Bērni

Psihologs - par skolu un mācīšanos

Cāļa forumā Skolēni psiholoģe Linda Trofimova atbildēja uz apmeklētāju jautājumiem par bērnu mācīšanos. Publicējam jautājumus un atbildes, kas noteikti noderēs arī citiem vecākiem.

Jautājums: Tikko sācies jaunais mācību gads, tāpēc vēl problēmu nav. Man ir divi skolnieki - 4. un 2. klasē. Abi ļoti komunikabli, piedalās daudzos dažādos pulciņos. Viss arī labi padodas. Mazākajās klasēs arī nav daudz jāmācās, tāpēc atļauju nodarboties vairākās ārpusstundu nodarbībās. Bet jautājums man būtu šāds. Cik ļoti drīkst būt noslogots šāds bērns, kur ir robeža, kad ārpusmācību darbs sāk traucēt mācībās? Pagājušā mācību gadā no skolotājiem sūdzības nesaņēmu, bet tā kā atzīmes dienasgrāmatās netiek liktas, īsti izkontrolēt mācību sagatavotību nespēju. Bērni iet laicīgi gulēt deviņos vakarā, nejūtas vēl noguruši.

Atbilde: Man ir patiess prieks par Jums un Jūsu bērniem. Patiešām - uztraukumam nav pamata. Tas ir jauki, ka bērni tik aktīvi piedalās gan skolas, gan ārpusskolas aktivitātēs. Dotais vecums ir raksturīgs ar bērnu lielāku aktivitāti (jaunākajās klasēs bērni ir aktīvāki, nekā vecākajās). Domāju, ka, tuvojoties pusaudžu vecumam, viņu aktivitāte norims, samazināsies.

Atbildot uz jautājumu – katrs bērns ir unikāls un tikai viņš pats jūt savu iespēju robežas. Ja bērnam ārpusskolas aktivitātes kļūs par apgrūtinājumu (fizisku un garīgu) un sāks traucēt skolas programmas apguvei, tad noteikti pamanīsiet izmaiņas gan viņa uzvedībā (pastiprinātu nogurumu, kašķīgumu, intereses zudumu par skolu), gan sekmēs. Domāju, ka pašlaik par to nevajadzētu uztraukties. Ja tomēr manat izmaiņas bērna uzvedībā, tad gan vajadzētu vispirms izrunāt to ar bērnu, un, tad nolemt, kuru no ārpusskolas aktivitātēm viņš vēlas turpināt, bet no kuras atteikties. Parasti sasniedzot pusaudžu vecumu bērnam ir palikušas viena vai divas noteiktas aktivitātes, un ar to pilnīgi pietiek, lai bērns attīstītos gan intelektuāli, gan fiziski. Protams, to atkal var skatīt individuāli, jo iespējams bērniem ir lielāks enerģijas potenciāls, nekā citiem.

Jautājums: Meitai tikai decembrī paliks 7 gadi, bet tā kā vecākā māsa jau iet skolā 2.klasē - tad arī jaunākā šogad sāka iet 1. klasē.Pēc pirmām divām skolas dienām - meitiņa sāka uzkrītoši mirkšķināt acis (reizēm tā kā ar spēku spiest acis ciet), - sākumā es domāju, ka viņai vienkārši kaut kas iekritis acī, bet nu jau otro nedēļu nav uzlabojumu. Omīte mani biedē, ka tas esot uz nervu pamata, vai man ir pamats uztraukumam?

Atbilde: Ir ļoti labi, ka Jūs pamanījāt un neatstājāt bez uzmanības šo meitiņas reakciju. Uztraukumam nav pamata, bet šo faktu nevajag atstāt bez uzmanības. Pirmkārt, protams, vajadzētu pārliecināties vai acu mirkšķināšana nav saistīta ar medicīnisku izskaidrojumu. Ja acu ārsts neko neatrod, tad mēs varam runāt par nervu tiku - tās ir ar cilvēka gribu nesaistītas, ātras, atkārtotas, neritmiskas kustības (Jūs rakstat, ka meitiņa uzkrītoši mirkšķina acis - domāju, ka apzināti viņa to nedarītu (piemēram, lai pievērstu Jūsu uzmanību)). Acu mirkšķināšana ir pieskaitāma pie vienkāršiem kustību tikiem. Nervu tikiem ir dažādi izskaidrojumi, bet viens no būtiskākajiem, ka tiki ir kustību reakcija uz stresu. Par nervu tiku var runāt arī kā par aizsargreakciju (labāk nervu tiki, nekā sajūtas, kuras tos izraisa). Šobrīd Jums svarīgākais ir saglabāt mieru un izrunāties ar meitiņu - kas ir noticis pirmajās skolas dienās (vai tās ir bailes, piemēram, kļūdīties, vai meitiņa ir redzējusi kaut ko nepatīkamu, vai tas ir konflikts un tml). Sarunā noteikti cenšaties būt mierīga, līdzsvarota un ieinteresēta, lai bērns jūt drošību un to, ka esat viņam līdzās, un atbalstīsiet viņu neatkarīgi no sarunas virziena. Skolas gaitu uzsākšana ir ļoti nozīmīgs solis gan meitiņas, gan Jūsu dzīvē. Tas ir pilns pārmaiņām un līdz ar to arī stresu. Nav tik būtiski vai bērnam ir 6 vai 8 gadi, svarīgāk ir, kā bērns gan emocionāli, gan fiziski ir sagatavots šīm būtiskajām pārmaiņām.

Ja nu neapstiprinās medicīniskais skaidrojums vai arī pēc sarunas ar meitiņu - nepazūd acu mirkšķināšana, tad būtu vēlams griezties pie psihologa klātienē.   

Jautājums: Par manu 6-gadnieci grupas zēni pateikuši, ka ar tādu meiteni nedraudzēsies, nē un nekad!!!, jo viņa esot tik uzbāzīga. Meitene ir no bērnu nama, aizbildnībā, gadu un 3 mēnešus, kopš pie manis. Nu, ir jau viņai pastiprināta interese par puišiem, no zīdaiņiem sākot, līdz pat nobriedušiem vīriešiem. Nu, bet ko darīt man un kā bērnam dzīvot grupā, kurā jau pašā mācību gada sākumā ir kategoriski pateikts, ka ar viņu nedraudzēsies?! Meitene ir komunikabla. Kā viņai iemācīt atšķirt, kas ir pieļaujama aktivitāte un kas - uzbāzība? Tikko izņemta no bērnu nama, viņa vispār baidījās no vīriešiem. Bet kas notiks vēlāk, ja jau tagad ir jārunā par krišanu uz puišiem?

Atbilde: Kā mēs zinam - bērni ir dažreiz ļoti nežēlīgi, jo vēl pilnībā nav spējīgi apjaust sekas saviem vārdiem un darbiem. Esmu pārliecināta, ka zēnu teiktais - "nē un nekad!!!" - nav jāuztver kā galējs, nemaināms fakts. Sākumskolas bērniem ļoti būtiski ir vienaudži. Uzsākot skolas gaitas, var jau novērot grupējumu veidošanos - labie, sliktie; draugi, nedraugi; līderi, atstumtie; zēni, meitenes. Tai pašā laika, ir novērots, ka nepārtraukti mainās gan draugi, gan nedraugi - savstarpējās attiecības ir nestabilas, jo katrs bērns šajā vecumā meklē savu vietu noteiktā grupā.

Runājot par uzbāzību - domāju, ka meitene vienkārši ir ļoti aktīva, komunikabla un draudzēties griboša. Iespējams, ka šādā veidā viņa vēlas iegūt vairāk uzmanības (nav būtiski vai negatīvā vai pozitīva ceļā). Šajā vecumā arī nostiprinās dzimumidentifikācija. Ļoti jauki, ka meitenei blakus esat Jūs (meitas sāk līdzināties mātēm, bet dēli - tēviem). Nav arī jāuztraucas, ja meitene izrāda interesi par pretējo dzimumu (dotajam vecumam tas ir raksturīgi). Bailes no vīriešiem iespējams bija saistītas ar minimālo pieredzi (augusi bērnu namā), turpretim šobrīd viņa sāk iepazīt pretējo dzimumu, un kļūst drošāka. No Jūsu vēstules man nebija skaidrs vai Jums blakus ir arī vīrietis, un kāda ir viņa loma audzināšanā (ja tēva blakus nav, tad meitenes interese par vīriešiem (tēviem) var būt pastiprināta).

Noteikti neatstājat meiteni vienu šajā situācijā - mēģiniet izrunāties - Kā viņa jūtas? Ko vēlas? Svarīgākais šobrīd ir tas, ka blakus esat Jūs - atbalsts, drošība, mīlestība.

Ja Jums tomēr šķiet, ka meitenes uzvedībā ir novērojamas problēmas, tad būtu vēlams griezties pie psihologa klātienē.    

Jautājums: Man ir pusaudze māsa, kura šogad sāka mācīties Rīgā arodskolā, pati viņa ir no laukiem un visu laiku ir dzīvojusi pie vecākiem, bet tagad, kopš tikusi Rīgā un dzīvo kojās, viņas vienīgā interese ir tikai par tusiņiem un džekiem, nevis par mācīšanos. Nu jau ir pagājuši divi mēneši kopš mācību gada sākuma un šajā laikā viņa labi ja pāris reizes ir bijusi skolā, pārējo laiku pavada kaut kur blandoties. Es zinu, ka viņa ir augusi diezgan pamatīgā nabadzībā un man ļoti gribas viņai palīdzēt no tās izkļūt, palīdzēt viņai saprast, ka ar pašreizējo uzvedību viņa nekur tālu dzīvē netiks, jo pastāv 98% iespējamība, ka viņu drīz izmetīs no skolas un, ka viņa atgriezīsies tur, no kurienes ir nākusi. Bet ko man viņai teikt, lai viņa beidzot nāktu pie prāta un sāktu mācīties?

Atbilde: Protams, ka pusaudžu vecums ir viens no sarežģītākajiem, gan pašam pusaudzim, gan radiņiem. Tas ir ļoti jauki, ka Jūs gribat viņai palīdzēt un atbalstīt, bet kā jau mēs zinām, tad iniciatīvai jānāk ir no viņas pašas (mainīties varam mēs paši, nevis mainīt citus). Jūs noteikti varat viņai palīdzēt atbalstot un izrunājoties ar viņu, bet nevajadzētu "lasīt morāli", jo pusaudzim tas iedarbojas gluži pretēji. Protams, noteikti viņas šībrīža uzvedību ietekmē tas kā un kur viņa ir augusi (piemēram, jo stingrāka ir bijusi audzināšana, jo vairāk pusaudzis vēlas brīvību). Šajā vecumā par autoritātēm kļūst vienaudži; pusaudzis cenšas iekļauties noteiktās interešu grupās. Noteikti vajadzētu noskaidrot, ko viņa pati domā par šībrīža situāciju, kas viņai ir svarīgs, kādas vērtības ir nozīmīgas utt. Bet vajadzētu atšķirt, kuras ir viņas domas, bet kuras„sabiedrības normas”. Svarīgākais šobrīd ir, lai viņa Jums uzticas (uzticēšanās ir būtiska, lai viņa Jums arī nemelotu) un izklāsta savu skatījumu. Ja Jums tas izdosies, tad iespējams spēsiet viņas attieksmi pret skolu mainīt. Ļoti grūti ir prognozēt šādas uzvedības sekas – daži pusaudži patrako un nomierinās, daži patiešām negatīvi ietekmē savu nākotni. Ja tomēr neizdodas izrunāties, tad varētu mēģināt viņai ieteikt aiziet pie psihologa, bet, protams, ka arī šajā gadījumā viņai ir jāapzinās savas problēmas un jāvēlas tās risināt.

Lai izdodas!!!

Bet jebkurā gadījumā ir jāatceras, ka Jūs esat Jūs, bet viņa – viņa. Cilvēkiem ir raksturīgi kļūdīties un reti, kad mēs mācamies no citu kļūdām, - ir labi, ja mācamies no savām kļūdām, bet ne vienmēr arī tas izdodas.    

Jautājums: Manam dēlam ir 5 gadi. Viņš jau pašreiz ir apguvis to, ko skolā māca 1.klasē - lasa tekoši, skaita, raksta drukātiem burtiem, pat saskaita un atņem 20 ietvaros. No prasmēm, kādām ir jābūt apgūtām, lai ietu skolā (šī mācību gada sākumā bija publicētas presē), viņam "klibo" komunikatīvās - runā ļoti skaļi, nespēj sagaidīt sarunas biedra teikuma beigas, iejaucas sarunā utt. Arī augumā viņš ir lielāks nekā citi bērni viņa vecumā.

Jautājums būtu, vai laist viņu skolā jau 6 gadu vecumā? Man bail, ka problēma varētu būt vēlāk, kad pusaudžu vecumā šī viena gada atšķirība varētu sākt izpausties traucējoši. Vai tomēr sākt iet skolā kā visi citi bērni - 7 gados. Bet tad man bail, ka viņam pirmajās klasēs nebūs, ko darīt. Un vēl arī viņš pieradīs skolā nestrādāt, jo to, ko māca citiem, viņš jau zin, un vēlāk, kad parādīsies grūtāki uzdevumi, vairs nemācēs mācīties. Jau iepriekš paldies par palīdzību!

Atbilde: Paldies par uzticēto jautājumu. Ir ļoti grūti viennozīmīgi atbildēt uz Jūsu jautājumu. Protams, labāk būtu veikt diagnostiku, kaut gan no Jūsu rakstītā saprotu, ka Jūsu dēls patiešām jau ir sagatavojies skolai. Svarīgi šobrīd būtu, vai pats bērns ir motivēts iet skolā. Ja jā, tad problēmām nevajadzētu būt.

Ja tomēr nevarat izlemt, tad būtu vēlams pirms jaunā mācību gada veikt diagnostiku pie psihologa.

Jautājums: Sveiki, man steidzami nepieciešama speciālista konsultācija. Es vairs nezinu ko iesākt. Man ir dēls, 9. gadi, mācās 3.klasē, galva it kā strādā, bet šogad pilnībā ir atteicies saņemties mācībās un uzvedība arī pasliktinājusies. Esmu izmēģinājusi gandrīz visu, gan garas sarunas, gan motivācijas - t.i. Bet tagad jau viņam ir iestājusies pilnīga vienaldzība, nu man neko nevajag, varu staigāt pliks, ja tu tā gribi utt. Viņš ar visu samierinās. Skolotāja pateica, ka viņam pilnīgi droši garantēta palikšana uz otru gadu. Bet arī tas viņu neuztrauc. Pēc sarunām liekas viss ir kārtībā, apsola, ka nu šodien es ļoti centīšos, bet atnāk pēc skolas ar kārtējo piezīmi un sliktu atzīmi. Es vairs nezinu ko iesākt, baidos, ka palikšana uz otru gadu visu tikai pasliktinās. Pie tam mājas uzdevumus var izpildīt kārtīgi un pareizi, ja vien grib, bet skolā uzvedās kā pilnīga 0. Mana mamma uzskata, ka puika vienkārši kāpj visiem uz galvas, ka vienīgais risinājums esot siksna, bet es no bērnības atceros šo mātes audzināšanu, es to vienkārši nespēju izdarīt. Lūdzu palīdziet ar kādu padomu, ja nepieciešams, varētu arī apmeklēt konsultācijas.

Atbilde: Protams, siksna nav labākais atrisinājums. Var izvēlēties savādāku soda veidu, ja nepieciešams, piemēram, nedēļas nogali pavadīt mājās, neskatīties TV, nedarboties pie datora un tml. Bet pirms uzsākt šāda veida soda sankcijas, protams, vajadzētu noskaidrot, kas ar bērnu notiek. Nesekmībai var būt dažādi iemesli – iekavētas zināšanas (bērns netiek līdzi, nespēj koncentrēties utt.), sliktas attiecības ar vienaudžiem, motivācijas trūkums, konflikti ģimenē utt. Svarīgi ir neuzsvērt zēna nesekmību, bet tieši otrādi – uzsvērt un slavēt labās sekmes un uzvedību (protams, nesekmību nevajag ignorēt).

Protams, es Jums ieteiktu arī apmeklēt psihologu, ja situācija nemainās.   

Jautājums: Dzirdēju, ka skolniekiem pirmie 4 mēneši esot optimāls adaptācijas laiks, tāpēc grūti konstatēt problēmu septembrī. Arī tagad nevēlos definēt notiekošo kā problēmu, bet sasāpējis dikti, jo mazākajam bērnam 3 mēneši ir nozīmīgs posms attīstībā. Dēls 7 g.v. skolas gaitas uzsākot, kļuvis "cits" - kašķīgs, paštaisns, patslinks - pazudis tas labestīgais dzīvotprieks. Varbūt tagad notiek tas, par ko lasīju, kā “dabūjam atpakaļ” to, ko esam viņā ieguldījuši, taču, esmu vieglā šokā, kad mazais cilvēks mostas ar vārdiem “Ome ir stulba!” jeb pārnāk no skolas un paziņo, ka ticis sabārts, un vainīga ir stulbā mamma vai ome,  jo nav ielikusi somā šķēres (vai ko citu tikpat svarīgu). Ar mājas darbiem iet kā ar ģēniju – uzšņāpj kaut ko un uzskata par pabeigtu. Izklaidība – nemērā! Saprotu, ka adaptācijas laiks, ka mazs vēl, ka klepo... Tikmēr 2-gadīgā māsa mācās “uzvesties”, precīzi atdarinot vecāko brāli kustībās, un nu jau arī runas izteiksmēs. Lai arī pēc temperamenta ir pavisam savādāka - savākta, mierīga, daudz nekreņķējas...

Atbilde: Protams, ir jāpaiet noteiktam laikam, kamēr bērns (cilvēks) adaptējas jaunā situācijā. Laiks nav noteikts, jo zinām, ka dažreiz pietiek ar 1 nedēļu, ja apkārtējie ir pretimnākoši, bet dažreiz pēc pusgada sākam tikai iejusties. Noteikti zēna uzvedību daudzējādā ziņā nosaka klasesbiedri, jo zēns sāk meklēt savu vietu jaunā kolektīvā (atzinību, pieņemšanu un tml.). Iespējams, līdzīgi savai māsiņai, arī viņš atdarina kādu klases zēnu, kura atzinību vēlas saņemt.

Svarīgi būtu, kā zēns uztvēra māsiņas ienākšanu ģimenē (mums viesiem pazīstamā vajadzība pēc uzmanības – iespējams ar šādu uzvedību viņš cenšas to panākt). Protams, svarīgi ir vai zēns bija motivēts iet uz skolu; kā viņam gāja bērnudārzā; kāda situācija un atmosfēra valda Jūsu ģimenē un daudzi citi faktori. Pēc Jūsu vēstules, es secinu, ka iespējams zēns neuzņemas atbildību par savām darbībām, kā arī neizjūt motivāciju iet uz skolu.

Šobrīd noteikti nevajadzētu uzsvērt, ka pirms skolas zēns ir bijis jaukāks, mīļāks, pieklājīgāks un tml. Drīzāk vajadzētu mēģināt izrunāties, kas ar viņu notiek, kas viņam šobrīd dzīvē šķiet būtiskākais, ko viņš domā par skolu un tml. Pēc tam jau var izdarīt secinājumus un mēģināt koriģēt, ja ir nepieciešams. Būtiski ir panākt zēna uzticēšanos, bet tas nozīmē, ka viņam ir jājūtas drošam, ka pateicis savas domas un vajadzības, - viņš netiks sodīts.

Par māsiņu – protams, vecākais brālis viņai ir daļēja autoritāte – un tāpēc seko viņa uzvedības atdarināšana.

Ja Jums šķiet, ka situācija nemainās, tad es iesaku doties uz konsultāciju pie psihologa.  

Jautājums: Vai varat palīdzēt - puika savos 14 gados visnotaļ labs, mācās arī daudz maz normāli, bet ir riktīgs nemiera gars - vienmēr kustās, dīdās. Pēdējā laikā skolotājiem tas laikam traki sāk apnikt - pļāpājot, kustoties, traucējot. Dienasgrāmatā pilns ar piezīmēm, pats nelaimīgs, jo it kā cenšas netraucēt, bet pat nejūt, kad robeža atkal ir pārkāpta. Skolotāja saka, ka hiperaktīvs. Runāts viss ir daudzas reizes, it kā pats arī saprot, bet nevar nosēdēt mierā. Vai varat ieteikt, kas darāms?

Atbilde: Paldies par uzticēto jautājumu. Šeit varētu izšķirt divus gadījumus, vai dēls aktīvāks, nemierīgāks ir kļuvis nesen vai tas jau ir izpaudies no bērnības, jo tās ir dažādas situācijas. Piemēram, hiperaktivitāte izpaužas jau no bērnības (pirmo piecu gadu laikā), un, ja runa ir par to, tad neko īsti, lai šo faktu mainītu, mēs darīt nevaram. Tā ir lieta, kura ir jāpieņem gan vecākiem, gan skolotājiem, gan bērnam pašam. Noteikti ir jāizsargājas no kritikas – tas stāvokli tikai pasliktina. Bērnam šādā situācijā var palīdzēt labi strukturēta, organizēta dienas kārtība. Bērnam būtu jāredz piemēri mājās – kā to dara vecāki, un jāmācās arī pašam strukturēt un organizēt savas darbības un laiku. Bet pavisam cita situācija ir, ja nemiers ir sācis izpausties tikai nesen – tad mēs varam runāt par pusaudža periodu, kas rakturīgs ar hormonu vētrām, autoritāšu maiņu, kritiku, pašapliecināšanos, opozīciju, mainīgu garastāvokli, nemieru un tml. Protams, arī šajā gadījumā negatīvai kritikai nav vietas – tas tikai pusaudzi atgrūdīs un pazeminās viņa pašvērtējumu. Pusaudža periods ir laiks, kas ir jāpārdzīvo – tas ir sarežģīts periods ne tikai viņa vecākiem un skolotājiem, bet arī viņam pašam.

Vēl var minēt daudzas lietas, kas varētu izraisīt šādu bērna uzvedību, piemēram, mums visiem pazīstamā uzmanības pievēršana vai intereses zudums, bet, lai to noteiktu un varētu veikt vēlamās korekcijas, tad ir nepieciešama lielāka apjoma informācija.Ja Jums vai pašam zēnam tomēr šķiet, ka uzvedībā ir novērojamas problēmas, tad būtu vēlams griezties pie psihologa klātienē.

Linda Trofimova Psiholoģe - konsultante; Bc psyh
Adrese: Rīga, Čaka iela 91, 3. stāvs, 9 ofiss (S/O Genders)

Citi noderīgi raksti

Skolas maiņa bērnam

Ģimeņu skolu kustība

Par savu bērnu skolas gaitām varat aprunāties Cāļa forumā

Skolēni