Bērni

Zīdainim 8 mēneši. Kas noticis ar draudzīgo bērnu?

Ap astoņu mēnešu vecumu mazulis, kas bijis ļoti mīlīgs pret svešiem un savējiem, smaidījis visiem, kas vien uz viņu draudzīgi paskatījušies, pēkšņi var izmisīgi sākt raudāt, kad ciemos atnākusi omīte. “Kas noticis ar bērnu?” – drusku izmisusi jautā vecmāmiņa. Uztraukta un neizpratnē iespējams ir arī bērniņa mamma. Taču uztraukumam šeit īsti nav vietas, jo mazulis ir nonācis jaunā attīstības fāzē, kur īpaši svarīgas ir tieši attiecības ar mammu. Līdzīgi kā divu iemīlējušos cilvēku attiecībās, kur pārējiem īsti nav vietas, un tie tikai traucē, bērņuks ir atradis savu “pasaules centru”, vietu, kur viņam vienmēr ir droši. Vietu, kur patverties, kad varētu draudēt kādas briesmas. Viņš atpazīst cilvēku, kas ir viņa primārais aprūpētājs, starp simtiem citu, jo tieši tur viņš meklēs patvērumu stresa situācijās.

Šīs pēkšņās bailes no citiem cilvēkiem raksturīgas visiem mazuļiem, taču tas, cik spēcīgi tās izpaužas, atkarīgs no bērniņa temperamenta – viens tikai aizgriezīsies prom no nevēlamā cilvēka, cits savukārt sāks skaļi raudāt. Pat tad, ja pa dienu mazuli aprūpē kāds cits cilvēks, tad šis aptuveni būs vecums, kad šķiršanās no mammas varētu būt grūtāka nekā iepriekš un mierinājumam tā īsti “derīga” būs tikai viņa.

Daži bērniņi šīs sajūtas sāk pārdzīvot jau ap 5 mēnešu vecumu, citi pie tā nonāk tikai ap 10 mēnešiem, bet būtībā šīs bailes no svešajiem ir salīdzinoši gara procesa rezultāts, kas sācies jau mammas puncī. Vēl nedzimušais bērniņš iemācās atpazīt savas mammas garšu – ar augļūdens palīdzību. Pirmajās dienās pēc dzimšanas viņš nekļūdīgi spēs atpazīt tieši savas mammu pēc viņas ādas smaržas, kā arī piena garšas un smaržas. Pamazām viņš iemācās atpazīt arī savas mammas balsi starp daudzām citām. Ap četriem mēnešiem viņš pazīs mammu pēc viņas soļu ritma, pēc kustībām un tā, kā viņa iet. Kaut kad otrajā dzīves pusgadā tad mazulis beidzot ir tik tālu, lai visus šos iespaidus saliktu kopā – izveidojot tās personas tēlu, kam izdodas viņu paglābt no visām smagajām dzīves situācijām, nomierināt un atkal iepriecināt, ļaujot noticēt tam, ka dzīve tomēr ir skaista.

Uzskats, ka no šīm bailēm mazo var atradināt, par spīti viņa raudāšanai, dodot, piemēram, vecmāmiņai viņu paturēt rokās, ir nepareizs. Stresa apstākļos smadzenes nav spējīgas mācīties – līdz ar to šādi bērns noteikti neapgūs, ka omīte īstenībā ir mīlams cilvēks. Būtiski ir, lai šais baiļu situācijās, mamma izrādītu sapratni, lai viņa samīļotu mazo, dodot viņam zudušo drošības sajūtu, nevis pārmestu un rātu par necieņas izrādīšanu.

Bērnu arī nevajadzētu kā īpaši sargāt no citu cilvēku sabiedrības. Mazajam pie tiem ir jāpierod, taču nevajadzētu ļaut citiem, bez mazuļa “atļaujas” viņam pieskarties. Reizēm viņš nespēs izturēt pat svešu skatienu. Vajadzētu būt pacietīgiem un gaidīt, kamēr bērniņš šo baiļu periodu izdzīvo, nemēģinot viņu arī atstāt pie citiem cilvēkiem, ja mazais to uzskatāmi nevēlas.

Vita Kalniņa, psiholoģe, “Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centrs LĪNA” (www.lina.lv), speciāli Cālim

Citi noderīgi raksti

Zīdaiņa pareiza saģērbšana un atvešana mājās

Zīdainis un veģetārs uzturs

Par saviem mazuļiem varat aprunāties Cāļa forumos

Zīdainis

Bērnu veselība