Bērni

Glābējsilītes (Baby Box) projekts Latvijā

8. septembrī, 2010. gadā, apritēja gads, kopš Rīgā, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā, tika atklāts Latvijā pirmais Baby Boxvieta bērna dzīvībai. Sabiedrības viedokļi par projektu bija diezgan pretrunīgi, taču visi ar uzmanību sekoja, kad un kādi bērniņi tiek ievietoti Baby Box. Jau 2009. gada 23. decembrī tajā tika ievietots pirmais bērniņš – puisēns. Par projekta vēsturi un nākotnes plāniem stāsta viena no tā vadītājām – sabiedrisko attiecību kompānijas «Divi gani» pārstāve Edīte Kaņepāja Vanaga.

Pasaules pieredze pamesto bērnu pasargāšanā

Pirmo reizi līdzīgas «ierīces» – īpaša vieta pie baznīcas vai klostera ar rotējošu platformu sienā, kur sieviete, neviena nepamanīta, varēja atstāt mazuli, parādījās 12. gadsimtā netālu no Vatikāna pēc pāvesta Inocenta III pavēles. Mūsdienās šāda veida vietas, kur var atstāt jaundzimušo, ir daudzās valstīs Itālijā, Ungārijā, Dienvidāfrikā, Vācijā, Beļģijā, Čehijā, Austrijā, Šveicē, Slovākijā, Japānā. Pirmais mūsdienu «inkubators» bērnu dzīvību glābšanai 2000. gada aprīlī tika uzstādīts Vācijā, Hamburgā.

Foto: Ilze Zicāne

Glābējsilītes projekta vēsture un attīstība Latvijā 

Darbs pie projekta tika uzsākts 2007. gadā, kad farmācijas kompānijai «Gedeon Richter» radās doma par Baby Box Latvijā. Sadarbība izveidojās ar sabiedrisko attiecību kompāniju «Divi gani». Uzsākot projektu Rīgā, idejas autori aicināja uzņēmumus/institūcijas atbalstīt šī projekta ieviešanu arī citur Latvijā. Mērķis ir piecas glābējsilītes Latvijā – viena katrā reģionā un Rīgā. Šī gada 8. oktobrī tika atklāts otrais Baby BoxLiepājā.

Patlaban ir uzsākts darbs pie Baby Box izveides Daugavpilī. Precīzu atklāšanas datumu vēl nevar pasacīt, bet domājams, ka tas varētu notikt jau 2011. gada sākumā. Daugavpilī interese par šo projektu bija radusies Daugavpils slimnīcas un pašvaldības cilvēkiem, tajā skaitā slimnīcas direktoram Aivaram Zdanovskim un tā laika domes deputātei Ritai Strodei. Šī Baby Box izveidi finansiāli atbalsta Daugavpils slimnīca un pilsētas dome. Par nākošo pilsētu vēl nav nekas zināms. Vispirms pabeigs iesākto – Daugavpils projektu. Projekta attīstībai var sekot līdzi arī Baby Box interneta mājas lapā www.babybox.lv, kur var uzzināt precīzas glābējsilīšu atrašanās vietas, kā arī citu noderīgu informāciju.

Cik no iecerētā izdosies īstenot, to rādīs dzīve. Glābējsilīšu uzstādīšana nav pašmērķis, galvenais ir saprast – ja sieviete nevēlas savu bērnu, viņa visticamāk nebrauks ceļa gabalu līdz Rīgai, lai atstātu bērnu glābējsilītē un tādējādi neizdarītu noziegumu, noliekot bērnu zem egles vai kur citur bez palīdzības. Tas ir iemesls, kālab notiek darbošanās, lai Latvijā būtu vairāk kā viens Baby Box. Vienlaikus, projekts veicina sabiedrības saasinātu uzmanību atstāto bērnu problēmai un, iespējams, jau laikus tiks pamanīta kāda krīzē nonākusi persona/māte.

Valodnieku diskusijas par glābējsilīti

Pēc valodnieku diskusijām LZA Terminoloģijas komisija apstiprināja angļu valodas termina «baby box» latvisko nosaukumu – glābējsilīte. Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību un Terminoloģijas komisiju vārdu «glābējsilīte» atzina par 2009. gada vārdu.

Edīte Kaņepāja Vanaga skaidro: «Projekta pamatnosaukums ir «Baby Box – vieta bērna dzīvībai». Vienlaikus lietojam arī valodnieku ierosināto nosaukumu «glābējsilīte», jo tas jau ir ieguvis zināmu skanējumu sabiedrībā. Tā, piemēram, Liepājā, kur vairums iedzīvotāju runā latviski, ir glābējsilīte, bet Daugavpilī noteikti tiks lietots Baby Box. Mums ir jāapzinās, ka krievu valodā runājošajiem cilvēkiem vārds glābējsilīte ir ļoti sarežģīts, bet Baby Box ir kā īpašvārds, kurš jau ir atpazīstams.»

Foto: Ilze Zicāne

Praktiska informācija par glābējsilīti

Baby Box ir īpaši izveidotas, triecienizturīgas durtiņas, kuras atverot, bērnu var ielikt zīdaiņu gultiņā ar augstām organiskā stikla malām. Kad pēc bērna ielikšanas durtiņas tiek aizvērtas, māsu postenī atskan audiālais (skaņas) un vizuālais (sarkanā trauksmes lampa) signāls. Aizverot Baby Box durtiņas, no ārpuses tās vairs nevar atvērt līdz brīdim, kad no iekšpuses tiek noņemta bloķēšana. Ja durtiņas nav kārtīgi aizvērtas no ārpuses, hidraulikas sistēma tās aizver līdz galam automātiski. Pēc «trauksmes» signāla atskanēšanas vidēji 1–2 minūšu laikā pie Baby Box gultiņas ieradīsies medicīnas personāls.

Bērna statuss pēc ievietošanas glābējsilītē

Par katru gadījumu tiek informēta bāriņtiesa un policija. Policija noskaidro, vai ievietotais bērns nav meklēšanā. Saskaņā ar Civilstāvokļa aktu likuma 27. pantu attiecīgā pašvaldības iestāde pēc ārstniecības iestādes sniegtajām ziņām nosaka bērna varbūtējo dzimšanas laiku un vietu, dod bērnam vārdu un uzvārdu un par to paziņo dzimtsarakstu nodaļai. Dzimšanas reģistrā šādos gadījumos izdara atzīmi «atradenis, vecāki nezināmi».

Foto: Iveta Odiņa

Atradeņa statuss ļauj uzreiz uzsākt adopcijas procesu. Latvijas Labklājības ministrijas darbinieki rindas kārtībā sazinās ar ģimeni, kura gaida uz zīdaiņa adopciju. Ja ģimene piekrīt, tad bērniņš nonāk pie jaunajiem vecākiem desmit dienu laikā pēc viņa ievietošanas Baby Box. Sākotnēji bērns nonāk ģimenē pirmsadopcijas aprūpē, kuras periods turpinās līdz sešiem mēnešiem. Šajā laikā bāriņtiesas darbinieki seko līdzi mazuļa un ģimenes attiecībām, lai lemtu par bērna adopciju, to noslēdzot tiesiskā ceļā.

Ja īstie vecāki vēlas atgūt bērnu

Ja īstie vecāki vēlas atgūt bērnu, kurš ievietots Baby Box, viņi to var darīt līdz brīdim, kad mazulis oficiāli tiek adoptēts. Ir jāveic DNS analīzes, kas jāapmaksā pašiem, pēc tam jāiziet viss process, lai bērna dzimšanas apliecībā tiktu ierakstīts mātes vai tēva vārds. Kad tas paveikts, jāvēršas bāriņtiesā, kas izvērtēs atteikšanās iemeslus un iespējas bērnam augt pie mātes vai tēva.

Viedokļi par glābējsilītes projektu

Edīte Kaņepāja Vanaga, projekta vadītāja:

«Baby Box nav tikai vieta bērna dzīvībai. Lai mudinātu sievieti pārdomāt bērna atstāšanas lēmumu un meklēt citus situācijas risinājumus, pie Baby Box ir izvietota informācija un tālruņa numurs, kur visu diennakti iespējams zvanīt, lai saņemtu psiholoģisku un praktisku palīdzību. Ja sievietes dzīvē ir tik smags brīdis, ka viņa ir gatava atstāt savu bērnu, iespējams, ir kāds, kurš vēl var palīdzēt! Bērnam vienmēr vislabāk ir būt ar mammu, un, ja vien tas ir iespējams, jāmēģina situāciju risināt.

Ja tomēr sieviete ir gatava atteikties no bērna, domājams, ka tam par pamatu ir citi, mums nezināmi, iemesli, kuri nav labvēlīgi bērnam. Tādā gadījumā, paldies Dievam, ka bērns nonāk glābējsilītē, nevis kādā vārtrūmē vai pagrabā.»

Guntars Kniksts, SIA «Cēsu klīnika» Valdes priekšsēdētājs:

«Galvenā atbildība ir jāuzņemas bērna mātei (vecākiem) jau tai brīdī, kad ir skaidrs par gaidāmo bērniņu. Normāli būtu, ja situācijā, kad bērns nav vēlams, jau laicīgi tiktu sakārtots jautājums par viņa adoptāciju. Domāju, ka glābējsilīte var būt motivējošs faktors tām mātēm, kurām pietiek «drosmes» atstāt mazuli vienkārši uz ielas vai, vēl ļaunāk, nonāvēt un izmest atkritumos. Normālā situācijā pastāv iespēja legāli atteikties no jaundzimušā. Cēsu pusē tuvākajā pagātnē nav bijuši gadījumi, kad kāda māte būtu atteikusies no bērna, tomēr ir zināmi cilvēki, kas šādā situācijā būtu gatavi mazuli adoptēt. Tādējādi uzskatu, ka glābējsilītes izveidošana Cēsīs nav lietderīga. Tā vairāk varētu būt Rīgas un lielo pilsētu problēma, kas savukārt laukos nav īpaši novērota.» 

Inta Poudžiunas, psiholoģe un psihoterapeite:

«Uzskatu, ka vispārīga vērtējuma par to, kāpēc kāda sieviete izvēlas atteikties no sava bērniņa, nav. Katrā gadījumā tam ir īpašs, ļoti svarīgs, iemesls un katrā gadījumā lēmums ir bijis nozīmīgs konkrētajai sievietei. Nekādā gadījumā tas nebūtu apspriežams ar tiesājošu attieksmi. Ir bijis jānotiek kaut kam ļoti nozīmīgam, lai sieviete izlemtu, ka dzemdēs un neveiks abortu – kas bieži vien ir it kā vienkāršākais veids, lai atbrīvotos no «problēmas». Sieviete ir izlēmusi laist bērniņu pasaulē un atteikties no iespējas būt viņa māte. Lai kādi būtu apstākļi – sievietei nav materiālo iespēju, trūkst atbalsta, māmiņa ir ļoti jauna meitene vai bērniņa tēvs atteicies no līdzatbildības, ne viņai vien jāuzņemas atbildība. Jautājums ir – kā viņai pietrūcis no saviem tuviniekiem vai sabiedrības kopumā, ka šāds lēmums ir pieņemts. Tad nu sanāk, ka glābējsilīte nav tikai palīdzības projekts, bet arī barometrs mūsu visu un katra spējai būt līdzās vajadzīgajā brīdī...»

Gunita Drone, 26 gadi, Adriana mamma:

«Ir jau labāk, ja ir tādas kastītes, nekā vienkārši izmest bērniņu mēslainē. Tomēr vispār es nesaprotu un neatbalstu tās mammas, kuras nemaz nevarētu saukt par mammām, pat nevaru atrast īstos vārdus, kā viņas nosaukt. Ja jau viņas tik tālu bērniņu ir iznēsājušas zem savas sirds un tad tik vienkārši bez sirdsapziņas pārmetumiem atteikties... Tas ir rakstura vājums un negribēšana rūpēties par šo mazo atvasīti, tā taču ir Dieva dāvana. Es nekad, nekad nevarētu atteikties jau no dzimuša bērniņa, bet gan cīnītos ar visiem iespējamiem līdzekļiem, kas man vien ir, lai bērniņš būtu vesels, paēdis, apģērbts un izskolots. Pati esmu māmiņa un ļoti ar to lepojos, kaut audzinu bērnu bez tēva. Ja jautājums ir tikai, vai es atbalstu tās kastītes, tad jā, atbalstu, bet tām sievietēm, kuras taisās pamest dzimušu bērniņu, ieteiktu to tomēr nedarīt, bet cīnīties, lai bērniņš dzīvotu savā ģimenē – ģimenē, kurā viņš ir piedzimis dzīvot.»

Melānija Orleāna, medicīnas doktore, ginekoloģe:

«Pilnīgi atbalstu kolēģes Intas Poudžiunas viedokli. Ja sieviete dzemdē, tas jau ir apsveicami! Bet kādēļ atsakās no sava bērniņa, kādēļ viņa pieņēmusi šādu lēmumu, tas ir dziļi intīms jautājums un smags, atkarīgs no daudziem apstākļiem, un, bez šaubām, ne viņai vienai jāuzņemas atbildība, ir piederīgie, ir draugi, ir galu galā sabiedrība. Man ļoti patīk salīdzinājums – glābējsilīte ir ne tikai palīdzības projekts, bet arī barometrs mūsu spējai būt kopā ar jauno māmiņu brīdī, kad vajadzīgs mūsu atbalsts.»

Aivars Viļumsons, 66 gadi, bijušais iekšlietu sistēmas darbinieks:

«Domāju, ka pārsvarā šos bērniņus viņu dzīvē gaida labāka nākotne nekā būtu ar savām īstajām mātēm! Tātad glābējsilītes ir vajadzīgas! Savā laikā strādāju iekšlietu sistēmā un pa reizei vajadzēja saskarties arī ar šādām ģimenēm! Esmu redzējis, kā kaili bērniņi plikām kājiņām, neēduši, staigā pa āru, kad jau ārā ir sals un ne tikai to!»

Kristīne Veckrāce, sertificēta psiholoģe, ģimenes psihoterapeite:

«Glābējsilīte nozīmē iespēju glābt bērnu, glābt dzīvību. Tā ir arī iespēja sievietei nekļūt par fizisku slepkavu. Ja sieviete ir nolēmusi vai ir spiesta sev liegt savu bērnu, ir labāk viņu atstāt glābējsilītē nekā pamest drošai iznīcībai. Var saprast sabiedrības šoku un sievietes vainošanu, tomēr nosodīt ir vieglāk nekā saprast šādu rīcību. Reizēm sievietes izvēle var šķist nepietiekami apdomāta vai pat nepamatota, tomēr konkrētajai sievietei konkrētā situācija visticamāk ir bijusi pietiekami sarežģīta, lai izšķirtos par tādu soli. Svarīgi saprast, ka glābējsilīte ir strupceļa variants, kuru sievietes neizvēlētos, ja viņām nepietrūktu atbalsta. Reizēm pat neliels cilvēcisks atbalsts (ne vienmēr materiāls) un sapratne varētu mainīt sievietes lēmumu, kurš pēc kāda laika viņai pašai var šķist pārsteidzīgs vai aplams. Turklāt iespējams, daļai sieviešu, kuras izvēlas glābējsilīti, dažādu nopietnu personisku iemeslu rezultātā neveidojas emocionālā saikne ar bērnu. Piesaiste var sākt veidoties jau grūtniecības laikā, tomēr pietiekami bieži pat vairākas dienas pēc dzemdībām sievietei vēl var nebūt šīs «īpašās sajūtas» – un tas nav nekas nenormāls! Jo spēcīgāka saikne būtu izveidojusies, jo lēmums par glābējsilīti varētu būt daudzkārt grūtāks un emocionāli sāpīgāks.»

Iveta Odiņa

Citi noderīgi raksti

Aukles darba tirgū

Autosēdeklīša izvēle

Aprunāties par adopciju un ar to saistītām tēmām varat Cāļa forumos

Adopcija

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas