Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Enģelīšu māmiņas

BettyB.

BettyB.
Nu ir jau svarīgi cik sen tas viss noticis - pirms mēnešiem vai pirms gadiem. Es 4 mēnešus pēc notikušā arī biju riktīgs nervu kamols - kad kolēģe, kas bija BKA, atnāca uz darbu ar savu sīci, es skrēju uz tualeti raudāt. Turklāt cilvēkiem patīk iedalīt emocijas pareizās un nepareizās. Un aizrādīt, ja izrādi "nepareizas" emocijas. Bet ir normāli grūtos brīžos dusmoties, neieredzēt pasauli, žēlot sevi un tamlīdzīgi izpildīties. Un nav noteikta termiņa, kurā jāpārstāj to visu just. Es vienkārši vienā brīdī secināju, ka man šīs negatīvās sajūtas sāk traucēt (tas bija aptuveni gadu pēc MA), un tad arī sāku mainīt savu attieksmi. Nu jau spēju tikties ar draugiem, kam ir bēbji (tikai dažiem tuvākajiem) - nav jāmūk prom un jāraud. Domāju, ka tev vienkārši vajag laiku.

Manai meitiņai arī nav kapakmeņa, tikai apmalīte. Gribēju kādu gaišu eņģelīti uzlikt, bet tas nereāli maksā. Tie melnie kapu akmeņi man nepatīk, gribu kaut ko gaišu. Tā nu mums nav nekā. Bet es ar nebraucu uz kapiem, kaut kā neprasās.

Mjauka
Man tāda jušana uznāk, kad kaut kas uzdzen atmiņas par pārdzīvoto. Bet es nekad nezinu, kas tas būs. Kaut kāds sīkums atgadās, un man asaras acīs. Desmit minūtes vienatnē ar savām domām, un atkal ir OK. Reizi dažos mēnešos tā atgadās. Kāds man pasaka vienu vārdu, un man paliek smagi ap sirdi. Tajā pašā laikā varu ciemoties pie draugiem, kam nesen piedzima meitiņa, un justies ļoti labi. Vai tiešām tev tā nav? Ja tā, tad es tevi tiešām apbrīnoju. Tu esi stiprs cilvēks.

Man atkal tieši sevis žēl visvairāk. Vēl arī vīra un manas mammas, kam nav citu mazbērnu. Bet meitiņas nav žēl. Viņa tagad ir tur, kur nav sāpju. Tur ir arī mana māsiņa un citi mīļi cilvēki. Un mana mīlestība vienmēr būs ar viņu. Tā ka tur nevar būt slikti :) Es par viņu drīzāk domāju: "laimīgā" :)


Pieticība un apzinība algu saņem tikai romānos. Dzīve tādus izmanto un tad atstumj pie malas. /Remarks/

Vava
Nu, protams, bija tā agrāk. Arī tagad jau tās atmiņas nekur nav pagaisušas. Bet, atceroties kaut ko, man vairs nav tā, ka paliek smagi ap sirdi. Liekas, ka tā lielā sāpe ir tā pamatīgi izsāpēta un pārvērsta tādā konsistencē, kas ir, bet vairs nesāp. Nu kaut kā tā .... Vispār interesanti ir tas, ka sākumā man tā "sāpe" bija tāda ļoti fiziska - es it kā redzēju to kaut kur sevī, varēju lokalizēt bez maz vai vietu un tml. Bet tagad viņas fiziskais veidols ir pazudis un ir kļuvis daudz vieglāk.

Papildināts 09.02.2010 15:07:44:

Tajā pašā laikā varu ciemoties pie draugiem, kam nesen piedzima meitiņa, un justies ļoti labi.
Jā, šito es arī pirms kāda laika ar prieku konstatēju. Mums draugiem tajā pašā laikā, kad piedzima mans pēdējais pekausis, arī piedzima bērns. No sākuma, kad mēs tikāmies, man pēc tam vajadzēja dienu kaukt un gaudot, un domāt - tāds tagad būtu mans pekausis. Bet pēdējā laikā mierīgi varu ciemoties un priecāties par foršu bērnu, nedomājot, kā būtu, ja būtu ...

Mainīja Mjauka, 09.02.2010 15:08:29

Žurķis2

BettyB.

Paldies, ka atklāji šo diskusiju. Gandrīz 3 gadu laikā, kopš nācās to piedzīvot, šeit ik pa laikam parādās diskusijas, kur kāds cilvēks meklē mierinājumu, bet tad atkal nav, un domāju, ka šī atbalsta grupa varētu palīdzēt kādam cilvēkam tik grūtā brīdī.

Visu vēl neizlasīju, bet vēlāk pārlasīšu. Man šobrīd ļoti aktuāls šķiet Kaijaka aizsāktais jautājums par brāļiem/māsām. Manam puikam tagad ir 2 gadiņi un gribētos saprast, kā ar laiku viņam pateikt, ka bija vēl viens bērniņš. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas bija viņa dvīņu brālis, ar kuru kopā diemžēl pēc dzimšanas sanāca būt tikai 3 dienas.

Vai tās eņģeļmāmiņas, kas tic Dievam, kas lasa gudru literatūru un aug garīgi... vai jums nekad neuznāk mirkļi, kad atkal sevis paliek žēl, kad atkal sāp sirds,

Es neticu Dievam kaa bargam onkulim kurs mus sodis un sutis uz elli, es ticu Dievam savadak , pat nezinu ka izskaidrot...

Bet sakuma bija loti gruti kamer es nonacu lidz savai garigai izaugsmei, respektivi es izgaju visas stadijas - gan dusmas uz Dievu , gan dusmas uz visiem, sevi, gan uz tiem kuriem ar berninu viss bija kartiba pec dzimsanas. Un vienmer man tika sutiti arvien jauni parbaudijumi, likas ,ka ap mani to tik vien dara kaa pulcejas laimigie vecaki ar zidainiem - gribejas pat mesties virsu un teikt lai iet kur citur ar saviem zidainiem .....tad pa gabalinam taa "puzle" likas kopa, atradu atbildes un priecajos par katru zidainiti kurs man nonak tuvuma. Vienigi , kad satieku attalu pazinu un redzot vinas bernu uznak neliela grutsirdiba, jo vinas bernins piedzima dazas dienas velak un tad es taa pie sevis nodomaju- re cik liels jau butu mans engelbernins....

Papildināts 09.02.2010 22:24:33:

Kaijaks
Njaaa, par so te es ari aizdomajos, jo otrajam bernam jau bus japaskaidro kas tajos kapinos dus- pagaidam vel neuzdod so jautajumu.

Es domaju , ka melot un fantazet nevajag, bet kaa bus . kad pasai vajadzes pateikt- nezinu...pagaidam nezinu...


Skaistums izglabs pasauli


Žurķis2 es ceru, ka tas mums noderēs, jo , kad man visvairāk vajadzēja, šādas diskusijas nebija.Un tad nebija spēka ko publicēt pašai

Nesen paskatījos filmu Zombieland- komēdiska šausmene, bet man tur patika viena frāze no vīrieša, kurš zaudēja savu puiku : "Cilvēkam, kurš zaudējis bērnu- vairs nav ko zaudēt." Man vairs nav bērnu un es nezinu, vai ar šīm ģenētiskaijām problēmām maz būs. Man vairs nav ko zaudēt. Vai jums pēc visa notikušā tā nebija vai nebija tā ka štrunts par visi pasauli? Ka vienalga, kas ar tevi notiks, jo smagāk, kā redzēt savu bērnu aizejam, vairs būt nevar??

BettyB.
Cilvēkam, kurš zaudējis bērnu- vairs nav ko zaudēt." Man vairs nav bērnu un es nezinu, vai ar šīm ģenētiskaijām problēmām maz būs. Man vairs nav ko zaudēt. Vai jums pēc visa notikušā tā nebija vai nebija tā ka štrunts par visi pasauli? Ka vienalga, kas ar tevi notiks, jo smagāk, kā redzēt savu bērnu aizejam, vairs būt nevar??

Tā bija. Tā ir. Domāju tā joprojām. Tiešām vairs nav ko zaudēt, un kā Tu saki, visas citas problēmas liekas sīkums. Vienīgi... vēl lielākas bailes zaudēt sev tuvos.. vīru...
Ar mani dzīve spēlējas pārāk sāpīgi. Ļoti ticu, ka man viss izdosies, bet brīžiem pārņem totāls bezspēks un visa ticība izzūd vienā acu mirklī. Nu jau 8 gadi, kā mēģinam ar vīriņu tikt pie bērniņa.. No sākuma trīs ārpusdzemdes, kad paliku bez olvadiem, tad mans Eņģeļpuikiņš, pēc gada SA mazā laikā. Brīžiem šķiet, ka vienkārši nav lemts.
Mana vislielākā vērtība dzīvē ir bērni, kuru mums nav, viss cits liekas nekas, salīdzinājumā.... Un tie, kas čīkst par sīkumiem... viņiem jābūt laimīgiem, par to, kas ir...
Tāda mana nostāja.


Tikai ievainotā gliemežnīcā izaug pērles...

BettyB.
Ka vienalga, kas ar tevi notiks, jo smagāk, kā redzēt savu bērnu aizejam, vairs būt nevar??

Jā, tā ir.

Man bija tā, ka darbs uzreiz rāva iekšā. Un es arī tam ļāvos, lai domas būtu tikai par darbu, darbu... Bet pirmos mēnešus dzīvoju tādā autopilota režīmā. Gāju tāpēc, ka jāiet, darīju tāpēc ka jādara... Tā teikt, bez nekādas emociju piesaistes.

Un vēl - joprojām nespēju piedalīties radu saietos, vecmāmiņu jubilejās un citos kopīgos ģimenes svētkos. Ne jau tāpēc, ka man kas būtu pret tiem cilvēkiem...Ikdienas komunikācijā viss ir kārtībā. Vecmāmiņu apsveicu un samīļoju, kad esam divatā. Citus radus tāpat.
Nepiedalos tāpēc, ka tad man ir jādomā par to, ka mums ar vīru vecumdienās nebūs šādas saimes , vai vispār būs ar ko kopā svētkus svinēt... Es ticu, ka ar mani tā nebūs mūžīgi. Ko lai saka - nav vēl tā rēta pilnībā sadzijusi un es to apzinos. Strādāju ar sevi.

Papildināts 10.02.2010 10:43:46:

samija

Tas, kas ar tevi noticis, ir pārāk nežēlīgi ...Bet to "kāpēc?" jau nav kam uzdot...

Žurķis2

BettyB.

Izlasīju visu diskusiju, arī to psiholoģijas sadaļā, ir tā, ka iegriežos tur ļoti reti, pēc tam, kad viena mamma bija atklājusi tēmu par psiholoģisko aspektu priekšlaicīgām dzemdībām. Un tad bija vēl vairāk komentāru ar ieteikumiem iet pie psihiatra nestabilas psihes sakarā. Nu kaut kā rodas pārdomas, ka vienkārši ir cilvēki, kam ir dota spēja saprast otru un ir, kam tas nav dots. Pārāk daudz tajā sadaļā izdomātu problēmu un cilvēku, kam, redzams, nav ko darīt.

Tev vēl tik īss laiks pagājis ir, un tāpēc nav "nepareizu" emociju, Tev ir tiesības justies tā, kā jūties.

Par to "vairs nav ko zaudēt" sajūtu - manā gadījumā ne tik izteikti. Palika par ko rūpēties, bet nu situācija arī pietiekami nestandarta - bija tā, ka vienu brīdi skumjas, otru - prieks par to, ka ir bērns. Un jau no sākuma domāju, kā ir tad, ja tiek atņemts pilnīgi viss, kā tad dzīvot. Īpaši ja vēl bez cerībām nākotnē. Bet sāp jau tik un tā, jo katrs bērns ir īpašs un to, kurš zaudēts, pilnībā aizstāt cits. Tādas manas pārdomas.

BettyB.
Cilvēkam, kurš zaudējis bērnu- vairs nav ko zaudēt
Manas izjūtas bijas savādākas. Kā jau rakstīju psiholoģijas sadaļā, es pēc tam paniski baidījos zaudēt vīru. Man jau toreiz likās, ka vīru zaudēt ir vēl šausmīgāk. Nu, vai vismaz tikpat briesmīgi. Nē, tomēr man šķiet, ka vīru zaudēt ir vēl briesmīgāk. Un visbriesmīgāk ir zaudēt visu ģimeni vienlaicīgi (piemēram, autoavārijā).

Man pēc meitiņas nāves nāca virsū panikas lēkmes. Nekad agrāk to nebiju piedzīvojusi, bet laikam kaut kas no VD sērijas (man tā šķiet). Pirmās dienas nespēju gulēt, snauduļoju pussēdus, visur slēdzu gaismas iekšā, rāvu logus vaļā, jo likās, ka mani kaut kas smacē nost. Kad aiz loga vakarā palika tumšs, likās, ka prātā sajukšu, jo slēgtas telpas uzdzina šausmas. Un no šīs sajūtas, kas pēc laiciņa pārgāja, baidos tikpat ļoti, kā no zaudējuma sāpēm...

Protams, dziedē tikai laiks. Bet tomēr sirdī paliek tukšums - paliekot stāvoklī, manā sirdī radās vieta vēl vienam svarīgam cilvēciņam manā dzīvē. Un kad bērna vairs nav, sirds vairs nevar ieņemt iepriekšējos apmērus - un tā cilvēciņa vieta stāv tukša. Un man šķiet, ka to var aizpildīt tikai citi bērni. Vismaz man ir tāda iekšēja sajūta, pārliecība. Un es spēju sākt kontaktēties ar draugiem, kam sīči sadzimuši, tikai pēc tam, kad ar vīru izlēmām par labu adopcijai.

samija
Apbrīnoju, kā tu pēc visa pārdzīvotā neesi visam atmetusi ar roku. Es jau tagad vairs negribu mēģināt vēlreiz. Šausmīgi, ka tik daudz ko nākas pārdzīvot.

Atzīšos, mani šausmīgi kaitināja pāris reizes psiholoģijas sadaļā redzētās tēmas par to, ka gaidāmais bērns ir nevēlamā dzimuma, ak šausmas un pieraudāti spilveni! Protams, atturos no komentāriem, jo cilvēkam jau laikam tā tiešām ir problēma, ja jau taisa vaļā tēmu. Bet tā vien niez nagi pateikt "priecājies, ka tev tikai tādas problēmas dzīvē ir".

Mainīja Vava, 10.02.2010 14:24:39


Pieticība un apzinība algu saņem tikai romānos. Dzīve tādus izmanto un tad atstumj pie malas. /Remarks/

Žurķis2
Manam puikam tagad ir 2 gadiņi un gribētos saprast, kā ar laiku viņam pateikt, ka bija vēl viens bērniņš.

Kleopatra
Es domaju , ka melot un fantazet nevajag, bet kaa bus . kad pasai vajadzes pateikt- nezinu...pagaidam nezinu...

Es domāju, nevajag šo pataisīt par lielu problēmu. Jo bērns jau savu brālīti vai māsiņu neatceras (saprotu, ka tā ir jūsu gadījumā), nebija paspējis viņu iemīlēt. Līdz ar to nav jābaidās, kas šī fakta paziņošana bērnu ļoti sāpinās. Drīzāk viņam būs sāpīgi redzēt, cik ļoti mammu tas sāpina. Vienīgi, uzzinot šādu faktu, bērns var sākt baidīties, ka arī ar viņu vai mammu vai tēti var kas tamlīdzīgs notikt. Tas ir jāņem vērā un ļoti nopietni un pietiekami izsmeļoši jāatbild uz viesiem bērna jautājumiem. Mums situācija bija grūtāka - vajadzēja paziņot, ka brālīša, kurš ir redzēts un mīļots, vairs nav. Es pateicu ļoti vienkārši - brālītis bija ļoti slims un tāpēc nomira. Un tad atbildēju uz visiem jautājumiem ....

Vava
Atzīšos, mani šausmīgi kaitināja pāris reizes psiholoģijas sadaļā redzētās tēmas par to, ka gaidāmais bērns ir nevēlamā dzimuma, ak šausmas un pieraudāti spilveni! Protams, atturos no komentāriem, jo cilvēkam jau laikam tā tiešām ir problēma, ja jau taisa vaļā tēmu. Bet tā vien niez nagi pateikt "priecājies, ka tev tikai tādas problēmas dzīvē ir".

Jā, man arī šādas tēmas liekas dīvainas, nerunājot nemaz par tēmām: "Kur lētāk veikt abortu?" ... Bet man neveras mute vaļā šos cilvēkus nosodīt, jo es saprotu, kas viņi var nesaprast ... Man arī, piemēram, daudzas savas problēmas pirms manas bēdīgās pieredzes tagad liekas smieklīgas. Vai Tu pati savā "iepriekšējā" dzīvē tādas neatrodi?

ar vīru izlēmām par labu adopcijai

Laipni aicināti adoptētāju bariņā!Mēs arī uz tā paša ceļa.



Mainīja Mjauka, 10.02.2010 15:04:08
Papildināts 10.02.2010 15:19:14:

BettyB.
jo smagāk, kā redzēt savu bērnu aizejam, vairs būt nevar
Jā, šim pilnībā piekrītu. Tādā nozīmē, ka bērna nāve, manuprāt, ir briesmīgākais, ko cilvēks var piedzīvot. BET, nav tā, ka vairs nav ko zaudēt. Man, piemēram, ir vēl viens bērns, kuru zaudēt būtu vēl drausmīgāk. Jo pirmo bērnu zaudēt bija briesmīgi, bet otro vēl briesmīgāk. Nu, nezinu, kāpēc, bet man tā bija. Jā, un arī vīru zaudēt man ļoti negribētos. Tāpēc man nav tā ka štrunts par visi pasauli.

Man vairs nav bērnu un es nezinu, vai ar šīm ģenētiskaijām problēmām maz būs. Man vairs nav ko zaudēt.

Nu, bet varbūt tomēr būs? Un tad Tev atkal būs ko zaudēt. Un tā ir daudz labāka sajūta par to Man vairs nav ko zaudēt.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
15206129