Bērni

Ģimeņu skolu kustība

Jau iepriekš rakstījām par mājmācību jeb apmācību ģimenē. Šoreiz pieredzē dalās Ģimeņu skolu kustības dalībniece Vita Žīgure. Kristīgās vadības koledžā 2010. gada 19. martā organizētajā konferencē ‹‹Bērnu un pusaudžu mājapmācības pieredze pasaulē un Latvijā›› viņa uzstājās ar ziņojumu par Ģimeņu skolu kustību.

Ģimeņu skolu kustības izveidošanās

Pirms pāris gadiem vairākas ģimenes sapulcējās kopā, lai apspriestu jautājumu par mājmācības iespējām saviem veselajiem un normāli attīstītajiem dažāda vecuma bērniem. Viņi gribēja aktualizēt Latvijā nepelnīti aizmirsto un valsts izglītības sistēmas apzināti vai neapzināti ignorēto izglītības ieguves alternatīvu.

Foto: Hemera Photo Clip Art

Ideja par mājskološanu Ģimeņu skolu vecāku vairākumam radās ne jau sekojot kādiem akadēmiski teorētiski un praktiski pārbaudītiem un pierādītiem pedagoģiskiem vai psiholoģiskiem priekšrakstiem, tā radās kā garīga atklāsme, idejiska nepieciešamība līdzdarboties – aktīvi piedalīties tādā sabiedriski nozīmīgā procesā kā izglītība, nevis tikai protestēt, kritizēt un nosodīt Izglītības ministrijas ierēdņu neizdarību, nepārdomātos lēmumus, nepilnīgās mācību programmas vai skolu un skolotāju darbu.

Pirmajā darba gadā tika rīkotas vairākas kopā sanākšanas reizes un apspriestas ieceres, idejas un mērķi bērnu izglītošanā un audzināšanā. Lai pilnīgāk noskaidrotu ģimeņu un skolas sadarbības iespējas, viņi vērsās pie toreizējās Cēsu rajona Izglītības pārvaldes darbiniekiem T. Jaunzema un I. Šultes, kuri visas republikas mērogā ir pazīstami ar aktīvu darbību humānās pedagoģijas jomā. Tā arī noskaidrojās, ka nekādu šķēršļu, lai īstenotu mājmācību katram bērnam pēc vecāku izvēles (turklāt ne tikai pirmskolā vai sākumskolā, bet arī turpmākajā mācību gaitā līdz pat pamatskolas vai vidusskolas beigšanai), nav.

Tagad Ģimeņu skolu kopā sanākšanas reizēs vecāki dalās konkrētā pieredzē, apmainās domām par mācību vai audzināšanas jautājumiem, problēmām, iepazīstina viens otru ar jaunumiem un idejām. Iesākusies jauna un jauka tradīcija – talku rīkošana.

Ģimenes skolas un mājmācības atšķirības

‹‹Mēs sevi dēvējam par Ģimeņu skolām, pēc iespējas retāk lietojot terminus ‹‹mājskološana›› vai ‹‹mājapmācība›› – šie termini parasti tiek saistīti ar speciālo izglītību dažāda rakstura problēmbērniem. Vecākiem, kuri savam bērnam izvēlas apmācības formu ‹‹ģimene››, nav jāsatraucas par pašreizējā likumā minētajiem nosacījumiem par bērna veselības stāvokļa problēmām kā iemeslu neapmeklēt mācību iestādi ierastajā kārtībā (tas bieži vien mudina vecākus meklēt izpalīdzīgu un saprotošu ģimenes ārstu, kas nosaka diagnozi pilnīgi veselam bērnam, lai tikai varētu īstenot bērna izglītošanu mājās!). Arī pilnīgi vesels, gan fiziski, gan emocionāli un garīgi attīstīts, bērns var un drīkst apgūt izglītības standarta noteiktās prasības mājas apstākļos, izvēloties sev atbilstošu attīstības ritmu un gaitu,›› skaidro Vita.

‹‹Turklāt tas, ko darām mēs, Ģimeņu skolu domubiedru pulciņš, īsti neiederas ne mājskološanā, ne mājmācībā. Pašā kodolā ir būtiskas atšķirības, un galvenā no tām – panākt pēc iespējas lielāku neatkarību no patlaban obligātās izglītības un tās īstenotās kontroles,›› viņa uzsver.

Iemesli, kāpēc izvēlēties apmācības formu ‹‹ģimene››

  1. Bērna nepārtrauktā saikne ar ikdienas dzīvi ģimenē. Bērns netiek atrauts no ikdienas dzīves norisēm, kā tas notiek skolas vidē, radot viņam mākslīgu mācīšanās vidi, tādējādi mājās un ģimenē tiek iedotas zināšanas un iemaņas, kas nepieciešamas reālajā dzīvē saskarsmē vienam ar otru. Tātad – bērns dzīvo, nevis mācās dzīvot. Nav nepieciešamības pēc tādiem mācību priekšmetiem kā mājturība, sociālās zinības, ētika vai pagaidām vēl apspriešanā esošās ģimenes mācības. Arī pārējie mācību priekšmeti – dabaszinības, vēlāk bioloģija, fizika, dažādu valodu apguve, vēsture u. c. – organiski iekļaujas ikdienas sadzīvē (to noteikti var apgalvot par mācību programmu līdz ceturtajai klasei un par ģimenes dzīves apstākļiem, kas pietuvināti dabai, tātad – lauku videi). 
  2. Bērna attīstības jomas veselumā no pašiem pirmsākumiem. Neviens skolotājs, lai cik pozitīvs un humāns viņš būtu, nespēj iepazīt, izprast un akceptēt bērna attīstības dinamiku kopveselumā tik labi kā vecāki, kas patiesībā ir paša bērna izvēlēti, tātad vispatiesākie un tieši viņam visatbilstošākie skolotājiĪpaši jāuzsver emocionālā un garīgā joma, kurai nepārtraukti būtu jāvijas cauri mācību gaitai. Tātad arī matemātikā, fizikā un ķīmijā ne tikai skaitļu, formulu un matemātisko darbību virknes, bet arī ētiskās un vispārcilvēciskās vērtības ir svarīgas. Diemžēl, analizējot mācību priekšmetu programmas un standarta prasības, vērtību jomai, kas slēpjas zem segvārda ‹‹attieksmes››, ir atvēlēta niecīga vieta, piemēram, pamatprasībās matemātikā, bērnam beidzot 3. klasi, attieksmju joma atklājas tikai divos no trīsdesmit sešiem punktiem (kā prasme prezentēt grupu darbu un glīti un pareizi rakstīt ciparus). Līdzīga aina vērojama arī citos mācību priekšmetos. 
  3. Ģimenē iedzīvinātās tradīcijas un vērtības caurvij visu mācību procesu. Ja ģimenē mēs jūtam, ka garīgās, morālās un materiālās vērtības ir sakārtotas atbilstošā hierarhijā, ģimene bērnam var būt kā paraugs un vide, kurā pirmajā vietā ieceltas tikumiskās, vispārcilvēciskās vērtības, kas nosaka materiālo vērtību iegūšanas un izmantošanas veidu un līdzekļus. Kopā ar zināšanām bērns apgūst garīgi tikumiskos pamatus, jo ‹‹zināšanas pašas par sevi ir ‹‹neitrālas lietas›› – ne labas, ne ļaunas. Par tādām tās padara cilvēka sirds un dvēsele›› (Š. Amonšvili). Ģimenes skolā pirmajā vietā ir Cilvēks, nevis bezpersonisks, ‹‹tirgus apstākļiem sagatavots, konkurētspējīgs sabiedrības loceklis››, kas izdevīgs esošajai, mākslīgi veidotajai ekonomiskajai sistēmai, kuras galvenais mērķis ir cilvēks kā patērētājs, tātad – kam svarīgs ir indivīda (nevis personības) pilns vēders, siltums un ērtības. Nenoliedzami, nosauktās vajadzības ir nepieciešamas, bet tām jābūt līdzeklim, nevis mērķim cilvēka pasaules ceļojumā. 
  4. Ģimenes skola kā iespēja arī pieaugušajiem īstenot savu mūžizglītību. Ģimenes skolas moto tā arī skan: ‹‹Skola, kur mācās visi!›› Tas sasaucas ar sen zināmu tautas gudrību: ‹‹Mūžu dzīvo, mūžu mācies!›› Tā sniedz iespēju:
  • garīgai izaugsmei, savu tikumisko īpašību attīstībai (pacietība, iecietība, piedošana). Mīlestība vienmēr un visur!
  • intelektuālo bagātināšanos, izzinot kopā ar bērnu pasaules likumsakarības dabā, vēsturē, matemātikā u. c.

Kritēriji par labu apmācībai ģimenē

‹‹Ģimenes patieso varēšanu īstenot skolu savās mājās, manuprāt, nosaka vecāku vēlēšanās un griba uzņemties atbildību par savu bērnu izglītošanu un audzināšanu, jo, tā sauktajās, sociāli nelabvēlīgajās ģimenēs noteikti nebūs ne vēlēšanās, ne gribas pievērst bērniem pastiprinātu uzmanību,›› uzskata Vita.

Foto: Hemera Photo Clip Art

Vēl viens no iemesliem, kāpēc vecākiem pat būtu vēlams skolot savu(s) bērnu(s) ģimenē, ir bērna patstāvīgi pieņemtais lēmums. Protams, pirmklasnieka domu gaitu noteikti ietekmē vecāku attieksme pret vispārizglītojošās izglītības iestādē notiekošo, tomēr jau 8–9 gadu vecumā bērns noteikti var paust argumentētu viedokli par sev vēlamo vidi, kurā turpināt savu attīstību, kas vecākiem būtu jāņem vērā.

Domājot par sadarbību ar izglītības iestādēm, Vita akcentē: ‹‹Galvenais un svarīgākais ir informēt izglītības iestāžu darbiniekus, ka vecāki, kas izvēlas savu bērnu skolot un izglītot mājās, ģimenē, nav ienaidnieku/pretinieku pulks, kam būtu jāizrāda pretestība vai visiem spēkiem jāpārliecina neiesaistīties ‹‹profesionāļu lauciņā››. Mēs, ģimenes, un jūs, izglītības darbinieki, esam par izglītotu, audzinātu, darbīgu, radošu, pozitīvu un laimīgu nākamo paaudzi, kas nevis pielāgosies sabiedrības noteiktajiem standartiem, bet radīs paši savu pasauli – labāku un tīrāku.››

‹‹Lai cik dīvaini tas liktos, bet pagaidām mīnusus ir grūti ieraudzīt. Visi mīnusi, kas iesākumā tādi šķita, tagad ir vērtējami tikai kā ieguvumi manā (kā skolotāja) un bērna (kā skolēna) personības attīstībā. Mūsu kopdarbu diez vai var definēt kā skolotāja un skolēna attiecības – mēs nepārtraukti atrodamies mainīgās lomās. Bērna radošai attīstībai tiek nodrošināta brīvība laikā un telpā, mācību satura izvēlē un izpildījumā (skolā vizuālā māksla un mūzika noteikti nav prioritārie mācību priekšmeti, bet pārējie izceļas ar notikumu, faktu, definīciju un likumu pārbagātību, kas pamazām aizmidzina bērna iztēli, fantāziju un radošo būtību),›› ir pārliecināta Vita.

Iveta Odiņa

Citi noderīgi raksti

Bērna pirmais mobilais telefons

Mājmācība jeb apmācība ģimenē

Par savu bērnu skolas gaitām varat aprunāties Cāļa forumā

Skolēni