Bērni

Attiecības ar pusaudzi - atraisīt tauriņu lidojumam

Laiks, kad bērni izdzīvo pusaudžu vecumu ir pārbaudījums gan pašam bērnam, gan viņa vecākiem.

Pusaudžu vecums, kas ir vidēji no 11 līdz 16 gadiem ir lielais pārmaiņu laiks bērnam – gan fiziski, gan emocionāli, tāpēc arī tik ierasti mierīgie un paredzamie bērni var kļūt satraukti, viegli aizkaitināmi, nesavaldīgi un dziļu emociju varā, kas var mainīties nepārtraukti. Tāpēc mainās arī pusaudža attiecības ar apkārtējiem, tajā skaitā vecākiem. Jaunie cilvēki grib mainīt ierasto kārtību, noteikumus un darbības. Daudz ko uztver ļoti saasināti, jo īpaši, ja viņus uzskata par maziem bērniem, lai gan vienlaicīgi bieži vien atbildību līdz galam vēl nespēj uzņemties.

Tomēr katrā vecumposmā ar bērnu jāveido atšķirīgas attiecības, un šis ir pēdējais laiks, kad sākt uztver savu bērnu kā pieaugušu cilvēku, līdz ar to mainās gan attiecības, gan sarunu veids, gan prasības un iespējas, kā nonākt pie visiem pieņemamiem rezultātiem. Neskatoties uz to, ka vecāki joprojām nosaka savas prasības, ļoti svarīgi ir, lai jaunais cilvēks justu pieaugušā atbalstu, vēlmi risināt arī sarežģītas situācijas, attiecības, kas ir uzticēšanās piepildītas. Pusaudzis līdzīgi kā trīs gadu vecumā, atkal apzinās savu personību, veido viedokli par sevi un spēju būt patstāvīgam. Šis ir laiks, kad pusaudzis apgūst veido savu personīgo pasaules uzskatu, pašapziņu, vērtības, normas un principus. Ar vecākiem attiecības kļūst vēsākas, jo svarīgāki ir draugi un viņu viedoklis, turklāt, ja tie ir viena vecuma draugi, viņi izjūt to pašu un saprot daudz labāk. Arī tas var radīt nesaskaņas, jo grūti pārmaiņām pielāgoties gan bērniem, gan vecākiem.

Vecākiem vislielākās grūtības mēdz rasties, kad sasniegti vēlīnie pusaudžu gadi – un sasniegta pilngadība. Tad jaunietis jūtas pilnīgi patstāvīgs, tāpēc jūtas neapmierināts, ka viņam joprojām tiek norādīts, ko drīkst un ko tomēr vēl arvien nedrīkst. Šajā vecumā bērni ir kā tauriņi, kas spraucas no kūniņas vaļā, bet, lai to izdarītu pēc iespējas labāk, viņiem vēl ir nepieciešama vecāku palīdzība un atbalsts, lai arī ne vienmēr viņi to spēj pieņemt. Tajā pašā laikā jaunajam cilvēkam ir jāspēj pieņemt pašam savi lēmumi un jāuzņemas atbildība par to. Šis var būt sāpīgs laiks, jo arī dabā ir tā iekārtots, ka bērnu došanās prom no vecākiem ir sāpīga. Ja tā nebūtu, bērni labprāt paliktu pie vecākiem vienmēr.

Lielākā daļa pusaudžu šajā vecumā ir nedroši, lai gan vislabāk to zina viņi paši un ārēji viņi mēdz izrādīties citādi. Mēdz teikt, ka vecāku un pusaudžu attiecības ir atkarīgas no tā, cik pilnvērtīgas bijušas attiecības ar bērnu pirmsskolas vecumā. Jo labākas tās bijušas tad, jo labāks un mierīgāks būs arī šis laiks. Lai būtu vieglāk saprasties ar pusaudzi, ir vērts atcerēties sevi šajā vecumposmā, kad domas mainījās pilnīgi nesaprotami, kad daudzas lietas reizē patika un reizē kaitināja – kad brīžos, kad vecāki prasīja, kā iet, gribējās, lai viņi liek mierā, bet kad nepajautāja, likās, ka vairs nemīl un nedomā par bērnu. Atcerēties, kas kaitināja savos vecākos, ko būtu gribējies citādāk. Ir labi, ja bērns ar vecākiem runā, tad ir iespēja nevis pārmest vai teikt, ka šitie gan ir sīkumi un vēlāk nāks īstās problēmas, bet gan pastāstīt par savu pieredzi,  izjūtām, par veidiem, kā ar to tikts galā. Bērns vēl reizēm pats var neizprast savas emocijas, tāpēc ir labi paskaidrot, kas notiek un kā to pārvarēt – vai nu parādot ar savu dzīves veidu vai saprotamiem piemēriem. Ja jaunietis zinās, kā tikt galā ar savām šaubām, neziņu, kas pielavās kādos brīžos, dusmām, tad viņš arī nemeklēs vieglāko ceļu, kas var būt postošs. Bērns var neieklausīties tajā, ko saka vecāki, bet pilnīgi noteikti uzsūks to, ko dara un kā rīkojas pieaugušie. Tāpēc visvērtīgākais ir savs piemērs. Ne vienmēr jaunais cilvēks vēlēsies pasēdēt pie tējas tases, lai runātos par dzīvi, tāpēc vecākiem jābūt gudriem un jāmāk iepīt atziņas, kas jaunietim noderēs, it kā ikdienišķos tekstos.

Jāapzinās, ka šajā laikā jaunieši eksperimentē, tāpēc roka uz pulsa ir jātur, lai vajadzības gadījumā iesaistītos. Ir noteikumi, kurus bērni nedrīkst pārkāpt, lai cik lieli viņi būtu, kamēr dzīvo pie vecākiem un ir vismaz daļēji atkarīgi no viņiem. Tikai nedrīkst būt tā, ka vienīgais, kādēļ sazinās ar bērnu ir – vēlme izkontrolēt un pārliecināties, ka bērns atceras, ko drīkst un ko nedrīkst. Bērnam ir nepieciešams sajust vecāku atbalstu, drošības izjūtu, ka mājas ir vieta, kur vienmēr atgriezties. Tad arī jaunietis neeksperimentēs par spīti vecākiem, bet gan ar atbildību par sekām. Pārlieka kontrole var radīt dumpinieciskumu, bet arī pārāk liela brīvība var radīt pārāk lielu brīvības sajūtu bērnā, kad viņš pazaudē sajūtu, ka pārkāpjot robežas viņš visvairāk riskē pats ar sevi. Joprojām ir svarīgi paskaidrot, kāpēc ir kādi aizliegumi, kādas var būt to sekas pašam jaunietim. Ja jaunietim ir kādas problēmas, ir būtiski nevis moralizēt, bet uzklausīt, izrunāties un meklēt risinājumus. Jo tieši tad, ja vecāki šādi var palīdzēt, jaunietis sapratīs, ka ģimene ir vislielākā vērtība nevis ienaidnieks numur viens. Katrs vecāks savu bērnu zina vislabāk, tāpēc arī zina, cik viņam var atļaut, un cik tomēr ne – vecākiem ir svarīgi dod zināmu brīvību jaunajam cilvēkam – nebūt pārāk tuvu un reizē pārāk tālu, lai nepieciešamības gadījumā varētu iesaistīties.

Tāpat kā pusaudzim ir svarīgi zināt, ka viņam ir vietiņa ģimenē, viņam ir ļoti svarīgi būt savējam un pieņemtam arī savu draugu lokā, un tas ir atkarīgs gan no bērna spējas pastāvēt un argumentēt savu viedokli, gan spējas piedalīties dažādos kopīgos pasākumos, būt līdzīgam arī stila ziņā. Bet, lai jaunietis domātu ne tikai par savām vajadzībām, bet arī visas ģimenes vajadzībām, ir būtiski viņu iesaistīt ģimenes budžeta plānošanā un ģimenes aktivitātēs – lai viņš saprastu, no kurienes nauda nāk, kā tiek tērēta, cik atvēlēta viņam un kā viņš pats var nopelnīt naudu. Tad pusaudzis neuzstādīs ultimātus, ka viņam vienkārši vajag, tāpēc, ka draugiem ir. Bērnam saprotami ir jāizstāsta, kā iespējams apmierināt vajadzības un vēlmes un ko darīt, ja ir kādi neparedzēti izdevumi. Tas nav vecāku monologs, bet gan dialogs ar jaunieti, kurš izsaka savu vērtējumu, domas, viedokli, arī ieteikumus. Bērnam ir svarīgi just, ka viņš un viņa viedoklis tiek cienīts, ka viņam uzticas, tad arī savstarpējā sadarbība ir vairāk iespējama. Tāpat, ja jaunietis ir nodarbināts, vai nu ar savu prasmju, talantu attīstīšanu vai naudas pelnīšanu, viņam būs mazāk laika negatīvām domām un arī mazāk laika tikties ar cilvēkiem, kuri neko nedara un vienkārši nobumbulē brīvo laiku.

Jebkurā gadījumā, tad, kad mums gribas, lai mūsu bērns būtu vislabākais un perfektākais, atcerēsimies paši sevi – vai mēs vienmēr esam vislabākie, vai vienmēr esam smaidīgi un ar prieku uzņemam jaunumus, jaunas prasības, jaunus notikumus? Mēs visi esam tikai cilvēki – arī mūsu bērni.

Iveta Rozentāle

Citi noderīgi raksti

Smēķējošs pusaudzis. Kā atmest?

Jūtu izrādīšana ģimenē

Par savu bērnu ikdienas un skolas gaitām varat aprunāties Cāļa forumos

Skolēni

Bērnudārzi un skolas