Bērni

Obligātā jeb ieteicamā literatūra skolā – nosacīts jēdziens?

Kādreiz bērni, nolikti gulēt, zem segas baterijas gaismā turpinājuši lasīt aizraujošu grāmatu. Tagad grāmatas vietā viņi izvēlētos datoru. Bērnus nevar pierunāt lasīt pat grāmatas no skolas obligātās literatūras saraksta. Kāda ir situācija skolās, mūs konsultēja Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas literatūras skolotāja Laima Pērkone, biedrības «Tautskola 99 Baltie zirgi» struktūrvienības «Dzīvā skola» un Tukuma Vakara un neklātienes vidusskolas skolotāja Dace Rēķe, Talsu pamatskolas skolotāja Vineta Lapiņa un Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolotāja Iveta Āboliņa.

Jēdziens «obligātā literatūra» pašlaik ir nosacīts

Mācot literatūru, obligāti jārealizē mācību priekšmeta standarts, kas nosaka galvenās apgūstamās zināšanas un prasmes. Mācību standarts neparedz jēdzienu «obligātā literatūra». Arī VISC izstrādātajās paraugprogrammās literatūras piemēriem ir ieteicams raksturs. Mācību programmā ir ieteikts, kuri literārie darbi būtu jālasa, lai gūtu priekšstatu par Eiropas un Latvijas literatūras procesiem. Skolotājam ir tiesības strādāt pēc paraugprogrammas, papildināt to vai izstrādāt savu programmu. Tas nozīmē, ka skolotājs var izvēlēties, kurus autorus un kurus daiļdarbus mācīt un bērniem likt lasīt.

Literatūras sarakstu parasti izvēlas pēc mācību standartiem, protams, katrs skolotājs to dara pēc saviem ieskatiem. Vienam svarīgāks liksies Rainis, otram kāds cits rakstnieks vai konkrēti literārie darbi.

Mācību grāmata analīzes prasmju attīstīšanai piedāvā literāro darbu fragmentus. Šāda literatūras fragmentu analīze nāk no postmodernisma, kas pašlaik zaudē aktualitāti arī Latvijā.

Kā top ieteicamās literatūras saraksti

Tukuma Raiņa ģimnāzijā literatūras saraksts (skat. šeit) nākamajam mācību gadam skolēniem tiek iedots maija beigās.

Foto: istockphoto.com

Galvenais iemesls, kāpēc skolēniem darbi ir jāizlasa, protams, ir lasītāja kompetences paaugstināšana, skolas prasība ir darbus izlasīt pilnībā. Ir arī pragmatiskāks mērķis – lai skolēni ar lasīšanu nebūtu tik noslogoti mācību gada laikā. Tā kā pēc jaunā standarta vidusskolā iepriekšējo četru literatūras stundu vietā ir tikai divas stundas nedēļā un mācību saturs ir krietni samazināts, tad darba temps ir diezgan sablīvēts un skolēniem daudz jāizlasa. Ja māca, piemēram, 60 skolēnus 12. klasē, tad jāsaprot, ka nedēļas laikā visi nevarēs izlasīt vienu grāmatu, jo ne skolas, ne pilsētas bibliotēkā nebūs 60 grāmatu. Vasarā ir iespēja grāmatas izlasīt.

Arī Vineta Lapiņa stāsta, ka ieteicamās literatūras saraksts skolēniem tiek iedots pirms vasaras brīvdienām. Sarakstā pārsvarā ir tās grāmatas, kuras paredzēts apgūt nākamajā gadā, bet parasti ir arī dažas citas grāmatas, kuras skolotājs uzskata par interesantām un vērtīgām. Protams, tiek norādīts, ka skolēns var lasīt jebkuru citu, paša izvēlētu grāmatu – galvenais, ka vispār kaut ko lasa. Sarakstā parasti norādīts vairāk grāmatu, nekā vasarā būtu nepieciešams izlasīt. Tas tāpēc, lai skolēns var izvēlēties, ja kāda grāmata nepatīk vai nav pieejama.

Kā tiek pārbaudītas literatūras zināšanas un veicināta lasīšana

Lai pārbaudītu vasarā lasīto, visbiežāk skolēniem septembrī liek rakstīt domrakstu. Diemžēl pieredze rāda, ka skolēni vasaras laikā izlasa maz. Daļa skolēnu par argumentu min faktu, ka viņi ātri aizmirst lasīto un mācību gada laikā darbs tik un tā jāpārlasa. Tāpēc skolotāji iesaka veikt pierakstus pēc grāmatas izlasīšanas, taču tas atkal prasa laiku un piepūli, ko lielākā daļa mūsdienu jauniešu uzskata par apgrūtinājumu. Tomēr apjomīgākās grāmatas noteikti vajadzētu izlasīt vasarā un veikt nepieciešamos pierakstus, lai skolēns varētu brīvi runāt par izlasīto, analizēt tekstu no dažādiem aspektiem.

Skolotājai Dacei Rēķei reizēm liekas, ka skolotāji izlasāmās literatūras sarakstus taisa tikai sev, jo skolēniem visu informāciju vieglāk atrast internetā, piemēram, www.atlants.lv, un ar to arī viss ir izdarīts. Dace ir tā skolotāja, kas bieži pārbauda, vai uzrakstītie domraksti un esejas nav atrodami internetā – Google meklētājā ievada kādu teikumu no darba un skatās, vai skolēns darbu ir uzrakstījis pats vai nē.

Daudzās skolās ir ieviesta ārpusklases lasīšana, kad skolēni izlasa sev interesējošu grāmatu, kas nav obligātās literatūras sarakstā, un reizi mēnesī vai semestrī mutiski jāatbild uz jautājumiem par izlasīto vai jāveic kāds rakstisks darbs. Par to var saņemt papildu vērtējumu. Vairāk tas raksturīgs pamatskolā, tomēr arī vidusskolā daži skolēni izmanto šo iespēju.

Vineta Lapiņa stāsta, ka mācību gada laikā apmēram četras reizes tiek organizēti lasīšanas semināri jeb mājas lasīšana. Skolēns lasa grāmatas pēc savas izvēles (var izmantot arī vasarā lasītās), gatavo stāstījumu un nelielu aprakstu par izlasīto un cenšas ieinteresēt klasesbiedrus. Par to saņem atzīmi literatūrā. Katrs izvēlas grāmatas, kas atbilst viņa interesēm un lasītprasmei.

Draudzīgā aicinājuma Cēsu  Valsts ģimnāzijā skolēniem ir jālasa viss rakstnieka daiļdarbs. Lai to veicinātu, regulāri uzdod problēmu jautājumus daiļdarba satura un zemtekstu izpratnei, kā arī pētnieciskas ievirzes uzdevumus. Šie uzdevumi rosina skolēnus iedziļināties  darbā, meklēt detaļas, argumentēt, domas pamatojumam izmantojot literāro tekstu, un attīsta arī skolēnu radošumu.

Beidzot vidusskolu, latviešu valodas eksāmenā jāraksta pārspriedums, kurā argumentācijai jāizmanto latviešu literatūras vai kultūras fakti. Jāsaka, ka parasti pietiek ar zināšanām par dažiem literāriem darbiem. Lasot eksāmenu domrakstus, reizēm satriec primitīvais pasaules uzskats un priekšstati. Latvijas skolēnu atmiņa pēdējo gadu laikā ir pasliktinājusies, to var secināt no daudzveidīgajām faktu kļūdām centralizētā eksāmena domrakstos.

Nelasīšanas sekas

Skolotāji ir satraukušies par nelasīšanu, jo samazinās skolēnu domāšanas un argumentācijas spējas, emocionālā inteliģence, noplicinās valoda. Lasīšanas un koncentrēšanās iemaņu trūkums kavē arī citu mācību priekšmetu apguvi un izpratni. Protams, skolā ir daudz problēmu. Skolu bibliotēkās trūkst daiļliteratūras grāmatu, jo nav finansējuma grāmatu iegādei, ir slēgta e-bibliotēka, un jauniešiem skolā izlasāmie daiļliteratūras darbi ne vienmēr šķiet interesanti, bet – kurā mācību priekšmetā visiem viss liekas interesanti? Jaunieši meklē aizbildinājumus, lai nelasītu, žēlojas par pārslodzi un laika trūkumu.

Visvairāk nelasītāju skaita pieaugumu sekmē vērtību krīze sabiedrībā un vecāku piemērs. Ja mājās ir atrodami tikai dzeltenās preses izdevumi un sieviešu žurnāli, tad arī skolēni neko biezāku rokās neņems. Vecāku attieksme pret skolēnu lasīšanas iemaņu veidošanu ir gan atbalstoša, gan noraidoša. Daudzi jautā, vai lasīšana palīdzēs pelnīt naudu. Katrs bērns nāk no ģimenes, no kuras manto ne tikai gēnus. Skolotājai Laimai Pērkonei gadījies vērot somu ģimenes, kas vakaros rīko lasīšanas brīdi visai ģimenei. Iespējams, tā izdodas veidot lasīšanas pieredzi un ieradumus.

Skolēniem ir mainījusies attieksme pret mācībām. Vecākās paaudzes pārstāvji atceras, kā agrāk lasīja grāmatas, kala dzejoļus no galvas. Tagad pat pāris rindiņu norakstīšana ar roku sagādā emociju izvirdumus un smagas nopūtas. Skolēni ir pieraduši pie mūsdienu tehnoloģijām – ja viņi ko neizdarīs vai neatradīs, tad internets un māte Google viņam palīdzēs.

Ja skolēniem nebūs obligātās literatūras, viņi lasīs vēl mazāk, nekā to dara pēdējos gados. Tie fanātiskie lasītāji, kuri ir aizrāvušies ar daiļliteratūru, lasīs vienmēr un daudz, pat starpbrīžos sēdēs ar romānu rokās vai ekskursijā ņems līdzi grāmatu. Tie, kas mūžā būs izlasījuši tikai pāris grāmatu, peldēs pa straumi un pārtiks no darbu konspektiem, ko piedāvā www.atlants.lv. Tāda ir dzīve. Ir neiespējami piespiest mīlēt grāmatu, un tas nav vajadzīgs, bet, ja vēlamies, lai nākamā paaudze prot domāt, prasībām ir jābūt. Iespējams, vārds «obligāts» kaut ko mainītu.

Jaunieši pārsvarā izvēlas citus informācijas ieguves veidus, nevis grāmatas

Kādā no sociālajiem tīkliem vairākiem skolēniem jautāju, vai viņi lasa obligāto literatūru, vai lasa arī papildu literatūru un ko domā par jauniešu lasīšanas paradumiem. Saņemtās atbildes bija īsas – to, ko prasa, izlasu (vismaz daļu), vairāk neko nelasu, jo neinteresē un nepatīk.

Paldies Kristam Jānim Lazdiņam (20), kurš dalījās ar plašāku viedokli: «Jaunākajās klasēs obligāto literatūru praktiski vispār nelasīju, taču, salīdzinot ar saviem vienaudžiem tajā laikā, grāmatas lasīju daudz, un tas ļoti patika. Tad bija periods, kad grāmatas vispār nelasīju, un tad ap 9. klasi atsāku lasīt. Ja pareizi atceros, tajā laikā lasīju visu obligāto literatūru un papildus arī to, kas mani ieinteresēja. Ja, piemēram, literatūras grāmatā bija fragments no kādas grāmatas, kas šķita interesanta, meklēju grāmatu un lasīju.

Vidusskolā sākumā nepatika obligātajā literatūrā iekļautās grāmatas, bet 11.–12. klasē aktīvi sāku lasīt uzdoto literatūru, acīmredzot, mazliet mainījās skats uz dzīvi, un arī piedāvātā literatūra saistīja, kā arī gribējās paplašināt redzesloku. Tā atradu eksistenciālismu un daudz citu vērtīgu lietu. No vidusskolas literatūras stundām laikam vērtīgākais, ko ieguvu, bija dzeja. Esmu dzejas fans, lai arī no galvas nekas nebija jāmācās, katru reizi pārlasot dzejoli, guvu ko jaunu.

Pie tā, ka jaunieši nelasa, savā ziņā ir vainīgi pasniedzēji. Tas tiek uzspiests, un tā ir tāda elementāra jaunības pretreakcija – lūk, ja man uzspiež, es par spīti to nedarīšu. Manuprāt, mācīt nozīmē radīt interesi, un diemžēl liela daļa skolotāju to neprot, kā arī viņiem pašiem tā līdz galam nav izpratnes par to, ko viņi māca un ar ko vispār nodarbojas.

Jaunieši izvēlas citus informācijas ieguves veidus, kas ir atbilstošāki šim gadsimtam: internetu, vizuālus materiālus, piemēram, filmas. Tā īsākā laika posmā var uzņemt vairāk informācijas, un tas it kā ir lietderīgāk, taču uzņemtā informācija ir nekvalitatīvāka nekā grāmatās. Katrā ziņā mūsdienās grāmatu lasīšana skaitās vecmodīga un «nestilīga».

Visapkārt ir stress, un cilvēki dzīvo kustībā, taču reizēm ir forši un relaksējoši apsēsties pie siltas krāsns un ar baudu lasīt kādu labu grāmatu. Noteikti iesaku A. K. Doila grāmatu «Zudusī pasaule», agrāk tā bija mana mīļākā grāmata. Tagad noteikti iesaku O. Vācieša, E. Veidenbauma, I. Ziedoņa un Raiņa dzejas krājumus. Tas derēs cilvēkiem, kam patīk tvert sajūtas caur vārdiem.»

Iveta Odiņa

Lasiet vēl citus noderīgus rakstus

Ko mans bērns meklē internetā?

Paštaisītas attīstošās rotaļlietas

Par savu bērnu skolas gaitām varat aprunāties Cāļa forumā

Skolēni

Likumi un pabalsti