Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Vecmāmiņas

Foxiic

esperanta
tavs konkrētais gadījums ar 4 nepilngadīgiem bērniem ir saprotams.es piekriitu arī tam, ka vecmammas grib savu personisko dzīvi, bet es jau neludzu pieskatiiit, lai dotos izklaidēs, bet pie zobārsta vai uz veikalu un citos nepiecieshamos gadījumos.vienkārši apbēdina tā neatsaucība. zinu draudzenes, kuras pašas ir vienīgie bērni ģimenē un viņu mammas ir kā trakas uz mazbērniem. Kaa ar teoriju, ka vecmammu vēlme ņemties ar mazbērniem sarūk proporcionāli savu bērnu skaitam?


Foxiic
man ir abu variantu vecmāmņas. Viena esperanta variants- pašai skolas vecuma bērni, darbs un zināms nogurums, tamdeļ palīdzība viņai tika lūgta tikai ļoti retu reizi. Otra, traks darba rūķis, kas visu dzīvi pieradis smagi strādāt un tikai tagad krietni pāri sešdesmit var atļauties pavaļoties, tomēr nemāk to darīt, tamdēļ nāk pie manis un auklē man bērnu cik tik man vajag un vēl bišķiņ. Šitāda haļava man gan ir tikai pēc bērna gada vecuma sasniegšanas. Pirmais gads pagāja 24 st kopā ar bērnu, brīvs man tika iedotas 4 reizes visā gada laikā.

citas omas rautin raujas mazos pieskatīt

Tici vai nē, bet tas ir pat ļoti apgūtinoši

Man tieis tas pats. Mana mamma bútu gatava visu laiku pieskatít mazo, bet diemzél dzívo Latvijá. Un víra máte rauj man bérnu jau no rokám pirms més pa durvím esam ienákusi. :D

Protams, ir forsi, ka ja kaut kur gribam aiziet vai ir kádas darísanas, varu bez problémám atstát bérnu víra mátei, bet nekad nenemtu vinu ká aukli. Kad sáksu strádát, lai arí bérnam vél nebús gads, tiks dots bébísu dárziná, kur es zinu, ka ir profesionálas audzinátájas un bérni tiek audzináti péc múisdienu metodém, nevis péc principa " es daríju tá un sitá" un klape ciet uz visiem jauninájumiem.

Mans stasts pavisam pretejs,lasot jusu situaicijas secinaju ka man vnk nereali paveicas dzive,mana mamma jebkura briva diena kad pati nestrada nak parasti pie mana vecaka berna,gan pieskata un nem pie sevis!Bet mana vecmamina kad man vienalga kur vajag(darishanas jeb vnk kaut uz kadu neilgu laiku izbraukt)ar lielo prieku pieskata zidaini!


Mana mamma ari lai cik piekususi būs, vienmēr atradīs laiku mazmeitai. Ja es reizēm uzvelkos un sāku dusmoties uz mazās, vienmēr "noņem mani no trases"- savāc mazo, lai eju nomierināties. Man un manam draudzenēm laikam paveicies, jo mums visām vecmāmiņas tādas labas (un daudz arī nejaucas bērnu audzināšanā). Plus vēl vecvecmamma, kura nu jau vairs nevar bebi noķert, bet kad gulēja vēl šupulīti vai ārā ratiņos, sēdēja blakām, lai tik kāda muša netraucētu mazo

esperanta
maniem bērniem, izlemjot laist savu bērniņu pasaulē, ir jārēķinās, ka viņiem pašiem bērns arī būs jāaudzina, jāuztur un jāaprūpē. Pilnīgi piekrītu. man ļoti nepatīk, ka ģimenē piedzimst mazulis, un viņu pastāvīgi pieskata vecāmamma, kamēr vecāki tusējas. Bet ir situācijas, kad vajag pieskatīt mazbērnus, galu galā tīri, lai iepazītos ar viņiem, nevis lai radu pulciņš būtu papildināts par 1 vārdu vairāk- mazbērns. Man ir nesaprotama situācija- vīra mamma, ja nekas cits nav ieplānots tad sīci pieskata, ar lielu mīlestību un prieku, bet pati nekad nepazvana, ka gribētu pieskatīt vai satikt mazo! gribētos, lai viņi biežāk būtu kopā, ne jau tāpēc, lai man būtu brīvāks, bet lai viņi kļutu tuvāki. Jo man ir tik mīļa vecāmamma, kuru dikti mīlu un gribu, lai manam dēliņam būtu tāda pati.

Mainīja gaidam..., 07.11.2008 09:05:05


Divu cilvēku tīra mīlestība ir citas mīlošas sirds dzīves sākums.

Mūsus vecmāmiņai arī ne pārāk gribas sevi apgrūtināt. Un mēs arī parasti paši tiekam galā. Kad tomēr sanāca situācija, kad viens dvīņuks tika slimnīcā, bet otru nebija kam pieskatīt, izņemot 10 gadus veco māsiņu, un vecmāmiņai nu negribējās braukt palīgā, es tomēr nenoturējos un pateicu, ka viņai jādomā, kā būs viņas slimības gadījumā, kas pie viņas brauks. Man gan uzreiz bija skaidrs, ka šos paziņojumus nepildīšu, bet skumji, ka maniem bērniem nav tādas vismīļākās pasaulē vecmāmiņas kā bija mums. Bet tāda ir dzīve:)

Te man šķiet divas galējības tiek aprakstītas. Nu protams nav vecmāmiņām pienākums vai kaut kas obligāti, un tiešām cilvēkam, kaut pensijā vajag arī atpūsties un par sevi padomāt. Bet vai tiešām tad tās vecmamas negrib patusēt ar mazbērniem? Padzīvoties, paspēleties, pakomunicēt? Būsim godīgi - neviens nedzīvo mūžīgi - un cik tad tas laiks būs vecvecākiem kopā ar mazbērniem un mazbērniem kopā ar vecvecākiem - gudrības saklausīties, stāstus par "veciem laikiem"?

Es nelieku tak neko darīt, sīci sakopju, apģērbju, ēst uztaisu, ome tik atbrauc paspēlējas, pastaigājas ārā. (ok - arī slodze, protams) Otra ar, kaut strādā, vismaz reizi nedēļā ciemos prasās. Un kāpēc gan šādā reizē mamma nevarētu pie daktera vai uz veikalu aizskriet?

man laikam veicas! :)

Mums vecmāmiņa nemēdz atteikt pieskatīt mazos, bet dzīvo viņa Rīgas otrā galā, tā nu nokļūšana uz turieni diezgan ilga sanāk, bet ja nu ļoti vajag, var rēķināties ar palīdzību. Tomēr, ja pašai ir kādi plāni-ciemošanās, teātris, ekskursi, tad, protams atsaka un tas ir labi, jo es nejūtos vainīga, kad bērnus pieskata, zinot, ka vecmāmiņa neupurējas manis dēļ. Manuprāt tāds ir optimālais modelis. Un vecmāmiņa nejaucas mūsu attiecībās un bērnu audzināšanā.


A mums līdz vienai vecmāmiņai 600km, līdz otrai - 2000km. Neko, tiekam galā. Būtu jau forši, ja būtu tuvumā kāds, bet, galu galā - mēs to bērnu gribējām, nu, tad pašiem arī galā jātiek.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
11541741