Šerpa auklīte b/d

Mans jaunākais nupat uzsāk b/d gaitas, tāpēc pēdējās dienas sanācis tā pavairāk kopā ar viņu padzīvoties pa b/d. Mani pārsteidza, cik stingra disciplīna tiek prasīta no mazajiem, pavisam citāda atmosfēra nekā 5-6 gadnieku grupiņā, kur rīts tiek uzsākts ar noskaidrošanu, kā kurš jūtas un vispār vide liekas tāda omulīga, draudzīga un radoša. Protams, ka mazajiem jāmāca noteikumi, citādi tur sāksies pilnīgs bezpriģels, lielie jau visu ir apguvuši, tāpēc ir lielāks relax. Tomēr palaikam man likās, ka bērni tiek ierobežoti par daudz. Un varbūt pat ne "par daudz", bet tādā pārāk bargā, pat (vismaz es to tā uztvēru) pazemojošā veidā. Nu tipa, ja kāds pie galda iedudinās, tad viņam uzreiz (niknā balsī) aizrāda, ka pie galda jāēd, nevis jādzied. Ja meitene līdz savai vietai uz soliņa nonāk ar jautriem palēcieniem, tad viņai saka, vai tad viņa normāli nevar iet, noteikti jālēkšo. Tā galvenā kārtības nodrošinātāja ir grupiņas auklīte, un viņas tonis praktiski nekad nezaudē bargo, nelaipno pieskaņu. Kad viņa mazgā puisīti, kam pamperī bijusi kaka, tad nepārtraukti moralizē, kāpēc viņš ir aptaisījies no galvas līdz kājām, vai tad nevar paprasīties. Visu laiku kāds stāv kaktā. Visu laiku kāds nikni tiek parauts aiz pleciņa. Par vienkārši bērnišķīgu uzvešanos, pat ne dauzīšanos, ālēšanos vai sazin ko draud, ka mamma nenāks pakaļ nepaklausīgai meitenei

Vobšem es nezinu, varbūt es par daudz gribu, bet man kkā nelīmējas tas.. šitik sīciņi viņi.. kā ar viņiem vispār var citādi runāt kā mīļi. Vai tad nevar to kārtību nodrošināt runājot drusku laipnāk?

Ko jūs par šito domājat?

katrā bd ir metodiķis un vadītājs, pie kura šo lietu risināt, ja tiešām iet tik traki, tad lai vadība veic auklītes apmācību, ko nozīmē bērni šajā vecumā. Noteikti attaisnojums nav un nevar būt auklīšu trūkums.

Vairāk es pievērstos tam, kā bērni izturas pret auklīti - baidās, izvairās, vai līp klāt, neskatoties uz bargumu? Manai meitai bd bija šāda barga paskata dāma, bet meita pateica, ka mīļākā auklīte bijusi

Es gan vispirms pavērotu kā tieši tavs bērns iejūtas dārziņā.

Man ir pieredze ar abu veidu dārziņiem - pirmo gadu uzsākām pie uķi puķi audzinātājām un viss gads (nepārspīlējot,katra diena!) bija īsts murgs un milzīga pierunāšana iet uz dārziņu. Nomainījām dārziņu (logopēdisku iemeslu dēļ), kur man pašai likās riktīgs armijas režīms, audzinātājas šerpas, nu vispār riktīgi atgādināja padomju laiku stilu, bet tavu brīnumu - bērni katru dienu jau no pirmās dienas uz dārziņu iet ar prieku, ir kļuvuši daudz atvērtāki apkārtējai pasaulei un kopējā attīstība pāris mēnešos šajā stingrajā dārziņā bija lielāka kā tajā uķi puķi variantā visa gada laikā. Bet nu pieņemu, ka tas arī no bērna atkarīgs, jo manējām tāds dūdiņ, zaķīt,kaķīt,uķi puķi variants kā tāds nepatīk

Piekrītu visām meitenēm -

1. skaties, kā reaģē un jūtas Tavs bērns. Ja viss kārtībā, tad nomierinies. Ja ne, rīkojies.

2. no pieredzes - ar uķi muķi audzinātājām disciplīna un kārtība nebūs nekas. Rezultātā bērni vienkārši izlaidīsies un kāps uz galvas. Toties tās stingrākās beigās kļūst par tām mīļākajām. Vienīgā piebilde - bērni 100% precīzi prot izvērtēt (atšķirībā no mums, lielajiem), vai bāriens ir bijis par tēmu vai nē. Tā ka, ja aizrādījums ir vietā, tad parasti bērns to arī adekvāti uztver.

Tā ka paskaties un izvērtē konkrēti savu mazo,kā viņš jūtas, kā reaģē.

. Ja meitene līdz savai vietai uz soliņa nonāk ar jautriem palēcieniem, tad viņai saka, vai tad viņa normāli nevar iet, noteikti jālēkšo

zbriedis
Un iedomājies ja visiem iegribas jautriem palēcieniem vari iedomāties kas par troksni tad būtu?