Bērni

Zēna audzināšana

Zēna piedzimšana jau izsenis ir bijis pamats lepnumam. Kā izaudzināt vīrieti?
 
Mēģināsim aplūkot nevis abstrakta bērna, bet gan zēna audzināšanu, lai viņš kļūtu par īstu vīrieti.
Šobrīd pasaulē notiek cīņa par dzimumu līdztiesību un vienlīdzību, par to runājam arī Latvijā, bet tajā pašā laikā ir samērā grūti atteikties no ieaudzinātajiem stereotipiem, ka vīriešus raksturojošās īpašības ir spēks un neatlaidība, ka vīrietis vienmēr ir tas, kurš sarežģītā, izšķirošā brīdī pieņem lēmumu un saka galavārdu, taču sievietes pieņemts uzskatīt par jūtīgām, emocionālām, maigām... Un jau vairākus gadsimtus šīs vērtības nemainās, turpinot iespaidot mūsu attiecību veidošanos ar pretējo dzimumu.  

Kopš dzimšanas brīža meitenes un zēni saņem un krāj dažāda veida dzīves pieredzi; lielā mērā tāpēc, ka apkārt esošo līdzcilvēku attieksme pret mazuļiem ir dažāda - protams, atkarībā no viņu dzimuma.
Jaundzimušais ir pilnībā saistīts ar māti, būt kopā ar mammu - tā ir norma, būt nošķirtam – traģēdija. Mamma un jaundzimušais- tas ir viens vesels. Un tēva loma vai uzdevums šajā laikā ir būt klāt un sargāt šo ciešo saikni starp mammu un bērniņu, nevis sajusties liekam, jo tas, ka tēvs pēc mazuļa dzimšanas uz laiku paliek otrajā plānā, ir normāli.
Tomēr tēva loma zēna normālā attīstībā par vīrieti, ir ļoti būtiska. Patiesībā jau tēvs zēnu audzināšanā tomēr ir mazliet svarīgāks nekā mamma. Māte laiž pasaulē zēnu. Turpretī  tēvs viņu veido par vīrieti. Bērnībā kā zēni, tā arī meitenes ir emocionāli ārkārtīgi pieķērušies mammai, ar mammu viņi veido vienu veselu, ir absolūti nešķirami. Māte apmierina visas sava bērna vajadzības. Laikam ejot, meitenes augot var turpināt identificēties ar savu māti. Zēnam vajag diferencēties no identitātes ar māti un identificēties ar tēvu, tas notiek 5-6 gadu vecumā.  Šajā posmā, sākot aptuveni no 18 mēnešu vecuma, mazs zēns ne vien sāk ievērot atšķirību starp mammu un tēti, bet viņam ir arī jāizlemj „kurš no viņiem būšu es pats?”. Šajā brīdī puikam tēvs būtu jāpieņem kā vīrišķības paraugs.
Tai jābūt izvēlei nebūt tādam kā mamma. Tāpēc svarīgi, lai bērna tēvs atspoguļotu un nostiprinātu savā dēla vīrišķību. Iesākumā te ļoti labi noderēs tādas nodarbības un spēles, kas atšķirsies no tām spēlēm, ko ar bērnu spēlē mamma..  

Tātad zēna emocionālā saikne ar mammu mainās aptuveni 5- 6 gadu vecumā, jo priekšplānā izvirzās attiecību veidošana ar tēvu. Šajā laikā zēnam kļūst saistošas jaunas nodarbes, jaunas sajūtas, viņam kļūst svarīgi apzināties piederību vīriešu dzimumam, tādējādi noskaidrojot (priekš sevis), kas no viņa tiek sagaidīts.
Bērns šajā laikā kļūst pieaugušāks: aug zēns un veidojas vīrietis, nevis joprojām paliek mazulis, kuru aprūpē mamma, kā tas bijis līdz šim. Ir izaudzis dēls, kurš gaida atbalstu un atzinību no tēva, viņš vēlas savam tēvam līdzināties; zēns kurš kļūst arvien patstāvīgāks. Šajā laikā nāk atklāsme, ka sieviete- tas ir vājāks dzimums.
Ārkārtīgi svarīgi, lai mamma pamanītu pārmaiņas savā dēlā, jo, ja viņa turpinās aprūpēt un uztraukties par savu zēnu tāpat kā līdz šim, tas augošajā puikā tas var izraisīt iekšējas pretrunas, neskaidrību.  Ja reiz no bērna puses ir radusies interese, tad  dēlu uz „vīriešu” pasauli ir jāmāk palaist, neskatoties uz visiem pārsteigumiem un šokējošajiem momentiem, konfliktsituācijām, no  kurām pilnībā izvairīties diez vai izdosies; tāpēc tēvam šajā mirklī būtu jāuzņemas galvenā audzinātāja loma.
Tas katrā ziņā nav viegli, taču mātei šādu ārkārtīgu bērna pieķeršanos tēvam nevajadzētu uztvert kā kaut ko sliktu, bet gan pārskatīt savas attiecības ar dēlu, veidot tās mazliet savādāk kā līdz šim un celt tēva autoritāti bērna acīs. Jo pilnīgi viennozīmīgi mātes aprūpe zēnam būs nepieciešama vēl ilgi. Maigums un rūpes, ko var sniegt māte, būs īpaši neatņemamas gadījumā, ja zēns slimos, kad meklēs mierinājumu grūtā mirklī vai sarežģītā situācijā. Jebkura vecuma bērns ilgojas pēc mātes mīlestības un tā viņam ir ārkārtīgi nepieciešama, vien svarīgi ir ieraudzīt to mirkli, kad bērna prioritātes sāk mainīties un pareizi tajā momentā noreaģēt.
Daudzās ģimenēs grūtības sāk rasties tad, kad zēns sāk kautrēties, ja mamma viņam citu klātbūtnē vēlas iedot buču. Diemžēl, kļūstot arvien pieaugušākiem, bērni arvien vairāk atsakās no vecāku bučām, apskāvieniem, uzskatot to par personības ierobežojumu, sevišķi, ja tas notiek vienaudžu klātbūtnē. Tādas uzmanības un mīlestības izpausmes viņi uztver apkaunojoši. Šajā vecumā sāk patikt draudzīga uzsišana uz pleca, tas palīdz justies piederīgam pieaugušo vīriešu pasaulei. Šīs „spēles” mēdz novest mammas tuvu sabrukumam, tas mātēm var šķist muļķīgi, bet savukārt tēvu un dēlu šādi mirkļi satuvina un liek viņiem abiem justies laimīgākiem.  

Dažādās kultūrās viedokļi par audzināšanas metodēm krasi atšķiras, taču arvien  pedagogi un psihologi ir pārliecināti par visatļautības nebūt ne pozitīvajām iezīmēm, par to,  ka visatļautība audzināšanai nes lielu postu. Tāda veida „demokrātija” bieži vien sevī slēpj nemācēšanu vai negribēšanu  tikt galā ar sarežģītiem audzināšanas procesiem. Bet visatļautība nerāda bērnam pareizo virzienu.. Bērniem ir nepieciešamas skaidras norādes, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā, taču visatļautība, baidoties ierobežot bērna personību un apslāpējot dēla individualitāti, vecāki bērnam pāragri liek pieņemt svarīgus, izšķirošus lēmumus. Jāpiemin arī tas, ka bieži vien vecāki paši klaji neievēro vispārpieņemtās uzvedības normas, tādējādi radot haosu par to- kas ir pareizi un kas nē. Nepārtraukti bērnam ir jāstāsta par to, kā ir pareizi, un kā rīkoties nedrīkst, neskatoties ne uz kādiem blakusapstākļiem. Jāuzstāda tādi noteikumi, kuru izpildi jūs paši varat panākt, un tad neatlaidīgi, ar mīlestību ieviesiet to savā ikdienā.
Lai arī zēniem ir nepieciešama stingrība un disciplīna audzināšanā, izvairieties kļūt „sausi” savos uzskatos un mājās ieviest „kazarmu” režīmu., jo tas augošajā vīrietī var izraisīt vien liekus agresijas uzplūdus. Kādēļ? Šķiet - viss ir kārtībā: ir gan stingrība, gan disciplīna, taču bērns neievēro noteikumus, pārkāpj robežas. Lai cik dīvaini neliktos, agresija var paust nepārliecinātību par sevi, nedrošību.
Ja vecāki nepazemo bērnu, neatstumj viņu, tad ir jārodas drošības sajūtai. Tad, atkarībā no bērna individuālajām īpatnībām un vecāku attieksmes, bērns vai nu tieksies pretī pasaulei, centīsies to izzināt, vai arī baidīsies, atstums visu un visus. Nodrošinot savam dēlam sirdsmieru un pozitīvu gaisotni mājās, izvairīsieties no sajūtas, ka bērns nepārtraukti no kaut kā ir jāpasargā.  

Visiem zināma aina: puika nokrīt, nobrāž ceļgalu, bet vecāku mierinājuma vārdu vietā dzirdam: ”Neraudi! Tu taču esi puika/ vīrietis!” Tiek iemācīts, ka sāpes, izmisumu, bailes vīrieši nedrīkst izrādīt raudot, tā ir vājuma pazīme. Un vai tad pēc daudziem gadiem ir jābrīnās, jāpārmet,  ka vīrieši izvairās izrādīt jūtas pat saviem tuvākajiem?
Nav nekā slikta, ka zēni kādreiz arī raud, meklē mierinājumu un mīļumu pie saviem tuvākajiem. Arī viņiem, tāpat kā jebkuram citam, ir nepieciešami glāsti, apskāvieni, bučas. Tas pat ir obligāti un neaizstājami līdz vismaz 7 - 8 gadu sasniegšanas.
Nav jākautrējas mierināt bērnu, ja viņam ir gadījies nokrist, vai, ja viņš vienkārši jūtas nesaprasts un nelaimīgs. Bet ja raudas pāriet kliegšanā, acīmredzamā kaprīzē, mēģiniet novērst viņa uzmanību, nereaģējiet uz kaprīzēm, kamēr puika būs nomierinājies. Jebkurai līdzjūtībai jābūt mēra robežās.
Vai ļaut dēlam raudāt? Bet kā gan citādi - mazam bērnam tas ir vienīgais izteiksmes līdzeklis, kamēr viņš nemāk savus pārdzīvojumus izteikt vārdos. Ja bērns raud, tātad viņš kaut ko lūdz, viņam kaut kas ir nepieciešams. Ja tāda veida sauciens pēc palīdzības paliks neatbildēts, varat zaudēt uzticību bērna acīs. Neaizliedziet raudāt, tieši otrādi - stāstiet, ka no asarām nebūt nav jākaunas, jo ikvienam ir tiesības paust savus pārdzīvojumus un sajūtas, taču jāuzmanās, lai raudāšana nekļūtu histēriska un nekontrolējama.

Tik zināmo frāzi „Tu taču esi puika/ vīrietis” labāk izmantot nevis kaunināšanai, kad bērns raud vai kad viņam ir skumji vai sāp, bet gan brīžos, kad savu dēlu vēlaties uzslavēt.  Dēls palīdzējis atnest pirkumus no veikala? Tad šādā brīdī tas pat ir vecāku pienākums pateikt: „Kāds Tu man esi labs palīgs, īsts vīrietis!” Tas būs pamats bērnam ar sevi lepoties. Viņš sapratīs, ka viņam daudz kas ir pa spēkam, ka viņš ir uzmanīgs un gādīgs, ka viņš var sniegt atbalstu un radīt prieku, un to visu apzinoties viņš jutīsies tik pat vajadzīgs un stiprs kā tētis. Emocionālā attīstība vīrieša dzīvē ieņem svarīgu lomu arī karjeras veidošanā. Tas pat  var kļūt svarīgāk par nepieciešamajām zināšanām, lai veiksmīgi tiktu galā ar saviem darba pienākumiem. Optimistisks, laimīgs, pašpārliecināts  cilvēks dzīvē sasniegs daudz vairāk nekā apdāvināts, bet sevī ierāvies indivīds. Un runa nav par visatļautību jau kopš agras bērnības, bet par patiesu, īstu mīlestību, par tuvām, sirsnīgām, uz uzticēšanos balstītām savstarpējām attiecībām.  Jau sen ir pierādīts, ka visu emociju un rakstura īpašību pamats - kā pozitīvo, tā arī negatīvo - ir jāmeklē bērnībā. Bērnība, tas nav ātri nebūtībā aizejošs periods mūsu katra dzīvē, bet pirmkārt jau bērnībai būtu jānozīmē stipru un saliedētu ģimeni. Tai jābūt ģimenei, kurā vecāki mīl bērnus un viens otru, kur valda sapratne, atbalsts, rūpes vienam par otru, kur tiek uzklausīts tuvinieku viedoklis, kur ir cieņa (arī pret mazu bērnu!), kur audzināšana norit dabīgi un pareizi.  Kļūstot vecākam, pieaugot, ja tas notiek bez stresa, bērns izveidojas par pilnvērtīgu personību, mazs, laimīgs zēns kļūst par īstu vīrieti ar brīvības un spēka izjūtu, kurš apzinās savu dzimumu un lomu. Bet maza, laimīga meitene - par īstu sievieti.
I.L.

Citi noderīgi raksti

Draudzība starp bērniem

Temperaments mūsu bērnos

Runāt un dalīties viedokļos par līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas