Bērni

Bērnu pilsoniskā izglītība un patriotisms

Oktobrī, vēlēšanu gaisotnē, atcerējāmies par pilsoņa vēlēšanu tiesībām (varbūt arī par pienākumu?). Tad atnāca Latvijas vēsturei nozīmīgs mēnesis – novembris, kad valsts dzimšanas dienas noskaņās vairāk pievērsām uzmanību tādiem jēdzieniem kā patriotisms un dzimtenes mīlestība. 2008. gadā, kad svinējām valsts deviņdesmito dzimšanas dienu, par to runājām vēl vairāk. Par to, kāda situācija ir tagad, sarunājāmies ar vēstures skolotāju Ansi Nudienu.

Pilsoniskās audzināšanas (izglītības) un patriotisma jēdzieni

Skaidrojošajā vārdnīcā teikts, ka patriotisms ir savas dzimtenes, tautas mīlestība, uzticība savai dzimtenei, tautai, gatavība pašaizliedzīgi darboties to labā.

Foto: istockphoto.com

Galvenie patriotiskās attieksmes objekti ir tēvzeme, tauta un valoda. Ansis Nudiens uzsver, ka pilsoniskā audzināšana un patriotiskā audzināšana pēc būtības tomēr ir divas atšķirīgas lietas, tās ir kā māsīcas.

Pilsoniskā audzināšana ir ļoti moderna parādība (ne tādā nozīmē kā kaut kas jauns un nebijis, bet kā pašlaik moderna). Tā paģēr, ka jaunajai paaudzei tiek ieaudzināta konkrēta un pragmatiska vēlēšanās līdzdarboties valsts lietās. Tas nozīmē, ka jaunietis tiek audzināts kļūt par pilsoni, kurš ir lojāls valstij un apzinās gan savas tiesības, gan arī savus pienākumus. Šāds jaunais pilsonis valsti uzskatīs kā senie romieši – res publica (kopēja, publiska lieta), vai kā senie grieķi ­– demos cratos (tautas vara). Šajā gadījumā šeit nav nekāda sakara ar jūtām un mīlestību, pilsoniskā audzināšana ir pragmatiska mācība par lojalitāti, līdzdarbošanos, tiesībām un pienākumiem (piemēram, vēlēšanas ir katra pilsoņa pienākums un reizē arī tiesības ietekmēt politiskās norises valstī).

Savukārt patriotiskā audzināšana ir otra, ne tik pragmatiska, bet drīzāk gan jutekliska un emocionāla māsīca. Patriotiskā audzināšana paredz, ka bērniem tiek ieaudzināta mīlestība pret attiecīgo valstisko veidojumu, attiecīgo teritoriju, valodu un tradīcijām. Šeit dienas kārtībā nav jautājuma par tiesībām un pienākumiem, šeit indivīds netiek skatīts kā mehānisma sastāvdaļa, šeit galvenā nozīme ir vienotībai un kopības sajūtai.

Piemēram, Kārlis Ulmanis – liela personība, dižens valstsvīrs, iespējams, bez K. Ulmaņa entuziasma nebūtu Latvijas. 

Foto: istockphoto.com

Taču pēc 1934. gada 15. maija nakts, kad K. Ulmanis bija veicis savu apvērsumu, pilsoniskā audzināšana nebija nepieciešama – K. Ulmanis un viņa padomnieki nevēlējās, lai tautā būtu ļaudis, kuri gribētu līdzdarboties politikā, šis režīms nebija demokrātisks, tur nebija kopējā lieta. Kas K. Ulmanim bija vajadzīgs?

Pēc 15. maija bija vajadzīga tauta – ļaudis, vienotība, kopības sajūta.Pēc 15. maija nebija vajadzīga pragmatiska indivīdu iniciatīva (pilsoniskums), šajā brīdī bija vajadzīga vienota tauta, kas bez ierunām pakļausies vadonim, kurš visu zina, prot un kontrolē (patriotisms – tēvzemes mīlestība, kur valsts ir nevis politisks mehānisms, bet gan zeme, kuru pārvalda vadonis – tēvs; līdz ar to tā ir tēvzeme).

Ģimene kā galvenā patriotisma veidotāja

Viennozīmīgi, sabiedrības pamats ir ģimene. Ģimenē bērns iegūst visu nepieciešamo, ģimene ir kā mazs pasaules modelītis, bērns uz lietām pasaulē raugās, salīdzinot tās ar ģimenē notiekošo.

Līdz ar to, ja ģimenē būs izteiktas, augstas patriotiskas jūtas, arī bērns, iespējams, kļūs par izteiktu patriotu. Taču, vai patriotisms būtu tas, kas īpaši jāmāca un jāieaudzina? Pat jēdzieniski «patriotisms» nozīmē tēvzemes mīlestību. Tad jājautā – vai mīlestību var iemācīt? Šai tēvzemes mīlestībai ir jānāk organiski – tā vai nu ir, vai tās nav.

Tikpat labi ģimenē var būt citas izteiktas vērtības – kosmopolītisms, piederība kādai etniskai vai reliģiskai minoritātei – šādos gadījumos patriotisms varētu ieņemt citādu formu. Piemēram, 1920./1921.gadā notikušajā tautas skaitīšanā multietniskajā Latgalē uz jautājumu par nacionālo piederību lielākā daļa atbildēja «katolis». Līdz ar to nacionālā identitāte un no tās izrietošais patriotisms var pieņemt dažādas formas un nokrāsas, un, protams, ģimenei ir nozīmīga loma šīs izpratnes veidošanā. 

Patriotisma saistība ar sociālekonomisko situāciju

Visticamāk, lai plauktu izteikts patriotisms, ir nepieciešami kādi konkrēti priekšnoteikumi. Šeit dziļāk jāielūkojas masu domāšanas modeļos. Pie apmierinošiem sociālekonomiskajiem apstākļiem ir tendence novērot sabiedrības individualizēšanos – cilvēki dzīvo pārticībā, izbauda komfortu, bauda labu izglītību, daudz lasa, pazīst mākslu, zina un novērtē savas tiesības, tāpat ir arī ar pienākumiem.

Foto: Hemera Photo Clip Art

Pie šādiem apstākļiem katrs sabiedrības loceklis ir indivīds, kas aktīvāk vai mazāk aktīvi iesaistās sabiedrības vai valsts pārvaldē.

Šāda sabiedrība ir pragmatiska un konstruktīva. Protams, tas nenozīmē, ka indivīds nemīl savu valsti. Kā var nemīlēt to, kas sniedz labklājību? Taču šādai sabiedrībai nav raksturīga vienotība un vienprātība, jo labā izglītība sabiedrībā ir ieaudzinājusi zināmu toleranci pret atšķirīgu viedokli, šādā sabiedrībā būs gan tādi, kuri dosies lāpu gājienā, gan tādi, kuri apspriedīs šādu gājienu nepieciešamību. Šādu sabiedrības modeli varam redzēt klasiskajās 20. gs. demokrātiskajās valstīs.

Savukārt, ja sabiedrībā nav pilsoniskā vidusslāņa vai tas ir pavisam niecīgs, un arī strādnieku kārta nebauda labklājību, tad sabiedrībai mainās prioritātes. Laikam vispārzināms ir fakts, ka bēdas un raizes vieno cilvēkus. Pie attiecīgiem sociālekonomiskiem apstākļiem, ja sabiedrības locekļi nebaudīs labklājību, būs vērojams augsts vienotības līmenis, cilvēki sapratīs viens otra problēmas. Taču šeit svarīgs jautājums ir tas, kāda būs šo pūli vienojošā ideja – 2008. gada 13. janvārī pūlim šādas vienojošas idejas nebija, savukārt 30. gadu Vācijā tas bija galēji radikāls patriotisms un nacionālisms, 1917. gadā Petrogradā tā bija ideja par sociālu vienlīdzību un brālību, 30. gadu Latvijā tas bija patriotisms – tautas un zemes mīlestība.

Tātad pie attiecīgi zemiem sociālekonomiskiem apstākļiem tautai ir tieksme vienoties un izjust kopības sajūtu. Tikai jautājums – zem kādas idejas un saukļiem?

Vēstures skolotājs atbild uz jautājumiem saistībā ar raksta tēmu

 

  • Viena no patriotisma pazīmēm ir piederības sajūta valstij. Kā savienot patriotismu ar uzskatu, ka jauniešiem ir noderīgi mācīties ārzemēs, braukt praksē un kādu laiku tur padzīvot?

19. gs. beigās franču filozofs un vēsturnieks Ernsts Renāns (Ernst Renan) esejā «Kas ir nācija?» («What is a Nation?») par nāciju dēvē vēsturiski veidojušos, garīgu, kādai ļaužu grupai kopīgu dvēseles stāvokli.

Foto: istockphoto.com

Šāda dvēseles stāvokļa izcelsme ir saistāma gan ar pagātni, gan tagadni, proti, vēsturiski veidojusies kopīga kultūras un tradīciju izpratne tiek ņemta par pamatu, lai izskaidrotu kādas ļaužu kopības, nācijas, veidošanos un pastāvēšanu tagadnē. Tātad kopīga pagātne un pasaules redzējums rada nepieciešamību turpināt ciešu kopdzīvi arī tagadnē.

1923. gada 23. janvārī II Latvijas vidusskolu skolotāju kongresā vēsturnieks Pēteris Dreimanis nolasa referātu «Sabiedriski nacionālais audzināšanas pamats». Šajā referātā autors izsaka līdzīgu viedokli. Pēc P. Dreimaņa uzskatiem, tauta un nācija ir kopējs, ļaudis saliedējošs spēks, kas radies, pateicoties kopīgai pagātnei, tradīcijām un valodai. Tātad tiek uzsvērta ciešā saikne starp nāciju un vēsturi.

Kādēļ šo minēju? Mūsdienās jauniešu un līdzcilvēku vidū daudz izteiktāks ir nevis šis pilsoniskums, bet gan patriotisms. Vēl vairāk – mēs mīlam tautu jeb nāciju, bet mums ir vienaldzīga valsts kā mehānisms, aparāts. Valsts ļaužu domās tiek uzskatīta kā kaut kas netīrs un amorāls – politika un pārvalde ir netīra, savukārt zeme un cilvēki, kas to apdzīvo, ir labi. Un šajā gadījumā, ņemot vērā Latvijas duālo sabiedrību (latvieši un krieviski runājošie), šāda izpratne par valsti ir sastopama abās sabiedrības pusēs. Mums patīk apzināties sevi kā vienu veselumu ar kopīgu valodu, tradīcijām un vēsturi.

Došanās uz ārzemēm ar šādu uzskatu sistēmu nekonfliktē, jo attiecīgais jaunietis jau nebēg no savas nacionālās identitātes, bet gan no netīrās, amorālās un korumpētās valdības, politikas un valsts aparāta. Nonācis svešatnē, cilvēks vēl vairāk lepojas ar savu nacionālo piederību. Trimda ir ļoti labvēlīga augsne nacionālisma un patriotisma jūtu celšanai. Piederība etniskai vai reliģiskai minoritātei padara attiecīgās personas vai to grupu par ko nebijušu, jaunu un interesantu tās valsts sabiedrībai, kur šie trimdinieki apmetušies. Ļoti labs piemērs augstam tautas un tēvzemes mīlestības līmenim ir trimdas latviešu kopienas, kas pēc Otrā pasaules kara veidojušās dažādās pasaules malās. Diasporā vienmēr tiks saglabāts mīts par tēvzemi kā apsolīto zemi.

  • Vai jaunāko klašu skolēni ir pateicīgāka auditorija patriotisma audzināšanai? Varbūt viņus īpaši saista ārējā atribūtika – svētki ir tikai salūts un lāpas?

No psiholoģijas izriet, ka jauni prāti daudz vieglāk un nekritiskāk uzņem informāciju, turklāt jauniem prātiem liela nozīme ir arī krāšņai atribūtikai: karogiem, lāpām, dziesmām utt. Pieļauju, ka bērniem iesākumā ir grūti izprast dažādu notikumu jēgu un būtību, līdz ar to viņi svētkus identificē ar atribūtiku. Piemēram, atceroties no savas bērnības, neizpratu, ko nozīmē 1. maijs, taču mani valdzināja baloni un parādes gājieni.

  • Nolemts, ka 2011./2012. mācību gadā pasaules vēsturi un Latvijas vēsturi 6. klasē mācīs atsevišķi. Vai tas ir labs sasniegums?

Šajā atbildē noteikti būs atrodama krietna deva subjektīvisma. Centīšos atbildēt gan no vēstures skolotāja, gan vēstures maģistra pozīcijām.

Foto: Hemera Photo Clip Art

Zinu, ka savā viedoklī neesmu vientuļš, varu droši teikt, ka ¾ vēstures skolotāju Latvijā un teju vai visa vēsturnieku saime man piekritīs – atsevišķa Latvijas vēstures kā mācību priekšmeta mācīšana skolās nav laba ideja. Ideja par šāda priekšmeta ieviešanu ir kārtējais mēģinājums politizēt vēsturi. Kā jau minēju, ar vēsturi saistītie cilvēki šādu ideju ir noraidījuši, savukārt IZM vēl joprojām pie šīs idejas turas.

Negribētu tagad ieslīgt dziļā iztirzājumā par šāda priekšmeta plusiem un mīnusiem, tas noteikti neietilptu ne vienā, ne divās lapaspusēs. Minēšu tikai vienu – Latvijas vēsturi ir neiespējami skatīt atsevišķi no pasaules un Eiropas vēstures (it īpaši no Eiropas). Līdz 1918. gada 18. novembrim nav tādas Latvijas, un līdz ar to arī nav Latvijas vēstures. Viduslaikos un jaunajos laikos ir Livonijas, dažādu hercogistu un guberņu vēsture, to varētu apvienot jēdzienā «tagadējās Latvijas teritorijas vēsture», taču tā jāskata kontekstā ar Svētās Romas, Vācu impērijas, Lietuvas dižkunigaitijas, Senās Krievzemes, Polijas-Lietuvas, Krievijas impērijas u. c. vēsturēm.

Būtu grūti mācīt arī etnisko latviešu vēsturi, jo avotos lasām, ka ceļotāji savās piezīmēs atzīmē – Livonija ir sadalāma trijās daļās – igauņu, latviešu un kuršu. Latviešu tautas veidošanās process ir gadsimtiem ilgs un savā noslēguma fāzē ieiet tikai 19. gs. otrajā pusē (līdz ar jaunlatviešu kustību).

Līdzīgi ir ar jaunāko laiku, 20. gs., vēsturi. Notikumi Latvijā ir cieši saistīti ar notikumiem Eiropā un pasaulē. Atraujot Latvijas vēsturi atsevišķi, skolēni neredzēs kopējo kontekstu, un, teiksim, mācoties par Pirmo pasaules karu Latvijā un nesaprotot šī kara nozīmi Eiropā, skolēnam neradīsies arī padziļināta Latvijas vēstures izpratne.

  • «Esmu ievērojusi, ka vēstures mācīšanā Latvijā joprojām dominē notikuma metode – galvenais ir notikums, par kuru stāstot, tiek pieminēti apstākļi un uzskaitīti cilvēku vārdi un uzvārdi. ASV ir populāra vēstures mācīšanas metode caur varoņiem – centrā ir varonis ar rakstura īpašībām, kas izpaužas attiecīgajos apstākļos – vēsturisku notikumu kontekstā. Rezultātā bērns aug par patriotu, kurš zina, ka pirms viņa arī tādi patrioti ir dzīvojuši, ka arī viņam pašam nav neiespējami iespaidot sabiedrības attīstības gaitu. Šo varoņu trūkums ir visas mūsu tautas liela problēma. Latvietis ir tik nevarīgs un neuzņēmīgs, jo par varoņiem mēs noklusējam un notikumus stāstām it kā pašus par sevi. Mēs nemācām saviem bērniem, ka viņi var būt šī likteņa aktīvi veidotāji.»

    Kā Jūs komentētu šo viedokli, ko dzirdēju kādā citā intervijā?

Tagadējās Latvijas teritorijas vēsturē, kas ir visai ilga, būtu ļoti grūti izvirzīt kādus varoņus, kuri kalpotu par piemēru vai atvieglotu vēstures mācīšanu. Laikā pēc krustnešu iebrukuma un nostiprināšanās šādus varoņus ir gandrīz neiespējami atrast, ņemot vērā vietējo cilšu zemo stāvokli sabiedrībā.

Foto: Hemera Photo Clip Art

Savukārt pirms 13. gs. bija t. s. Senlatvijas ķēniņi – Visvaldis, Tālivaldis, Viestarts, Lameiķins u. c. – par kuriem ziņas ir fragmentāras. Šie kungi noteikti nerādīs patriotisku un vienotības piemēru, ņemot vērā nebeidzamos karus vietējo cilšu (letgaļu, sēļu, zemgaļu, kuršu un līvu) starpā. Pati Senlatvijas ideja par vienotu Latvijas Republikas priekšteci pirms krustnešu iebrukuma ir 30. gados radīts mīts patriotiskajai audzināšanai, taču patiesībā neiztur nekādu vēsturisko kritiku un drīzāk iederētos kādā nacionālā romantisma garā ieturētā varoņteikā.

  • Kā ieaudzināt apziņu, ka jāiet vēlēt?

Lojalitāte pret valsti, pilsoniskā audzināšana un pilsoniskā pienākuma apziņa ir vēl nozīmīgāka nekā patriotisms un tēvzemes mīlestība, jo tā ir pragmatiska, konstruktīva darbība, kas balstās tiesiskās attiecībās starp valsts aparātu un indivīdu, nevis patosa pilna, asaraina tēvzemes mīlestība.

Manuprāt, tas ir pilnīgi mazsvarīgi, vai pilsonim patīk vai nepatīk Brīvības piemineklis, pilsonis vēro militāro parādi krastmalā vai nē, mazsvarīgi ir arī tas, vai noliek svecīti 11. novembra vakarā, vai nē. Visas šīs darbības balstās emocijās un sajūtās.

Svarīgi ir iemācīt, ka mīlestība pret valsti izpaužas, runājot valsts valodā, cienot karogu un himnu, ievērojot likumus, maksājot nodokļus un, kas ir pats galvenais, piedaloties valsts un sabiedrības pārvaldē, vai nu balotējoties vēlēšanās, vai nu novērojot vēlēšanas. Svarīga ir arī līdzdarbība nevalstiskajās organizācijās, brīvprātīgo darbs, kaut vai darbošanās kāpņu telpas dzīvokļu īpašnieku padomē.

Svarīgākais, ko vajag iemācīt jaunajai paaudzei, ir tas, ka politika nav amorāla, ka mēs katrs ar savu darbību varam ietekmēt procesus valstī. Vienīgi, uzsākot valstisku darbību, ir nepieciešams nobīdīt malā savas intereses. Ir jāsaprot, ka attiecīgajā brīdī politika ir amorāla, jo politiķi ir amorāli un nesabiedriski domājoši. Brīdī, kad mainīsies politiķu un valsts aparātā iesaistīto pasaules redzējums, mainīsies arī politika un valsts. Taču tam ir vajadzīgs laiks, mūsu demokrātijas tradīcijai un kultūrai nepieciešams pārdzīvot «trakos tīņa gadus» un sasniegt briedumu. Šajā gadījumā nāk prātā Džona F. Kenedija teiktais: «Neprasi, ko valsts var darīt manā labā, bet, ko es varu darīt valsts labā.» Tas ir tas, kas jāmāca jaunajai paaudzei. Lāpas, karogi un asarains, patosa pilns patriotisms atnāks pats. Vai arī neatnāks.

Rakstu sagatavoja Iveta Odiņa

Citi noderīgi raksti

Gatavība skolai

Vardarbība skolā kļūst par ikdienu

Par savu bērnu skolas gaitām varat aprunāties Cāļa forumā

Skolēni