Bērni

Pusaudži mūsdienās – atšķirīgi vai līdzīgi mums?

Mūs konsultē psihologs un psihoterapeits Aivis Dombrovskis (tālr.: 28626563).

Laikam neatkarīgi no gadsimta vecākā paaudze par jaunāko izsakās: «Kad mēs augām, tad gan tā nebija, un mūsu bērnībā zāle bija zaļāka un debesis zilākas.» Mēģinājām noskaidrot, vai jaunā paaudze tiešām ir tik atšķirīga un neizprotama, vai mūsdienu jaunieši ir gudrāki par vecākiem, un sarunas laikā nonācām pie daudziem pārsteidzošiem secinājumiem.

Tā ir mūžīga, nemainīga epopeja – kad mēs augām, zāle bija zaļāka, kad mēs augām, mēs bijām labāki, prātīgāki u. tml. Tās ir ilūzijas. Mainās forma un veids, kā dzīvojam – kādreiz brauca ar zirgu, tagad ar mašīnu. Līdz ar to var teikt, ka mainās tehnoloģijas, bet ne procesi. Kādreiz jaunieši uz ballītēm skrēja pastalās vai devās ar zirgiem, no mājām izlavījās, vecākiem sakot, ka gulēs sienā. Tagad jaunieši dara tieši tāpat, tikai ar citām tehnoloģijām.

Foto: istockphoto.com

Protams, pusaudžu vecums visos laikos ir bijis sarežģītais vecums. Tas ir laiks, kad pusaudzis atsakās no pagātnes, jo viņš vairs nav bērns. Viņš pāriet pieaugušo kārtā, un tipiski, ka pieaugušie viņu vēl nepieņem. Jaunajā cilvēkā ir iekšējs konflikts, kas laužas uz āru, jo tur, kur viņš grib, viņu vēl nepieņem, bet, kur pieņem, tur vairs negribas. Šis iekšējais konflikts un izjūta, ka neviens viņu nesaprot, izpaužas kā agresivitāte un protests pret pasauli.

Šajā laikā svarīga ir vecāku izpratne un iekšējais spēks – cik labi pieaugušie spēj pildīt vecāku lomu. Ja vecāki pusaudzi spēj pieņemt tādu, kāds viņš ir, tas nozīmē, ka viņi apzinās savu spēku un dara labāko, ko spēj izdarīt. Tāds ir vecāku iekšējais kodols. Tajā brīdī, kad mēs izdarām spiedienu, mēs saņemam pretspiedienu un sākas cīņa. Vecākiem morāli un garīgi ir jābūt stiprākiem par saviem bērniem, jo tikai tad bērniem ir, ko paņemt no vecākiem.

Vecākiem un bērniem ir jāapzinās, ka neviens cits nav labāks par īstajiem vecākiem. Pat tad, ja vecāki ir alkoholiķi, bezpajumtnieki vai varmākas, viņi savam bērnam būs vislabākie. Neviens cits bērnam nevar dot dzīvību, un pārējie strādā tikai ar augļiem, ko radījuši vecāki. Bet to sabiedrība bieži aizmirst, tāpēc nereti zaudē bērnus, noniecinot un notiesājot viņu vecākus. Līdz ar vecākiem jūtas notiesāts un noniecināts arī bērns, jo ir daļiņa no viņiem.

Daļa bērnu, kas nespēj pieņemt ar vecākiem notiekošo, atsakās no savas dzīvības – ja bērns nevar pieņemt dzīvību, ko viņam vecāki devuši, viņam tā ir jāatdod atpakaļ. Ja vecāki tiek uzskatīti par nevērtīgiem, viņš pats un viņa dzīvība ir nevērtīga. Protams, var būt kādi kompensācijas mehānismi. Bērns var sākt cīnīties par savu vietu pasaulē, par pieņemšanu grupā, viņš var sākt kļūt agresīvs, lai pierādītu, ka ir vērtīgs, tādējādi aizstāvot arī savus vecākus.

Sevis noliegšana bērnam var izpausties arī vecāku noraidījumā. Cilvēki savas iekšējās emocijas un sajūtas tiešā vai netiešā veidā mēdz projicēt uz citiem. Ne velti ir teiciens – pasaki, kas tev nepatīk otrā, un es pateikšu, kāds esi tu. Pārnesot negatīvo uz otru cilvēku, mēs varam reaģēt, izpaust savas jūtas. Cilvēki, kuri nemīl citus, nemīl paši sevi un to izrāda pret citiem. Bērns, kurš noliedz savus vecākus, būtībā noliedz pats sevi.

Vecāki kā draugi vai vecāki kā vecāki

Bieži vien vecāku un bērnu starpā nav sakārtotas vērtības. Nereti vecāki savus bērnus noliek vecāku vietā, respektīvi, pret saviem bērniem sāk izturēties kā pret saviem vecākiem – meklē morālo atbalstu, žēlojas par savām attiecībām. Tādējādi bērns kā bērns tiek izolēts, jo viņš uzņemas savu vecāku mammas vai tēta lomu. To ļoti labi var redzēt pēc tā, kā pieaugušais runā ar savu bērnu. Bērns šādu attiecību modeli labprāt pieņem, jo tādā veidā saņem mīlestību, lai arī būtībā tas ir ļoti neveselīgi viņa attīstībai.

Vecākiem ir jājūt robeža, cik daudz uzticēt saviem bērniem un cik daudz viņus sargāt. Bērnu nevajag izolēt no dzīves, bet vajag palīdzēt pārvarēt grūtības. Ja bērns iemācās tās pārvarēt, viņš spēj dzīvē iet tālāk. Ir arī jāizvērtē, ko bērnam stāstīt un ko viņam labāk nezināt. Var runāt par grūtībām attiecībās, ja bērns redz iespējamo risinājumu, bet nevajag attiecību nastu uzlikt uz bērna pleciem. Tā nav viņa nasta.

Te parādās vecāku gudrība – saprast, kur ir robeža. Protams, bērns redz, ka vecākiem mājās ir vārdu pārmaiņa, nesaskaņas, viedokļu atšķirības, bet svarīgākais bērnam ir redzēt, kā pieaugušie to risina, kā vienojas, vai respektē otru un izturas ar cieņu. Cieņa ir jāievēro gan pieaugušo starpā, gan attiecībās ar bērnu.

Mūsu sabiedrība ir absurda, jo mēs necienām ne bērnus, ne vecus cilvēkus. Un tas atspoguļosies visos līmeņos. Ģimene ir maza sistēma, kas ir daļa no lielas sistēmas. Līdzko vienas sistēmas struktūra tiek izjaukta, tiek ietekmēta lielā sistēma. Ja piesārņo lielu dīķi, no tā nevar iztecēt mazs, tīrs strauts. Tas būs tikpat netīrs, cik lielais dīķis.

Bērnu ir jāciena tādu, kāds viņš ir. Mēs nevaram teikt, ka mīlestībai ir nosacījumi. Tāpēc saka, ka laba māte ir tā, kas savu dēlu, cietumnieku, no sirds mīl un aizstāv. Tomēr, ja sieviete ir laba māte, viņas dēls nekad nenokļūs cietumā.

Bet jāatceras, ka nav sliktu vecāku, jo bērnam labāki par esošajiem nevar būt. Ja bērnam būtu citi vecāki, tas būtu pavisam cits bērns. Ģimene ir kā peonija, ko lapiņu pa lapiņai ver vaļā. Tās ir cieši saistītas, nav iespējams atdalīt citu no citas.

Pieņemt pusaudzi, mīlēt un palikt vecākiem

Mēs mīlam bērnu un tajā pašā laikā virzām viņu un nospraužam robežas. Svarīgi, lai bērns zinātu, ka mēs varam noteikt robežas, bet tik un tā viņu mīlam. Vecāku spēks izpaužas robežu noturēšanā, un viņu pienākums – mīlēt un vadīt. Ja pusaudzis zina, ka vecāku rīcība balstīta uz mīlestību, tad nav svarīgi, ko un kā vecāki dara, jo bērns pasaulē jūtas drošs.

Kā zīdainis, tā arī bērns un pusaudzis (un patiesībā arī pieaugušie) ar saviem līdzekļiem mēģina izzināt pasauli, izpētīt robežas. Pusaudzis pēta robežas arī starp bērnu un pieaugušo pasauli, cik tās ir elastīgas, ko var, ko nevar. Ja vecāki patiesi mīl savu pusaudzi un pusaudzis to zina, viņš pārbaudīs robežas, bet vienmēr zinās, kur var iet atpakaļ un saņemt atbalstu. Pusaudžu vecumā ir nepieciešami soļi ārpus robežām, jo ir jāiemācās patstāvība. Bērns visu mūžu nevar dzīvot kopā ar vecākiem.

Foto: istockphoto.com

Ja vecāki ir snieguši savu atbalstu, uzticību un mīlestību, jaunajam cilvēkam vajadzētu justies labi. Dzīvē var būt grūtības, bet ir resursi, lai tās pārvarētu. Viens no nozīmīgākajiem resursiem ir vecāku atbalsts. To, ko mums dod vecāki, Dievs nevar iedot. Lai arī mēs sakām, ka ir ideālā Māte un ideālais Tēvs, un cilvēki ļoti bieži Dieva Tēva un Mātes Marijas dēļ atsakās no saviem bioloģiskajiem vecākiem, ir jāsaprot, ka pie ideālajiem vecākiem cilvēks nokļūst tad, kad nomirst.

Nevar atteikties no esošā un pieņemt to, ko grib. Ja bērniem ir konflikts ar vecākiem, Dievs var dot spēku sakārtot attiecības. Tādā gadījumā Dievs ir resurss, kas palīdz virzīties dzīvē un atrisināt sarežģījumus.

Vai mūsdienās bērni ir gudrāki

Nevar viennozīmīgi teikt, ka mūsdienās bērni ir gudrāki. Zinātniski ir pierādīts, ka cilvēku gudrības evolūcija sen vairs neprogresē. Zināšanas progresē, bet gudrība nē. Mēs varam atklāt, izpētīt daudzas lietas, bet tas mums nedod gudrību. Ko dod, ka esam atklājuši atomu, ja mēs nemākam ar to rīkoties? To skarbi pierādīja avārija Fukušimas atomelektrostacijā.

Mazam bērnam mēs neļaujam spēlēties ar pielādētu automātu, jo viņš nevar garantēt, ka pratīs ar to apieties, viņš sevi var iznīcināt. Cilvēkam daudz kas netiek dots, jo ir zināšanas, bet pietrūkst gudrības.

Jaunā paaudze ļoti ātri aptver lietas, tai ir radošais potenciāls, un idejas ir daudz augstākā līmenī nekā iepriekšējām paaudzēm. Līdz ar to jaunajai paaudzei pieejami jauni resursi, ko izmantot. Tomēr gudrības trūkuma dēļ cilvēks nezina, ko ar šiem resursiem iesākt.

Bērni sociāli un intelektuāli attīstās daudz ātrāk, savukārt bioloģiski – lēnāk. Ir ilgāks inkubācijas periods, kamēr mēs aizejam no vecākiem. Dabā arī ir vērojama likumsakarība – jo dzīvnieks ir inteliģentāks, jo ilgstošāk viņš barojas ar mātes pienu un uzturas kopā ar vecākiem.

Tajā pašā laikā nav iespējams pateikt, ka jaunatne pārspēj vecos. Ir lietas, kurās vecie pārspēj jaunos, un ir, kur jaunie pārspēj vecos. Jāskatās uz galvenajām vērtībām. Kamēr bērns ir mazs, viņš ir fiziski atkarīgs no vecākiem, kad viņš kļūst lielāks, viņš kļūst fiziski spēcīgāks, savukārt vecāki fiziski vājāki, kamēr garīgi turpina attīstīties. Tāpēc senajos stāstos un novelēs varoņi padomu vienmēr prasa senčiem. Viņi ir viedi, viņos ieklausās.

Ir sena gudrība cienīt tos, kas spēj rādīt ceļu. Kāda jēga noskriet 50 km, ja nezini, pa kuru ceļu skriet un kur aizskriesi? Tas raksturo mūsdienu sabiedrību. Mēs paši nezinām un arī nemākam parādīt jauniešiem. Tāpēc arī mūsdienās jauniešiem bieži nav mērķa un perspektīvas. Īpaši Latvijā. Viņi ies tur, kur viņi būs vajadzīgi. Te viņi nespēs sevi ne attīstīt, ne pildīt savu pienākumu pret vecākiem, kad viņi paliks veci.

Šobrīd vērojama pretēja situācija – daudzas jaunās, darbspējīgās ģimenes atbalsta pensionāri ar savām pensijām. Jautājums – ko cilvēkam šajā valstī darīt? Protams, var teikt, ka jāveido bizness, bet neviens nav muļķis – kāpēc pļaut zāli ar mazu nazīti, ja ar zāles pļāvēju to var nopļaut daudz ātrāk un efektīvāk? Latvijā dod mazo nazīti, citur – pļaujmašīnu. Praktiski Latvijas jaunatnei perspektīvas nav, nekas netiek darīts, lai tā gribētu šeit būt. Citur tiek parādīts, ka jaunie cilvēki ir gaidīti un vajadzīgi.

Iveta Rozentāle

Citi noderīgi raksti

Pusaudža pienākumi mājās

Smēķējošs pusaudzis. Kā atmest?

Par savu bērnu ikdienas un skolas gaitām varat aprunāties Cāļa forumos

Skolēni

Bērnudārzi un skolas