Bērni

Zaudēt vienu no vecākiem un iegūt eņģeli

Bērnam, zaudējot vienu no vecākiem, rodas daudz jautājumu. Atbildes uz šiem jautājumiem meklējām sarunā ar psihologu un psihoterapeitu Aivi Dombrovski (tālr.: 28626563).

Bērnam ir iluzora pārliecība, ka vecāki dzīvo mūžīgi. Tomēr ikvienam ir jāsaprot, ka nekas nav mūžīgs, un arī bērnam tas pamazām jāskaidro. Kad viņš pirmo reizi saskaras ar bērēm, viņam ir šoks un nesapratne, tāpēc rodas bailes. Turklāt ne tikai par sev tuvo cilvēku nāvi, bet arī par to, ka viņš pats var nomirt.

Foto: istockphoto.com

Tāpēc ir svarīgi runāt ar bērnu un palīdzēt izprast dzīves ritmu. Tādējādi, saskaroties ar cilvēka nāvi, bērns saprot, ka ar to nekas nebeidzas. Šī izpratne cilvēka nāvi palīdz neuztvert kā lielu zaudējumu, jo mātes vai tēva nāve nenozīmē viņa zaudēšanu – viņš vienmēr paliek bērna sirdī un kā eņģelis skatās, sargā un rūpējas par viņu. Tā nav tikai mitoloģija vai baznīcas mācība, bet realitāte, ko pagaidām mums ir grūti pieņemt.

Šī filozofija pastāvējusi gadu tūkstošiem. To pavadījuši dažādi rituāli, mirušo dienas, dvēseļu dienas, kad nonākam kontaktā ar aizgājušajiem, dodam viņiem vietu savā dzīvē. Bez mirušajiem nebūtu mēs un, aizgājušajiem dodot vietu mūsu dzīvē, paši varam doties tālāk.

Nenoliedzami, vecāku nāve ietekmē ikvienu bērnu, izņēmumu nav. Jebkuram bērnam ir vecāki, un, ja viens trūkst, tad bērns to izjūt un uz to reaģē. Ja māte var normāli pieņemt, ka tēvs ir aizgājis, tad bērnam ir jāstāsta, ka cilvēka dzīve šajā pasaulē nesākas un nebeidzas. Mēs ienākam caur miesu, un mūsu miesa tiek atdota zemei. Pēc lielās struktūras viss aiziet tur, no kurienes nācis, bet ir kaut kas augstāks, kas paliek.

Tas augstākais un paliekošais turpinās arī pēc nāves. Ja bērns nevar pārdzīvot vecāku nāvi, viņam būtiski atcerēties – virs viņa ir viens eņģelis, kas par viņu rūpējas un gādā. Bērnam jāzina, ka reizēm var paskatīties debesīs un sajust to mīlestību, kas viņā ielikta tad, kad viņš piedzima.

Tad, kad cilvēks dzimst, viņš jebkurā gadījumā, pat ja tas ir bijis tikai seksa akts, ir ieņemts ar emocijām. Emocijas un jūtas, kuru rezultātā rodas jauna dzīvība, tiek ieliktas arī bērnā, un ar tām viņš dzīvo. Un turpina dzīvot arī tad, kad vecāki aiziet. Vecāku mīlestība nepazūd arī tad, ja vecāki šķiras vai kāds no viņiem nomirst. Tas bērnam ir jāskaidro, lai viņam būtu vieglāk pieņemt dzīvē notiekošo.

Tēva nāves ietekme uz dēlu un meitu

Nav tāda modeļa, kurā viens no vecākiem varētu kompensēt otru, lai gan dzīvē tas, protams, notiek. Bieži vien tieši sievietes mēģina uzņemties abu vecāku lomu. Tomēr māte dēlam nekad nevar kompensēt tēvu, pēc būtības viņa nevar izaudzināt dēlu.

Vīrietim un sievietei atšķiras domāšana, katrs audzina pēc saviem principiem. Līdz ar to zēns, ko audzina tikai sieviete, zaudē savu vīrišķīgo kodolu, pieņem sievišķo modeli – gan attiecībās, gan uzvedībā, gan pasaules redzējumā. Vīrietis ir tendēts uz izaugsmi, nodrošināšanu, robežu noturēšanu. Sieviete vairāk ir orientēta uz sociālajiem kontaktiem, empātiju, iejūtību un līdzcietību. Sievietei vienai audzinot dēlu, parādās šīs atšķirības. Viena no spilgtākajām iezīmēm –pārāk liels vīriešu jūtīgums.

Sieviete var izaudzināt meitu, tomēr bērnam tik un tā pietrūks kontakts ar vīrieti, it īpaši tajā attīstības posmā, kad bērns identificējas ar pretējo dzimumu. Šajā gadījumā – ar tēvu. Pirmie gadi dabiski paiet ar māti, tas ir bērna izdzīvošanas nosacījums. Bet pēc tam notiek atdalīšanās – gan dēls sāk atdalīties no mammas, pārejot tēva ietekmes laukā un sākot kļūt vīrišķīgs, gan arī meita tiecas pie tēva, jo tā ir pretējā enerģija. Pēc laika dēls atkal tiecas pie mammas, kamēr kļūst par vīrieti. Ja process tiek izjaukts, rodas arī sekas.

Nav ideāla modeļa, kā kompensēt vienu no vecākiem, bet būtiski, lai sieviete nebūtu viena, lai apkārt būtu vīrieši – brālis, krusttēvs, vecaistēvs, – kas izlīdzina bērna esamību sievišķajā vidē. Ja bērns atradīsies tikai sievišķajā vidē, pielāgojoties tai, viņš domāšanā, uzvedībā un valodā kļūs līdzīgs sievietei. Pielāgošanās videi ir cilvēka izdzīvošanas nosacījums un arī bioloģiskais faktors. Vai nu mēs varam pielāgoties videi un izdzīvot, vai nu mēs nevaram izdzīvot un tādā gadījumā bēgam. It kā nesaistīti, bet loģiski tas izpaužas piemērā ar Fukušimu, kur pēc atomelektrostacijas avārijas neviens nevar pielāgoties, tāpēc bēg projām.

Foto: istockphoto.com

Ja tēva nāves gadījumā māte iekšēji, iespējams, neapzināti ir dusmīga, bērns to jūt. Diemžēl pat neapzinātas dusmas ietekmē bērnu, līdz ar to bērns būtībā zaudē abus vecākus. Lai arī mamma bērnam saka, ka mīl viņu, bērns jūt neapzinātos impulsus, dusmas un nespēju pieņemt viņu, kas ir daļa no zaudētā vīrieša. Līdz ar to bērns nesaņem ne mīlestību, ne atbalstu un paliek viens.

Sistēmas teorijā to skaidri var redzēt, iedomājoties, ka katra paaudze stāv līnijā no pagātnes uz nākotni. Ja sieviete netiek galā ar savām emocijām pret vīru, viņa netiek galā ar pagātni, līdz ar to netiek klāt bērnam, kas atrodas nākotnē. Līdzko cilvēks nav ar kaut ko samierinājies, viņš pievēršas aizgājušajam, tādējādi pagriežot bērnam muguru. Līdz ar to bērns nesaņem mātes mīlestību. Bērnam tā ir emocionālā depilācija, par ko vēl šobrīd diezgan maz runājam, jo to ir grūti pierādīt.

Māte nomirst dzemdībās

Pēc dabas likumiem, bērns, kurš piedzimstot zaudē māti, aiziet bojā. Bet mūsdienās bērnu ir iespējams glābt. Tomēr, lai arī viņu var pabarot un nodrošināt viņa dzīvībai nepieciešamo, emocionālais slogs saglabājas.

Ja māte dzemdībās mirst, tas ir ļoti bīstams faktors bērnam, jo viņš pēc tam visu mūžu staigā ar ļoti dziļu vainas izjūtu, ka viņa dēļ mamma ir mirusi. Šādiem bērniem pastāv liela tieksme uz pašnāvību. Ir bērni, kas tiek šai tieksmei pāri, bet ir, kas netiek.

Arī tēvs jūtas vainīgs par to, ka viņš piedalījies bērna radīšanas procesā, kura rezultātā sieviete nomirusi. Vainas izjūta ir visnepatīkamākā emocija, kuras dēļ cilvēki rīkojas neparedzami, lai nejustos vainīgi, lai atbrīvotos no tā, ar ko ļoti grūti dzīvot. Dusmas ir tikai viens no veidiem, kā izlādēties. Vainas izjūtu nevar izpaust, bet cilvēkam ir nepieciešamība to darīt. Tāpēc ir ļoti svarīgi strādāt ar visu ģimeni, turklāt nevis vienu vai divas reizes, bet gadiem ilgi.

Mātes vai tēva dabīga nāve vai pašnāvība

Ja cilvēks nomirst no vecuma, apkārtējiem to ir vieglāk pieņemt. Bet, ja māte vai tēvs izdara pašnāvību vai nomirst vēl jauns, rodas jautājumi par to, kāpēc cilvēks tik ātri aiziet no šīs pasaules. Tās mēdz būt tā sauktās slēptās tieksmes uz pašnāvību, kas var izpausties arī kā alkoholisms vai narkotiku lietošana. Būt atkarīgam nozīmē dzīvot ilūziju pasaulē, jo reālajā pasaulē dzīvot ir par grūtu. Bieži vien par grūtu ir tad, ja ir vainas izjūta.

Vēl viens veids, kā atteikties no reālās pasaules, ir fanātiski pievērsties kādai reliģijai. Cilvēkam nav savas dzīves, tikai Bībele un Dievs. Viņš atsakās no tā, kas dzīvē ir baudāms. Mazās devās viss ir labs, reliģija un ticība ir svarīga, jo bieži dod jēgu dzīvot. Bet tam jābūt samērīgi, nevis fanātiski.

Mirt vai dzīvot

Daļai cilvēku šķiet, ka nomirt ir vieglāk, nekā turpināt dzīvot. Rodas jautājums – kāpēc ir tik grūti dzīvot? Pēc būtības dzīvot nevajadzētu būt grūti. Ir cilvēki, kas, balstoties uz Bībeli, saka, ka cilvēks dzīvo, lai visu laiku mocītos un pēc tam paradīzē iegūtu svētlaimi. Bet, iespējams, tā ir interpretācijas vaina. Mēs zinām, ka vecāki cenšas būt laimīgi un darīt laimīgu arī savu bērnu. Bet, ja mēs Dievu saucam par Tēvu, nav skaidrs, kāpēc viņš gribētu, lai mēs mokāmies. Šajā pasaulē mēs ienākam ar mocībām, bet Dievs mums ir izveidojies pasauli, kurā justies labi un laimīgi. Jā, dzīvē ir grūtības, bet mums ir resursi, lai tās pārvarētu, mums ir spēks un atbalsts.

Kurš ir īstais brīdis, lai bērnam pateiktu notikušo

Vecākiem ir svarīgi pašiem tikt galā ar savām izjūtām un emocijām, it īpaši sievietēm, jo vīrieši bieži vien ir racionālāki, bet sievietes emocionālākas. Ja pieaugušais pret aizgājušo tomēr jūt aizvainojumu vai iekšēju vainas izjūtu, tad bērns neticēs vārdiem, bet uztvers vārdos neizteiktās jūtas. Tāpēc pieaugušajiem jāstrādā pašiem ar sevi, lai bērni neciestu. Svarīgākais ir nevis tas, ko cilvēks saprot un skaidro ar prātu, bet tas, kāda ir cilvēka iekšējā enerģija, plūsmas.

Zīdainis par vecāku nāvi zinās pats. Paaugoties viņam ir jāstāsta par notikušo, tad var lietot metaforu «eņģelis». Var teikt, ka viens no vecākiem ir eņģelis, kas sargā bērnu. Bērnam sirdī vienmēr ir vieta gan mātei, gan tēvam, jo vecāki viņam ir devuši dzīvību.

Lielākam bērnam ir jāstāsta arī par to, ka tuva cilvēka nāvi vajag izraudāt. Zīdainis neizjūt sēras, bet pieaudzis cilvēks apzinās zaudējumu. Pārdzīvojot notikušo, ar situāciju iespējams samierināties, savukārt, ja sēras tiek nospiestas, process ir otrāds. Kad bērns ir samierinājies, ka viens no vecākiem ir miris, viņš var attīstīties un iet tālāk. Par notikušo ir jārunā. Tā iemesla dēļ agrāk bija rituāli, ne tikai kāzas, bet arī bēres. Rituāli bērnam palīdz saprast dzīvi un tās ritumu.

Ko darīt pragmatiskajiem vecākiem

Ir daļa cilvēku, kas netic eņģeļiem un turpinājumam un ir pārliecināti, ka ar nāvi viss beidzas. Bet, jo ātrāk cilvēks nonāks pie izpratnes, ka viss turpinās, jo labāk. Daudzi cilvēki, kas tuvojas savai nāvei vai saskaras ar to, nonāk pie ticības.

Ja dzīvei nav turpinājuma, tad jautājums – kāda jēga dzīvei? Eksistenciālisti apgalvo, ka jēga ir tikmēr, kamēr cilvēks dzīvo, pēc tam nekam nav jēgas. Bet bioloģiskā teorija apliecina, ka dzīvē un pasaulē nekas nav bezjēdzīgs. Katram ir sava nozīme un jēga kaut vai bioloģiskās barības ķēdē. Katrs dod savu pienesumu, un arī cilvēks nav tāpat vien. Mēs esam daļa no sistēmas, un mums katram ir sava nozīme.

Vienmēr ir kaut kas lielāks un kaut kas mazāks, bet arī tas mazākais vienmēr ietekmē lielāko. Ja nestrādā viens pulksteņa mehānisma zobratiņš, pulkstenis nedarbojas. Cilvēks var būt miljonārs, bet, ja miljonus neizmanto savai dvēselei, viss ir bezjēdzīgi, jo dzīvību nav iespējams nopirkt. Ir iespējams strādāt ar to, kas mums ir. Tāpēc atbildes tam, kas ir kas un kāpēc tas ir, jāmeklē kodolā. Par to ir jārunā arī ar bērnu. Dzīvē viņš ienāk, no dzīves viņš aiziet, arī mēs aiziesim, bet paliks kaut kas virs mums.

Neilgi pirms savas nāves vai neilgi pēc citu nāves cilvēki redz vīzijas, jūt – kāds ir līdzās, sargā. Jūtīgāki cilvēki redz tēlus dažādos simbolos. Šie simboli ir enerģijas, ko mēs projicējam atbilstoši savai tēlu sistēmai. Japāņi redzēs pūķus, citi elfus, latviešiem ir gari, spoki.

Senāk cilvēki savu zaudējumu izraudāja, bet bērēs dziedāja, dejoja, jo dvēsele pāriet jaunā līmenī. Ar nāvi ir tāpat kā ar dzimšanu. Dzimšana ir smaga, bet pēc tam ir prieks par jauno dzīvību. Arī nāve ir smaga, bet pēc tam ir prieks par dvēseli, kas spērusi nākamo soli, pārgājusi jaunā pakāpē.

Mēs raudam nevis tāpēc, ka cilvēks ir nomiris, bet tāpēc, ka esam zaudējuši sev tuvo. Kaut kas mūsu dzīvē ir zudis. Tomēr dvēsele paliek, un to jūt arī ateisti un zinātnieki, kad pietuvojas dzīves nogalei. Pat bioloģiski ir pierādīts, ka pēc nāves cilvēka masa mainās un cilvēka dvēselei ir sava masa, struktūra. To vairs nav iespējams noliegt, turklāt, laikam ejot uz priekšu, mēs par to uzzināsim vēl vairāk.

Iveta Rozentāle

Citi noderīgi raksti

Vecāku un vecvecāku sadarbība bērna audzināšanā

Mobings darbā

Runāt un dalīties viedokļos par līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas