Bērni

Mājmācība jeb apmācība ģimenē

Šī gada sākumā Kristīgās vadības koledžas organizētajā konferencē cilvēki tika informēti un mudināti diskutēt par mājmācību un tās nozīmi bērna izglītībā. Vai Latvijā tas ir aktuāli? Statistikas dati liecina, ka 2007./2008. mācību gadā vispārizglītojošo dienas skolu skolēnu skaits, kuri mācījās mājmācībā, valstī bija 16, bet mājas apmācībā – 818 (par abiem jēdzieniem runāsim turpmāk).

Divi jēdzieni – mājmācība un mājas apmācība

Vispirms jāizprot, ka apmācībai mājās likumdošanā paredzēti divi veidi: mājas apmācība un mājmācība.

Foto: istockphoto.com

Mājas apmācība ir bezmaksas pakalpojums, ko valsts garantē bērniem, kuri apgūst pamata un vidējo izglītību, un tā tiek nodrošināta ilgstoši slimojošajiem bērniem saskaņā ar 04.04.2006. MK noteikumiem Nr. 253 ‹‹Kārtība, kādā organizējama ilgstoši slimojošu izglītojamo izglītošanās ārpus izglītības iestādes››. Šādas mācības organizē mājās uz laiku, ne ilgāku par sešiem mēnešiem, ja veselības stāvokļa dēļ izglītojamais ilgāk par mēnesi nespēj apmeklēt izglītības iestādi. Mācības organizē, ņemot vērā valsts vai pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas ieteikumu, kas pamatojas uz ārstu komisijas vai ģimenes ārsta atzinumu. Termiņu var pagarināt, veicot atkārtotu izglītojamā veselības stāvokļa pārbaudi. Izglītojamajam tiek izstrādāts individuāls mācību plāns, un to īsteno izglītības iestādes direktora norīkots pedagogs (viens vai vairāki), ierodoties pie izglītojamā mājās.

Savukārt mājmācībā (mācību satura apguve īstenojama ģimenē, un par to atbild vecāki) var mācīties bērns (1.–4. klašu grupā) MK 01.11.2005. noteikumu Nr. 822 ‹‹Noteikumi par obligātajām prasībām izglītojamo uzņemšanai un pārcelšanai nākamajā klasē vispārējās izglītības iestādēs (izņemot internātskolas un speciālās izglītības iestādes)›› paredzētos gadījumos, pamatojoties uz izglītojamā vecāku rakstisku iesniegumu un saskaņojumu ar pašvaldību. Šie bērni skaitās uzņemti mācību iestādē un gada beigās skolā kārto pārbaudījumus, un skola lemj, vai bērnu pārcelt nākamajā klasē.

Lai noteiktu mājmācību, vecākiem ir argumentēti jāpamato, ka:

 

  • izglītojamā mācībām nepieciešami īpaši apstākļi, ko izglītības iestāde nevar nodrošināt;
  • izglītojamam ir vāja veselība (II, III vai IV veselības grupa, ko apliecina izziņa, kuru izsniedz ģimenes ārsts);
  • izglītojamais psiholoģiski nav gatavs mācībām kolektīvā, neraugoties uz izglītības iestādes psihologa vai sociālā pedagoga darbu ar izglītojamo;
  • mājās ir radīti izglītojamā mācībām nepieciešamie apstākļi, un vecāki ar izglītības iestādes administrāciju ir saskaņojuši kārtību, kādā tiek konsultēti vecāki, un kārtību, kādā izglītības iestādes pedagogi novērtē izglītojamā mācību sasniegumus gada laikā.

Iespējamie mājmācības plusi un mīnusi

Plusi:

  • ģimenei pieņemams mācību saturs;
  • drošāka vide fiziskā un emocionālā ziņā;
  • bērns nav pakļauts sliktai ietekmei un iemācās labāk uzvesties;
  • individuāls mācību ritms un pielāgojams mācību plāns;
  • iespējams labāk iepazīt savu bērnu, būt vienmēr klāt svarīgos brīžos;
  • var būt noderīga tad, ja vecāki bieži maina dzīvesvietu darba apstākļu dēļ;
  • var labāk atklāt un attīstīt bērna talantus;
  • mācoties labāk attīsta sadzīves prasmes un iesaistās ģimenes darbos, veidojas izglītības sasaiste ar reālo dzīvi;
  • mācības notiek dabiskā vidē, var ņemt vērā bērna garastāvokli, var nomainīt vienu aktivitāti ar citu;
  • māca cilvēks, kuru patiesi interesē rezultāts, nevis tāds, kurš, iespējams, domā tikai par algas pielikumu.

Mīnusi:

  • bērns norobežojas no sabiedrības un lēnāk apgūst un attīsta sociālās prasmes; 
  • bērns var neizprast savus vienaudžus;
  • ja ir jāsāk mācīties parastā skolā, var rasties liels stress;
  • mājmācība prasa ļoti daudz laika, pūļu, mērķtiecības un disciplīnas;
  • var būt grūtības ievērot mācību disciplīnu;
  • vecākiem var nebūt pietiekamu zināšanu, lai mācītu savu bērnu;
  • viedoklis par to, ka vecāki to dara egoistisku mērķu vadīti – vēlēšanās pēc iespējas ilgāk kontrolēt savu bērnu.

Mājmācības pieredzes stāsts

Pieredzē dalās māmiņa Kristīna Vecpuise, kura mājās māca četrus bērnus, piektajam bērniņam pašlaik ir gads un divi mēneši. 

Foto: istockphoto.com

‹‹Mājmācību es ieteiktu visiem, kam svarīgi, lai bērns izaugtu par labu un gudru cilvēku,›› viņa arī uzsver un nosauc dažus no praksē ieraudzītajiem daudzajiem mājmācības plusiem, ‹‹Mājmācība ir arī ekonomiski diezgan izdevīga, ja māmiņa nestrādā algotu darbu. Nevajag tik daudz labu mantu (maiņas apavi, sporta tērps, īpašas grāmatas un burtnīcas (var izmantot vecākā bērna mācību materiālus)), nav jāpiedalās visādos pasākumos, par ko jāmaksā dalības maksa, nav jāmet nauda skolotājas dāvanai utt. Vārdu sakot, naudu var ietaupīt printerim, papīram un internetam.››

Protams, ir arī daži mīnusi: ‹‹Esmu visu laiku ar bērniem, nevaru bērnus izmest pie skolas un iet papļāpāt ar draudzeni vai sēdēt kosmētikas salonā. Arī iepirkšanās nekad nav sevišķi ērta. Nevaru atslēgties un kādu laiku par viņiem nedomāt. Viens liels mīnuss ir sabiedrības negatīvā attieksme pret mājmācību, aizdomīgums, diagnozes uzstādīšana mātei vai visai ģimenei (egoistiska, kontrolējoša utt).  Vēl viens būtisks mīnuss – ja mans bērns kaut ko neprot, es nevaru vainot skolu vai skolotāju.››

Kristīnai ir vēl citi secinājumi par mājmācības praktisko pusi: ‹‹Pilnajās ģimenēs ir vieglāk, jo tad tomēr vēl paliek viens brīvs pelnītājs. Taču zinu, ka ir arī vientuļās mātes, kuras mājās ne tikai māca bērnus, bet mājās arī strādā. Sevišķi tas ir iespējams, ja nav pirmsskolas vecuma bērnu un tiek izmantota tā saucamā neskološanas metode – bērnam tiek dots laiks, kurā ir jāmācās, bet netiek uzspiests noteikts mācību plāns.››

Valstiskā līmenī, iespējams, šo lietu vajadzētu sakārtot nedaudz citādāk. Kristīna stāsta: ‹‹Mūsu bērni joprojām skaitās kā skolēni kādā skolā. Skola par katru bērnu katru mēnesi saņem naudu. Vecāki turpina maksāt nodokļus un uzturēt skolā šo tukšo vietu. Es būtu priecīga, ja šo naudu, kas paredzēta manam bērnam skolā, mēs saņemtu ģimenē. Tomēr jāatzīst, ka atbrīvojums no nodokļiem būtu valstij izdevīgāks un tas ir gudrs risinājums.››

Kristīna ir iepazinusies arī ar pasaules pieredzi mājmācības jomā: ‹‹Amerikā 4 % skolas vecuma bērnu šobrīd mācās mājmācībā. Tieši pēdējos gados strauji pieaug neapmierinātība ar valsts monopolu izglītībā, ar slikto izglītības un audzināšanas kvalitāti, tādēļ daudzi izvēlas mājmācību kā alternatīvu. Diezgan daudzi amerikāņi mājmācību izvēlas savas dzīves filozofijas dēļ. Starp tiem ir arī musulmaņi, hinduisti un kristieši. Mans 14 gadus vecais dēls tieši šobrīd viesojas vienā kristiešu ģimenē, kur mājmācībā mācās seši bērni. Pieredze Amerikā ir tik pozitīva, ka iestāties  augstākās izglītības mācību iestādē izglītotam jaunietim nav nekādu problēmu – tikai jānokārto nepieciešamie testi.

Foto: istockphoto.com

Arī Anglijas augstskolās var iestāties, nokārtojot testus. Vācijā mājmācība nav atļauta, tādēļ tās ģimenes, kas to ļoti vēlas, parasti emigrē. Diezgan plaši mājmācība ir izplatīta Somijā, arī citās Skandināvijas valstīs. Pēdējā laikā plašāk izplatās mājmācība Polijā. Visas šīs ziņas var iegūt mājaslapā www.hslda.org.

Kristīna uzsver, ka vislielākā problēma tomēr ir tā, ka skolas ģimenēm vēlas uzspiest Izglītības ministrijā izstrādātās mācību programmas. Pieredze liecina, ka bērni tomēr vislabāk progresē tad, ja viņiem pašiem ļauj izvēlēties, ko mācīties. Bērni, kuri neiet skolā, nezaudē zinātkāri un interesi, veseli bērni nav jāpiespiež mācīties – viņi grib mācīties. Vecāku pienākums ir nodrošināt informācijas un mācību līdzekļu pieejamību. Kristīna pieļauj, ka mācību sasniegumu līmenis nebūtu nemaz tik augsts, ja bērni nezinātu angļu valodu: ‹‹Mana pārliecība ir tāda, ka pirmajās četrās klasēs mājmācībā angļu valoda ir jāiemāca līdz ļoti labam saprašanas un apmierinošam lasīšanas līmenim (šāds līmenis atbilst vismaz 9. klasei parastajā skolā). Tas nepieciešams, lai bērnam būtu iespējams izmantot vairāk mācību līdzekļus: grāmatas, dokumentālas filmas, audio lasījumus, mācību portālus internetā u. c.››

Ģimene vēl domā, vai izvēlēties mājmācību

Evijas Stefaņenkovas ģimenē aug trīs bērni vecumā no diviem līdz sešiem gadiem. Abi vecākie bērni bērnudārza gaitas uzsāka no divarpus gadu vecuma, jaunākais bērniņš bērnudārzā nav gājis un visticamāk neies. Šī gada septembrī abi ar vīru nolēmuši bērnus uz bērnudārzu vairs nevest.

‹‹Iemesls nav slikts bērnudārzs vai bērnu nespēja iejusties tajā, it nemaz. Bērni uz bērnudārzu gāja labprāt, pārāk neprotestēja, tomēr priecājās par katru dienu, kad varēja palikt mājās. Doma par to, ka bērnus bērnudārzā nelaidīsim, manī brieda jau ilgāku laiku, līdz beidzot rudenī biju gatava pieņemt lēmumu, ka šajā mācību gadā visi trīs bērni dzīvos un mācīsies mājās kopā ar mani. Redzēsim, kā mums veiksies šajā gadā, un tad domāsim par nākamo soli – vai arī skolas vecumā bērnus mācīt mājās. Saprotu, ka tas ir nopietns lēmums, ko nedrīkst pieņemt sasteigti un nepārdomāti. Šis gads mums ir kā izmēģinājums,›› stāsta Evija.

Doma par mājmācību radusies ar kādu gadījumu iepriekšējā gada ziemā: ‹‹Bērniem bija vējbakas, tāpēc ilgāku laika posmu visi trīs bērni bija mājās. Kādu dienu viens no bērniem, dzirdējis sarunu radio, man jautāja: ‹‹Mammu, kas ir dvēsele?›› Šis vienkāršais jautājums dziļi aizskāra manu sirdi. Es uzreiz iedomājos – kas atbildēs mana bērna svarīgos jautājumus par dzīvi, ja viņš visas darbadienas pavadīs bērnudārzā? Vai es gribu, lai šos jautājumus atbild kāds cits? Es saprotu, ka bērnudārzā audzinātājas nevar atbildēt uz visu bērnu daudzajiem jautājumiem, un tas nav pārmetums audzinātājām. Šis gadījums man lika aizdomāties par to, kas šobrīd manā dzīvē ir vissvarīgākais.››

‹‹Lielākais pluss, ko redzu mājmācībā, ir iespēja izglītības procesu pielāgot bērna spējām un interesēm. Mīnuss ir tas, ka Latvijā ir maz domubiedru, nav ilggadīgas pieredzes un mājmācībai pielāgotu materiālu. Jau šobrīd šad tad nākas taisnoties par to, ka esmu izvēlējusies sēdēt mājās ar bērniem (starp citu, pārāk daudz sēdēt nesanāk). Pieļauju iespēju – ja pieņemsim lēmumu arī skolas vecumā bērnus mācīt mājās, būs vēl vairāk jātaisnojas. No vienas puses negribas iet pret straumi, no otras – negribas ignorēt iekšējo sajūtu, kas saka, kā būtu labāk bērniem un mums kā ģimenei,›› pārdomās dalās māmiņa.

Nākošajā rakstā pieredzē dalīsies Vita Žīgure – ģimeņu skolu kustības pārstāve.

Iveta Odiņa

Citi noderīgi raksti

Gatavība skolai

Vardarbība skolā kļūst par ikdienu

Par savu bērnu skolas gaitām varat aprunāties Cāļa forumā

Skolēni