Bērni

Gatavība skolai

Veiksmīgi sagatavoties skolai spēj katrs bērns, bet veiksmes atslēdziņa ir mūsu – pieaugušo – rokās. Savukārt atslēgvārdus gan vecākiem, gan citiem nozīmīgiem cilvēkiem bērna dzīvē savā rakstā sniedz žurnāla Psiholoģijas Pasaule autore, psiholoģijas maģistre Dace Lasmane. 

Kāpēc ir svarīgi būt gatavam skolai

Jebkura cilvēka dzīvē ir periodi, kad nav iespējams domāt par pienākumu izpildi, jo visas domas ir pārņemtas ar personīgās dzīves notikumiem, visa enerģija tiek veltīta, lai izdzīvotu sakāpinātās un spēcīgās emocijas. Šādos brīžos cilvēks ir spiests apslēpt, apspiest savus personīgos pārdzīvo­jumus un pievērsties darbam. Un cena, kas tiek maksāta par šādu izvēli ir veselība - gan fiziskā, gan garīgā.
Skolas gaitu uzsākšana ir tieši šāds periods – bērns darbojas palielinātas fiziskās un emocionālās slodzes apstākļos, stresa apstākļos. Kaut arī pārmaiņas tiek uztvertas kā pozitīvas (prieks par to, ka jāiet uz skolu), tomēr tas ir stress un fizioloģiskās reakcijas ir tikpat spēcīgas kā nega­tīvu notikumu gadījumā.
Nepietiekama gatavība skolai nozīmē, ka bērnam ir nepietiekams daudzums resursu, ar ko pārvarēt šo krīzi, nepietiek spēka izturēt paaugsti­nātu slodzi. Tādā gadījumā parādās dažādi traucējumi, ko dēvē par adap­tācijas (piemērošanās) traucējumiem. Latvijas skolās tika veikts pētījums (1990) ar devīzi «Veselību visiem jauniešiem Latvijā». Iegūtie dati liecināja, ka tikai 7-10% bērnu ir pilnībā fiziski veseli. 32% skolēnu atzina, ka nejūtas laimīgi (2% domāja, ka ir nelaimīgi), bet 10-12% bērnu bija novērojamas depresijas pazīmes. Savukārt 31% skolēnu nepatika vai ļoti nepatika skola, 52% bērnu izjuta bailes no skolotājiem. Visi šie rezultāti lieci­na, ka arī Latvijas skolās ievēro­jamam skaitam bērnu ir visai izteiktas grūtības piemēroties apkārt notieko­šajam. Adaptācijas traucējumi var izpausties dažādu simptomu veidā – kā agresivitāte, nevēlēšanās iet uz skolu, bēgšana no skolas vai mājām, runā­šana pašam ar sevi, enurēze, hronisku slimību saasināšanās, neatbilstoši mācību sasniegumi, nespēja koncen­trēties darbam u.c.

Gatavības priekšnoteikumi

Katra cilvēka attīstība ir ļoti indivi­duāls un komplicēts process. Jāatce­ras, ka ne vienmēr «pases vecums» (bioloģiskais vecums, kas tiek skai­tīts, sākot no cilvēka piedzimšanas brīža) sakrīt ar cilvēka «iekšējo vecu­mu» (psiholoģisko vecumu) - cilvēka spriedumi un uzvedība var apsteigt bioloģisko vecumu («runā kā pieau­gušais»), var arī atpalikt («40 gadi, bet rīkojas bezatbildīgi kā bērns»).
Turklāt attīstības process ir jāskata no vairākiem aspektiem: intelekta at­tīstība (spriedumi loģiskāki nekā vidē­ji bērna vienaudžiem); fiziskā attīstība (īsāks nekā vidēji bērni viņa vecumā); emocionālā attīstība («ķeras mammai brunčos») u. tml. Runājot par gatavību skolai, lietderīgi ir izvērtēt bērna at­tīstības līmeni pa šādiem blokiem. Nav pieļaujama situācija, ka tiek teikts – bērns vispār nav gatavs skolai, tas visbiežāk nav patiess apgalvojums. Ar šādu vispārīgu apgalvojumu bērns it kā tiek «norakstīts», bet tas neatklāj, kādas ir bērna grūtības, ko tad viņš skolā nespēj veikt.Un ja mēs nezinām, kādas ir patiesās grūtības, mēs arī nezinām, kā palīdzēt. Turpinājumā apskatīsim, kāds attīstības līmenis atsevišķās jomās ir nepieciešams bērnam, lai viņš spētu veiksmīgi adaptēties un apgūt mācību vielu 1. klasē. 

Izziņas intereses attīstība

Ļoti būtiski izvērtēt, vai bērnam ir parādījusies interese par apkārtējās pasaules norisēm, un cik noturīga tā ir. Nopietns pamats raizēm ir, ja bērnam iztrūkst «kāpēcīša» periods, ja viņam nerodas jautājumi, neinteresē izmēģi­nāt dažādas lietas. Vecākiem vajadzētu pavērot un izvērtēt, vai darbiņus, kas tiek uzdoti, bērns izpilda ar interesi, patstāvīgi, negaidot ārējus stimulus (uzslavas, balvas, pamudinājumus); cik plašs ir viņa redzesloks – vai ir fragmentāras zināšanas tikai par tuvā­ko apkārtni, vai priekšstati par pasauli ir pietiekoši izvērsti un konkrēti, un bērns var pastāstīt par valsti, pilsētu, kurā dzīvo, par dzīvniekiem un au­giem, par gadalaikiem u.c.; kā bērns prot orientēties apkārtējā vidē u. tml. Lai veicinātu interesi par apkārtējo pasauli, jāpieradina bērnu stāstīt par saviem iespaidiem, izjūtām, jāuzklausa ar interesi, jāuzdod papildjautājumi un visbeidzot – pašiem vecākiem jādalās ar saviem iespaidiem! Atcerieties, – ko bērns darīs kopā ar vecākiem šodien, to rīt darīs patstāvīgi. Bērnu nekad neieinteresēs grāmatu lasīšana, ja vecāki sēdēs pie televizora, bet viņam teiks – ej, lasi! Bērni interesējas par to, ko dara vecāki. 

Intelektuālā gatavība

Šim aspektam parasti, gatavojot bērnu skolai, tiek pievērsta vislielākā uzmanī­ba. Un lai cik paradoksāli tas nebūtu, tieši bērna nepietiekams intelektuālās gatavības līmenis ir viena no biežāk sastopamajām problēmām, ar ko nākas saskarties psihologa darbā. Šāda situācija veidojas tādēļ, ka bieži intelektuālā sagatavotība tiek izprasta nepareizi. Tā NAV lasītprasme, rakstīšanas vai skaitīšanas iemaņas. Bērns var neprast lasīt, bet būt labā sagatavotības līmenī. Svarīgākais, lai viņam ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi un ielikts labs pamats, tad skolā viņš loti ātri iemācīsies lasīt, un nebūs problēmu ar to, ka «lasīt māku, bet pats nesaprotu, ko izlasīju».
Lai izvērtētu intelektuālo attīstības līmeni, jānosaka izziņas procesu (smadzeņu funkcijas, ar kuru palīdzī­bu mēs iegūstam zināšanas par apkārtējo pasauli) attīstības līmenis:

Uztveres attīstība

Tā ir spēja veselumā izšķirt atsevišķas lietas. Redzes uztveri var trenēt, aplūkojot ilustrācijas un meklējot, cik redzami koki, putni vai priekšmeti zilā krāsā u.c. Aplūkojot attēlus, lūdziet bērnam pastāstīt, ko viņš redz. Svarīgi pārlie­cināties, vai bērns uztver būtisko, vai uztver cēloņus un sekas, sižetu. Rosiniet neaprobežoties ar vienkāršu priekšmetu nosaukšanu! Īpaši būtiska ir dzirdes uztvere – kā bērns spēj uztvert mutiskas instrukcijas. Ļoti bieži skolā ir vērojamas situācijas, ka bērniem ir grūti uztvert skolotāja teikto, ja skolotājs nestāv cieši blakus vai nepiemin bērna vārdu.

Uzmanības procesu attīstība

Vis­aktuālākā problēma, ar ko jāsastopas 1. klasē, ir skolotāja sūdzības – bērns ir neuzmanīgs, nesavākts, viegli novērš uzmanību. Tas izskaidrojams galvenokārt ar nepietiekamu neiro - fizioloģisko mehānismu attīstību. Ir būtiski neatstāt uzmanības attīstību pašplūsmā, bet gan trenēt vai nepie­ciešamības gadījumā uzsākt medikamentozu ārstēšanu. Svarīgi ir gūt atbildes uz jautājumiem – cik ilgstoši bērns spēj koncentrēt uzmanību, kā spēj pārslēgt uzmanību no viena objekta uz otru, cik noturīga ir uzmanība? Elementārs treniņuzdevums: paņe­miet vecas avīzes, izvēlieties kādu rakstu un dodiet uzdevumu – izsvītrot šajā raksta visus burtus «D». Ar laiku uzdevumus var variēt. Svarīgi to visu veikt spēles veidā – iedomājies, ka esi šoferis un tev jāpamana ceļazīmes u. tml. Būtiski treniņus veikt regulāri, optimālais laiks – 5 minūtes katru dienu 2 - 4 mēnešus. Citi iespējamie treniņuzdevumi – ilustrācijās meklēt atšķirības, iziet labirintus u.tml.

Domāšanas procesu attīstība

Analītiskā domāšana tiek vērtēta pēc tā, vai bērns saprot būtisku saikni starp parādībām, vai uztver zemtek­stu, kādā līmenī spēj salīdzināt, vai uztver nianses, atšķirības un līdzības, vai spēj sagrupēt priekšmetus pēc to dziļākās jēgas, nevis ārējām pazīmēm (zirga pajūgs un lidmašīna ir līdzīgi, jo ar tiem var pārvietoties, lai gan ārēji var šķist, ka tiem nav nekā kopēja). Treniņa nolūkos pēc pasakas izlasī­šanas radiniet bērnu analizēt, aiciniet īsumā pastāstīt, par ko tā bija, kas notika sākumā, pēc tam, beigās? Salīdzināšanu var attīstīt, meklējot līdzīgo un atšķirīgo jebkurās divās lietās vai vārdos. Neaizmirstiet arī par mīklu minēšanu!

Atmiņas attīstības līmenis

Šajā vecumā atmiņa pamazām kļūst tīša, apzināti regulējama, kā arī arvien vairāk sasaistās ar domāšanu – bērns spēj atcerēties ne tikai mehāniski, bet arī vadoties pēc likumsakarībām. Pirmsskolas vecumā ir labi attīstīta netiešā atmiņa – atceras košo, emo­cionālo, to, kas izceļas uz apkārtējā fona. Bet skolā ne viss ir tik «košs», tāpēc ir nepieciešams izkopt citus atmiņas veidus un paņēmienus. Parasti atmiņas treniņam izmanto vārdu nosaukšanu un iegaumēšanu (atkārto skaļi vai pie sevis), mēģinot iegaumēt secību (kas pēc kā seko), meklējot likumsakarības u.tml. 

Gribas attīstības līmenis

Mainoties vecumposmam, sama­zinās bērna impulsīvās reakcijas (neiepatikās - nedarīšu), un attīstās spēja ilgstošu laiku pildīt ne pārāk patīkamu uzdevumu. Impulsivitātei pretējais pols ir tīšums – es kaut ko daru nevis impulsu (iekšēju vai ārēju) vadīts, bet tādēļ, ka es to vēlos. Tā ir bērna spēja sekot darbības mērķim, veidot iekšēju (prātā) darbības plānu, izvēlēties līdzekļus mērķa sasnieg­šanai (Spēlēsim māju! Sākumā uzcel­sim to – mums vajadzēs ķebļus no virtuves, segas, aizkarus... Sākumā liksim krēslus, tad...). Svarīgs aspekts ir spēja novest ieplānoto līdz galam, nenovirzīties no mērķa, nepārtraukt darbību, sastopoties ar grūtībām. Uz augstu gribas attīstības līmeni norāda spēja pārbaudīt rezultātu un izlabot to, kas neatbilst iedomātajam. To aplieci­na arī māka ievērot noteikumus, izpil­dīt uzdevumus pēc ārējām prasībām (izkrāsot zīmējumu tikai tad, ja tas tiek prasīts noteikumos), uztvert mutisku instrukciju (salasi izbērtos zīmuļus, saliec tos kastītē un noliec kastīti plauktā), patstāvīgi pēc parauga izpildīt uzdevumu.
Bērna gribas attīstības līmeni raksturos viņa spēja darboties saskaņā ar nosacījumiem. Ja bērns būs pie­radis mājās vai bērnudārzā niķoties – negribu kārtot mantas, tad arī skolā viņš pavēstīs – negribu rakstīt! Ja bērns nav pamazām radināts kontrolēt un vadīt savus impulsus, pakļauties prasībām, tad, uzsākot skolas gaitas, to apgūt būs grūti. 

Psiho - fizioloģisko funkciju attīstība

Dzirdes un runas attīstības līmenis. Abas šīs funkcijas ir ļoti būtiskas skolā, jo lielā mērā runas attīstība ir saistīta ar domāšanas attīstību – mēs domājam vārdos. Pavērojiet, kā bērns runā, vai dikcija ir skaidra un pareiza, vai tiek veidoti vairāku vārdu teikumi, vai teikumu konstrukcijas ir pareizas. Vai bērns bez grūtībām sameklē vārdus, lai izteiktu domas, teikumi ir gari, pabeigti? Varbūt laikus ir nepie­ciešama logopēda palīdzība?
Roku smalkās kustības un koordinācija. Bērna roku un pirkstu veiklība ir būtisks priekšnosacījums rakstītprasmes attīstīšanai. Vislabāk to, cik bērns šajā aspektā ir attīstīts, parādīs viņa prasmes spēlēties ar plastilīnu, veidot aplikācijas, vērt krel­lītes, likt puzles, spēlēties ar sīkām detaļām. Cik droši bērns tur rokās zīmuli, vai ir mēģinājis darboties ar šķērēm, adatu?
Telpiskā orientācija, ķermeņa veiklība. Vai ir veikls un kustīgs, kā veicas noķert bumbu, kā bērns skrien, lec? Vai nav daudz lieko kustību? Vai orientējas telpā – saprot, kur ir augša, apakša, pa labi, pa kreisi, virs, zem, aiz?
Koordinācija sistēmā acs - roka. Tas nozīmē, kādas ir iemaņas saska­ņot to, ko es redzu, ar to, ko es daru. Vislabāk to parāda māka nozīmēt, norakstīt – skatoties grāmatā mēģināt uz savas lapas uzzīmēt līdzīgi. Tā kā skolā ir būtiski spēt uztvert no attā­luma (skatīties uz tāfeles un rakstīt to pašu burtnīcā), tad var trenēt nozīmēt priekšmetus vai to izvietojumu no attāluma. 

Motivācijas attīstības līmenis

Motivācija ir bērna iekšējais pamatojums, kādēļ viņš grib iet uz skolu. Parasti tiek novēroti šādi motīvi:

  • Ārējie – bērns rīkojas, pakļaujo­ties pieaugušā prasībām, sava pama­tojuma viņam nav. Risks un grūtības parādās sākumskolas beigās, kad pieaugušo vēlmes bērnam, kļūst mazāk aktuālas.
  • Rotaļu motīvi – skola ir kā jauna rotaļa, piesaista «spilgtie momenti» skolas darbībā, bet var rasties grūtības, saskaroties ar rutīnu mācību darbā. nepie­ciešamību būt saskarsmē ar citiem cilvēkiem, vajadzību pēc novērtējuma un atzinības, vēlme ieņemt noteiktu vietu bērnam pieejamajās sabiedriska­jās attiecībās. Bieži vien bērni saka – man skolā patīk, tikai mācīties nepatīk.
  • Motīvi, kas tieši saistīti ar mācību darbību – bērnam ir izziņas intereses, vajadzība būt intelektuāli aktīvam, apgūt jaunas prasmes, iemaņas un zināšanas. Visoptimālākais, bet vis­retāk sastopamais variants skolas uzsākšanai. 

Emocionālā gatavība skolai

Šis aspekts liecina par to, kāda attīs­tība ir notikusi bērna emocionālajā pasaulē. Skolas gaitas uzsākot, ideālajā variantā bērnam būtu jājūtas droši, jāspēj uzticēties citiem, jābūt pietiekami patstāvīgam un spējīgam uzņemties iniciatīvu. Ir ļoti uzmanīgi jāizvērtē, vai ģimenes un bērnudārza dzīvē bērnam ir bijusi iespēja iegūt un izpaust šīs īpašības, jo tieši tās veidos pamatu, kas noteiks, vai bērnam attīstīsies darboties prieks, vai viņš spēs veidot tuvas attiecības ar citiem un izjutīs harmoniju ar sevi un dzīvi.

Citi noderīgi raksti

Kā sodīt un nenodarīt pāri

Bērns un velosipēds

Par savu bērnu skolas gaitām varat aprunāties Cāļa forumā

Skolēni