas varētu būt labs draugs un kas nē, bērnam ir jānonāk pašam. Viena no iespējam ir runāt vecākam par savām izjūtām: pajautāt bērnam, kas ir tas, kas viņu piesaista šajā zēnā vai meitenē. Atbildēt bērnam: „Interesanti, šo īpašību es nemaz nebiju ievērojis. Es biju pamanījis, ka...  Un man tas pavisam nepatika. Kā Tev šķiet?” šādas sarunas un pieredze dos iespēju pašam bērnam izvērtēt, kas viņam patīk un kas – nē. Var gadīties, ka tieši draudzība starp kādu kautrīgu un nedrošu bērnu ar kādu drošāku dos kautrīgajam iespēju skatīties uz pasauli drošāk.

Patiesi nesaderīgas un nevēlamas draudzības parasti laika gaitā izjūk pašas. Un labāk ir, ja bērns pats pārtrauc draudzību, nevis izdara to vecāku spiediena rezultātā. Vecāku ziņā ir taktiski runāt bērnu, ļaujot viņa mieraudzīt šīs draudzības negatīvās puses.

Draudzības, kas veidojas virtuālā vidē, vecākiem ir vairāk jākontrolē. Šeit bērna drošība ir svarīgāka nekā viņa privātās sfēras robežas. Vecākiem, pirms ļaut bērniem patstāvīgi darboties interneta vidē, ir jārunā ar bērniem par drošību.

Skats pāri plecam dažreiz noder

Protams, ka tas nenozīmē, ka vecākiem ir jāstāv blakus bērnam katrreiz, kad viņš ir internetā. Tomēr bērnam ir jāmācās neatklāt savu identitāti. Interneta vidē bērnam būs jāizvēlas kāds niks. Ir vērts aprunāties par iespējamām izvēlēm, kas neatklātu pārāk personīgu informāciju. Svarīgi ir, izvēloties niku, nepievienot arī skaitlisku informāciju (vecums vai dzimšanas gads tiek bieži izmantots, piemēram, ievinja11). Īpaši svarīgi ir izstāstīt bērnam, ka viņš nekad nedrīkst tikties ar internetā satiktiem „bērniem” (kas var būt arī pieaugušie), iepriekš par to nevienojoties ar saviem vecākiem. Tāpat bērns nedrīkstētu izpaust savu dzīvesvietas adresi un telefona numuru.

Lai izvērtētu, ko bērns dara internetā un kā viņš ar to rīkojas, nepieciešama atkal vecāku viltība: „Pastāsti, ko interesantu atradi? Vai Tu nevarētu man palīdzēt un atrast informāciju par ...?” Tad vecāki redzēs, kur un kā bērns meklē informāciju.

E-pasta vēstules ir tādas pašas, kā uz papīra rakstītas vēstules un tātad – vecāku acīm neparedzētas lietas. Vecāku ziņā ir ar bērnu izrunāt to, kas jāievēro, lai bērns būtu drošībā.

Vēl viena lieta, par kuras lietošanu bērnam ir jāpastāsta, ir mobilie telefoni. Mūsdienu telefoni nav tikai saziņas līdzeklis, ar to palīdzību var gan fotogrāfēt, gan filmēt, gan ar šiem materiāliem apmainīties. Tā bērna telefonā var nonākt arī absolūti nevēlamas lietas. Darbojoties ar telefonu, jāievēro tie paši drošības noteikumi – nekādas tikšanās bez vecāku ziņas, savas personiskās informācijas sargāšana.

Balansēšana starp bērna tiesībām uz privātu dzīvi, ko neredz vecāku acis, un viņa drošību ir patiesi grūta lieta. Vislabāk, ja bērnam šī privātā sfēra paplašinās pakāpeniski, atbilstoši viņa vecumam. Katrs vecāks vislabāk pazīst savu bērnu un jūt viņa vajadzības. Nav viegli ļaut bērnam kļūdīties, bet tas arī pieder pie viņa privātās dzīves sastāvdaļām. Kamēr šīs kļūdas neapdraud bērna drošību, ļaujiet viņam rīkoties. Ja būsiet ieguvuši bērna uzticību, viņš stāstīs vairāk par savu dzīvi un sajūtām, ļaujot iekļūt dziļāk izjūtās un pārdzīvojumos, nekā tad, ja sajutīs kontroli un savas privātās dzīves robežu pārkāpšanu.

Inga Riekstiņa

Citi noderīgi raksti

Draudzība starp bērniem

Ko es sapratu pēc bērna piedzimšanas

Runāt un dalīties viedokļos par līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas

Mazulis