Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Bērni ar autisma iezīmēm

Jolanda

Ligase

Labdien! Vai šai grupā ir kāda mamma, kurai ir pusaudzis (11. gadi) ar AST? Mana meita, kopš 1.klases tiek vadāta pa psihologiem, neirologiem. un tagad 11. gados ir aptuveni apjaušami mācīšanas traucējumu iemesli. Meita nevēlās komunicēt ar klases biedriem, ir grūtības lasīt (latviski)..grūtības izteikties... neirologa slēdziens - disleksija. Pēdējais psihologs apstiprināja AST. Vēlētos padomus, ka motivēt bērnu pildīt mājas darbus. Un vispār aprunāties par šiem traucējumiem un kā ar to sadzīvot.


runcuks

Man ir vecāks pusaudzis, arī AST, arī disleksijas, disgrāfijas iezīmes. Neko īpaši gudru nevarēšu pateikt, no vienas puses, ja ir disleksija, disgrāfija ir pamats prasīt skolā atvieglojumus, bet tas bērnu padarīs vēl atšķirīgāku. Bet bērnam ir objektīvi grūtāk lasīt, rakstīt, tad nu apjomu vajadzētu mazāku vai teiksim iespēju rakstīt uz datora. Es godīgi sakot arī skatoties kā tagad iet vidusskolā, ne vienmēr izvēlos pedagoģisko ceļu un reizēm kaut kādu palagu - domrakstu uzrakstu jaunieša vietā.

mellene88

Ligase
AST nevar motivēt no malas, mākslīgi. Viņš vai nu redz darbībai jēgu vai neredz.. (Pati esmu ast un bērns 13.g.v.)

Par nevelēšanos komunicēt ar klasesbiedriem... nu tā viņš gadās, bet grūti ko komentet nezinot detaļas, jo katram tomēr mēdz būt mazliet citāds tas iedalītais ast komplekts.

Mans puiks arī īpasi nekomunice ar klasebiedriem ,bet vinu neviens uz to nespiež ..ir daži mazliet tuvāki klasesbiedri,kā pats izsakās arī tādi paši tad nu ar tiem viņam pietiek. Jo lielākajai daļai ast ir problēmas ar komunikaciju nevis nevelēsanās komunicēt. Tad nu tas jānoskaidro vispirms..vai ir grūtības, vai ir nevēlēšanās. var būt gan ,gan..gan abi kopā.

Sadzīvošanā ar šo, pats galvenais saprast vecakiem ,ka tā nav nekāda psaules lielākā nelaime-milēt savu bērnu ar viņa mazliet atķširīgo lietu uztveri. darīt bērnam zināmu,ka viņš nav vienīgais tāds pasaulē un ir daudz tādu kā viņš. Atbalstīt tās viņa intreses kuras prevalē..un tām mācībām vai priekšmetiem kuri galīgi nepatīk vai nepadodas pieverot acis šļūkt pāri nebeidzot nervus..

p.s mēs UK


instagram -mellenessniega

shit transit gloria mundi

Ligase
mellene88 teica - atslēgas vārdi ir "redzēt jēgu". Respektīvi, motivēt var: ja pārzina bērna domāšanas veidu, intereses un spēj ar viņam piemērotiem argumentiem izskaidrot, kāpēc tas nepieciešams. Tad autiskais pusaudzis var apsvērt domu iespēju robežās mainīt nostāju.

Taču veicot jebkuru šādu soli vecākiem ļoti rūpīgi jāizvērtē prioritātes un tas, vai un cik tieši tas nepieciešams.

Jo - un tas jāapzinās - jebkura autiski domājoša bērna sekmīga pielāgošana padarīs viņa iejušanos sabiedrībā vieglāku un vienlaikus tā būs bērna personības laušana (ar vēlākos gados izrietošām sekām). Tā ir ļoti smalka līnija.

Pats galvenais - saprast, ka nesačakarēti nervi un veselīga psiholoģiskā vide ir daudzkārt svarīgāka par jebkurām mācībām. Jums nevajag iegūt papildu bonusu - neirozes. Tas nenozīmē atstāt pašplūsmā, tas nozīmē atbildīgi izvērtēt reālās bērna prasmes, spējas un emocionālo gatavību uz doto brīdi un ar speciālistu palīdzību sastādīt pārdomātu mācību programmu noteiktu mērķu sasniegšanai.

Piemēram - (nepārspīlējot) jāatbalsta tie priekšmeti, kuri bērnam tiešām padodas un interesē, jāizrunā, kuri no pārējiem priekšmetiem patiešām būs vitāli nepieciešami nākotnē un jāsaprot, ka gabals nenokritīs, ja atlikušajos priekšmetos būs knapa sekmība.

Taisnības labad piebildīšu - man nav pieredzes ar tik vēlīni diagnosticētu autiski domājošu bērnu (un attiecīgi no agrīna vecuma nesaņēmušu dažādas terapijas, socializācijas un rehabilitācijas programmas), tāpēc tas, ko klāstu, var nederēt citiem. Un kopumā - lai arī ir līdzīgais gandrīz visiem, autisms tomēr ir visnotaļ individuāla parādība, jāpēta savs bērns, jāvēro viņam raksturīgās īpatnības.


tici man. es stāstu pasaciņas.


mellene88

shit transit gloria mundi
aspergerus parasti tieši tik vēlu arī atpazīst citas un smagākās bērnības autisma formas lien laukā agrāk..

bet nu fakts arī tas ,ka laukā var līst agri, bet rindas un specialistu pieejamība un saprašana ka tas nav tikai rakstyrs, slinkums ,neaudzinatība, niķi utt... viss paņem laiku...


instagram -mellenessniega

Man nekādas formulas nebija. Vienkārši sēdos blakus un pildījām mājasdarbus kopā. Vidusskolā jau pats dara, bet pavirši, kaut ko aizmirst izpildīt...Vispār tieši tagad ir grūtāk kontrolet, jo mājasdarbus uzdod citās platformās, ir cits apjoms, tad nu atzīmes arī uz leju pavelkas. Bet vēl jau vajadzētu iestāties augstskolā bez maksas, tāpēc palaist pašplūsmā neesmu ieinteresēta (bet tomēr tā pašplūsma aiziet un vispār esmu nogurusi no kontrolēšanas un uzraudzīšanas)...

Papildināts 08.05.2021 14:56:

Vispār ir grūti ar koncentrēšanos arī šobrīd uz mājasdarbiem. Tad nu sēž pie datora un mājasdarbus izpildi var ievilkt 24 h nonstopā. Jā, tas ir traki. Vai nu vajag kā kontrolējošai vistai kladzināt "izej ārā, pastaigājies", "vai Tu mācies?" "vai jau izmācījies?", vai nu atmest ar roku un neņemt tik stipri visas nebūšanas pie sirds.

Esam atraduši metodi, ka mācās no 5:00 līdz 8:00, tad koncentrējas vairāk, jo 'termiņš deg", bet ...protams, gadās visu kartīgi neizmācīties un pat to laiku nobumbulē, ja neuzrauga. Staigāt pie dārgiem psihoterapeitiem un vispāŗ terapeitiem nav naudas. Atliek pieņemt, ka visu nokontrolet un izdarīt un salabot nevar. Bet necensties neatļauj sirdsapziņa.

Hmm, izlasīju shit transit gloria mundi ieteikumus un konstatēju, ka tas tā mīlošāk ir ieteikts.

Es tajā laikā biju nogurusi, strādājoša māte, ar pēdējie spēkiem sēdāmies pēc darba klāt un pildījām mājasdarbus kopā. Visgrūtākais jau bija tieši tehniskais izpildījums - uzrakstīt matemātiku, izpildīt latviešu valodu, uzrakstīt referātu, mājturībā kaut ko salīmēt, uzzīmēt un tml. Atceros, piektdien 17:00 ķērāmies klāt, lai brīvdienas būtu vairāk brīvas. Visbiežāķ izdevās līdz piektdienas 24:00 izpildīt visu, varbūt kaut kas palika arī sestdien. Tāpat vienmēr "centāmies" (jautājums, kurš centās) izpildīt tos mājasdarbus weekendā (piektdienā, dažreiz sestdienā), kas ir uzdoti arī uz nedēļas vidu. Es tur daudz neprātoju, ko vajag vairāk vai mazāk. Un arī tagad vairāk skatos, lai nesamazinās atbildības un centības līmenis kā tāds, jo, kā, es redzu, nav tādas izpratnes tieši tajā un tajā priekšmetā pacensties vairāk vai kaut kur mazāk, drīzāk ir vēlme - pacensties pēc iespējas mazāk. Bet nu fakts paliek fakts, ka bērna raksturi arī atšķiras. Bet STGM skatījums liekas tāds iecietīgāks, pareizāks un mīlošāks. Iespējams, manī jau bija tāda nervozitāte, nogurums un līdz galam arī šī aspekta neizpratne un nespēja nodalīt no personības rakstura un īpašībām. Vienkārši redzēju, ka pats nespēj piespiesties, nesanāk, uzmanība izkliedējas, grūti vispār sevi piespiest darīt, kas ir garlaicīgi un mācīties vispār šķiet garlaicīgi - pat tas, kas padodas, tad nu tā es to problēmu risināju - biju kā "uzraugs", kas sēž blakus, un kas neļauj uzmanībai izklīst.

Papildināts 08.05.2021 15:54:

Tagad es saprotu,ka vairāk bija vajadzīgi kaut kādi psihoterapeiti un terapijas, mierīgs dzīves ritms, bet tajā laikā es to nevarēju atļauties - ne fiziski izvadāt, ne finansiāli sponsorēt. Darīju, cik varēju, bet tas acīmredzot bija par maz. Arī mierīgu dzīves ritmu nevarēju nodrošināt, jo tur vajag citu kapacitāti- cilvēkresursus un naudasresursus. Un arī diagnozi noteica tik ap 10 gadiem.

Papildināts 08.05.2021 16:09:

Ar tagadējo prātu, ja būtu iespējams, es izvēlētos, pirmkārt, jau nestrādāt tajā laikā. Varbūt tā varēja būt arī mājmācība. Ja ne mājmācība, tad uzreiz pēc stundām būtu jāsavāc, bet vispār pirmie skolas gadi bija lieli stresa gadi, sliktas uzvedības gadi, konflikta gadi ar klasesbiedriem (īpaši starpbrižos, kad skolotāji nepieskata) un pat ar skolotājiem. Bet to stresu varēja veicināt arī mans iekšējais stress - rauties uz visām pusēm un strādāt 24/7/365. Un, protams, es vadātu pa visādām terapijas nodarbībām - zirgi, peldēšana, smilšu terapija, mākslas terapija, psihoterapija utt. Un vēl visādas terapijas. Bet nu naudu tas prasa pieklājīgu un man kā vecākam vajadzētu nestrādāt. Skaidrs, ka valsts tādas iespējas nenodrošina. Man arī grūtnieciba un pirmie bērna dzīves gadi bija stresaini, jo konfliktējām ar bērna tēvu. Domāju, ka tieši no tā arī tie "neiroloģiskie traucējumi" ir radušies. Eh, ja toreiz būtu bijusi tāda saprašana kā tagad...(un arī tagad nav pietiekama).

Ak, meitenes! Ir tik labi palasīt to, kā Jums klājas. Man iet tieši tāpat. Abiem bērniem ir Aspergers un UDHS (pašai arī

Papildināts 09.05.2021 08:50:

S**a mobilā versija!!

Papildināts 09.05.2021 08:53:

Esmu tā nogurusi no motivēšanas, pārrunām, pieskatīšanas, kontrolēšanas un plānošanas. Bērnu jautājums: "Mammu, kādi mums rītdienas plāni?", liek skrullēties matiem. Meitas paziņojums pie mācībām: "Mammu, man nav jāmācās rakstīt. Es varu ierunāt video un visi visu sapratīs!", liek tvaikam nākt pa ausīm.

Papildināts 09.05.2021 08:55:

Pašplūsmā palaist nevaru un nedrīkstu - ir tieši tāpat kā Jums. Mūžīgie jēgas, būtības un tūlītējas lietderības meklējumi. A pilnvērtīgu dzīvi bērniem ta' gribas.

Papildināts 09.05.2021 09:02:

Līdzsvarotu, plūstošu dzīvi nodrošināt nevaru. Peros kā plika pa nātrēm, lai nopelnītu, izvadātu, atrastu, ieplānotu. Atzīstos - daļu resursu (naudas, laika un emocionālo) atstāju sev. Pat tad, ja bērniem ļoti vajag, citādi mans jumtiņš aizbrauks.

Papildināts 09.05.2021 09:05:

Vārdu sakot, smeļos spēku arī no Jums. Doma, ka arī Jums ir līdzīgi un Jūs varat, ļauj atrast vēl vienu noslēptu spēka kripatiņu. Paldies par dalīšanos!

Papildināts 09.05.2021 09:07:

Domu - toreiz vajadzēja, bet.. - ravēju ar saknēm ārā. Pieturos pie principa - darīju visu pēc labākās sirdsapziņas un tik vien labi, cik iespējams tajā situācijā ar tiem resursiem un zināšanām.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
13103941