Bērni

Auklīte: skats no abām ieinteresētajām pusēm

Mērija Popinsa vai Bokas jaunkundze?

Katru mākoni debesīs varētu salīdzināt ar bērniņu. Cik mākoņu ir pasaulē, tik daudz arī veidu, kā bērns pavada savu dienu. Elizabete paliek ar māmiņu, Kārlītis cītīgi soļo uz bērnudārzu, padusē iespiedis mīļāko rotaļu zaķi, Jānis augu dienu klausās vecmāmiņas lasītās pasakas, bet Martiņa dzied kopā ar auklīti. Katrs bērns ir savādāks, līdz ar to arī jābūt atšķirīgai pieejai – audzināšanā, izglītošanā, spēlēs, ēdināšanā u.c.

Daži mazuļi, paliekot ar auklīti, uzreiz kļūst atvērti, citiem paiet pāris minūtes, līdz iejūtas. Esmu auklējusi dažādus bērnus vecumā no dzimšanas līdz 8 gadiem. Ir pieskatīti pat 3 bērni vienlaicīgi, mazākajam bija vien 5 mēneši, lielākajam 5 gadi.[Toreiz man bija 15 gadu.] Ir bijuši gadījumi, kad vienkārši atved bērnu – un auklē, tad nu jāskatās, kāds mazulis, cik vecs, ko varētu īsti sadarīt, kā izklaidēt. Pašiem mazākajiem jau nevajag daudz - būt ar pilnu punci, siltumā un sausumā, lielākie prasa vairāk uzmanības, rotaļas. Vairāk vai mazāk piekrītu tam, ka tas viss pārsvarā ir atkarīgs no auklītes - cik ļoti viņa spēs ieinteresēt bērnu kaut ko darīt, darboties. Protams, ir arī tādi bērni, kas vienalga raudās, neskatoties ne uz ko - kurš gan gribētu pamosties un pirmais, ko ieraudzīt – svešu seju? Pavērojiet bērnus parkos, uz ielām – protams, nevienai auklītei uz muguras nav uzraksts ESMU AUKLĪTE, bet tomēr...

Manuprāt, nav nekādas atšķirības, kādu auklīti izvēlēties - jaunu vai vecāku gados. Protams, mazāka iespēja, ka 60-gadīgu kundzīti manīsiet spēlējam parkā futbolu. Toties 20-gadīga dzenās futbolbumbu, spēlēs volejbolu, leks ar lecamauklu un visādi citādi fiziski nodarbinās jūsu bērnu - protams, tas atkarīgs no cilvēka interesēm un hobijiem. Man, piemēram, nav nekādu kompleksu ar bērnu lekt klasītes, lecamauklu, spēlēt bumbu, kamēr sviedri līst aumaļām... Taču tas nebūt nenozīmē, ka es nedziedu, nedejoju un nelasu grāmatas.

Iepazīstoties ar topošo ģimeni un auklējamo/-iem, pirmais un pats svarīgākais jautājums no aukles puses - vai es spēšu pieņemt šo ģimeni ar visiem spēles noteikumiem? Vai spēšu pieņemt bērniņu, vai man viņš iepatiksies, vai mācēšu rast kopīgu valodu? Manuprāt, labai auklei ir jābūt ieinteresētai par visu – kāds bērnam raksturs, vai ir kādas slimības, alerģijas, kāds ir režīms, kas ģimenē ir pieņemts, kas ne, ko drīkst, ko ne. Domāju, ka ir būtiski arī tas, kādā vidē tu atrodies, cik daudz iespēju tev ir pašam domāt, darīt, izzināt, izklaidēt bērnu. Cik daudz vecāki atļauj un aukle ir ieinteresēta, tik interesanti būs arī bērnam. Pastaiga pa tuvējo mežu dienas vidū, lasot čiekurus, brauciens ar ratiem gar jūru, vērojot saulrietu... Tik daudz interesantu iespēju un ideju. Bērnam ir jādod darboties pašam ½ - 1stundu, sadalot laiku pa visu dienu. Kura mamma gan gribētu palikt svētdienas vakarā ar neizmazgātiem matiem, neēdusi tik tāpēc, ka bērns neprot spēlēties viens? (Es nerunāju par bērniem, kuri vienkārši tādi ir.)

Katrs bērniņš ir savādāks un līdz ar to interesants. Ar 5 mēnešus vecu bērnu var tikpat jauki un aizraujoši pavadīt laiku, kā ar divgadnieku, kuram par visu jau ir savs viedoklis un domas (kuras parasti gan dalās). Daudz lietu, ko var darīt kopā – mest sniega pikas pa mājas sienu, uz kuras ar sniegu uzzīmēts aplis, rudenī – brist pa peļķēm un šļakstīties uz nebēdu, bet pēc tam dzert siltu tēju...

Nav jau īsti svarīgi, vai bērns krāsas iemācās 1,6 gados vai 2,5; vai prot alfabētu 2 gados vai 5... Svarīgākais ir tas, lai viņš ir drošībā, paēdis, tīrs, nomazgāts un galvenais – laimīgs, smaidīgs, priecīgs. Lai katra diena viņam būtu kā jauks emociju vilnis. Nevajag jau daudz, ne?

lotte, 18 g. jauna auklīte

Atbildība un prasības auklītei

Ļoti daudzās ģimenēs, bērna otrajā dzīves gadā, ienāk auklīte. Vecākiem jāuzņemas atbildība par piemērota un uzticama cilvēka izvēli, kuram viņi spēs uz ilgāku laiku atstāt savu atvasi. Nereti auklīte ir tuvs un zināms cilvēks, kāda no vecmāmiņām vai kāds cits mazulim jau pazīstams. Bet bieži tomēr nākas meklēt nepazīstamu cilvēku.

Pēc ilgākiem vai īsākiem auklītes meklējumiem, vecāki beidzot ir atraduši piemērotu un mazulim tīkamu auklīti. Māmiņai jāsāk strādāt, un bērnam jāpierod un jāmācās sadzīvot ar svešu cilvēku. Visideālākā variantā vecāki noformulē savas prasības, ko uzstāda auklītei. Par mazuļa dienas režīmu, rotaļām, ēšanu. Mēs - vecāki - gribam, lai auklīte izturētos un aprūpētu bērnu tieši tāpat kā mēs, tomēr tas nekad nebūs iespējams, jo katrs cilvēks rīkojas un domā savādāk. Nereti pat abu vecāku domas par pareizo rīcības modeli atšķiras, tāpat arī auklīte attiecīgā situācijā vadīsies pēc savas dzīves pieredzes, kaut arī centīsies ievērot bērna vecāku - savu darba devēju - prasības.

Pieņemot darbā auklīti, vecākiem pašiem vajadzētu sev atzīt, kādas prasības ir galvenās. Vai vissvarīgāk ir, lai bērns vienmēr būtu labi pabarots un aukle uzņemas atbildību par katru sasitumu un ideālu kārtību mājās, vai bērna attīstība attiecīgajā vecumā. Bieži vien, iztopot uzstādītajiem noteikumiem, auklītei nekas cits neatliek, kā rātni sēdēt istabas vidū un spēlēt mazaktīvas spēles, lai nebūtu nejauši kritieni, pēc kuriem var būt kāda skramba vai zilums, tāpat - paēdināt bērnu, nevis ļaut viņam pašam darboties ar karoti, jo ēšanas iemaņas nav tik labas, lai mazulis paēstu ātri un kārtīgi, nenosmērējot apģērbu un apkārtni.

Šādi un līdzīgi noteikumi, kurus liekam ievērot auklītei, liedz viņai rīkoties un izturēties dabīgi, kā to darītu mēs paši, vai auklīte pati ar savu bērnu. Dažreiz pat vecāki nepadomā, ka, uzstādot šādas prasības auklei, neveicina mazuļa izaugsmi, un vēlāk brīnās, ka bērns nemāk lietot karoti, nesakārto rotaļlietas utt. Ja lielāko dienas daļu bērns pavada kopā ar auklīti, brīvdienas nespēj kompensēt “mācību laika” iztrūkumu. It īpaši, ja vecāki brīvo laiku cenšas pavadīt ārpus mājas - ceļojot, ciemojoties, apmeklējot dažādus kultūras pasākumus – visā iesaistot bērnu. Tas nav laiks, kurā mācīties elementāras sadzīves iemaņas.

Šie ir it kā tik objektīvi iemesli, kuru dēļ mēs - pieaugušie - iedragājam bērna “varēšanu”, kas vēlāk var izpausties kā neizlēmība, nedrošība, nespēja nokļūt pašam līdz mērķim – zema pašapziņa. Tāpēc, pirms vienoties ar aukli, par ko viņai ir jāatbild, jāsaprot pašiem, kā mēs rīkotos, lai bērns mācītos jaunas iemaņas, pilnvērtīgi attīstītos, kamēr neesam mājās, nevis būtu tikai aprūpēts un drošībā. Ar šādu attieksmi mēs paveram plašākas iespējas mazulim, un nodrošinām labāku saskarsmi auklītei ar bērnu, tā lai neviens netiktu ierobežots.

Atcerēsimies, ka auklīte ir kā pirmā skolotāja un pagaidu mamma vienlaicīgi, neprasīsim neiespējamo un neliksim pret mazuli būt kā “sanitārei”, kas tikai aprūpē sev uzticēto cilvēciņu. Ļausim starp abiem izveidoties pozitīvām un veselīgām attiecībām, kurās bērns no auklītes mācās un uzticas viņai tāpat kā vecākiem, savukārt auklīte var paļauties, ka bērna vecāki atbalstīs viņas rīcību, kas ir pozitīva un laba pret mazuli. Ja bērns no vecākiem pietiekoši saņems mīlestību un labvēlīgu attieksmi, tad nevajag baidīties, ka auklīte ieņems māmiņas vai tēta vietu, atstumjot kādu no viņiem malā.

ega

Citi noderīgi raksti

Mājas un bērnudārza bērns

Aukles darba tirgū

Par savu mazuļu auklēšanu varat aprunāties Cāļa forumos

Mazulis

Bērnudārzi un skolas

Aukles