Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Enģelīšu māmiņas

BettyB.

Un kāpēc vispār bērniņiem tādas slimības rodas, tā arī ir Dieva griba?
Tamdel jau es saku , ka neizprotu to Dieva gribu , nu kaa var kaut ko tadu gribet, bet ticu karmai .


Skaistums izglabs pasauli


Jā, visa tā pārdzimšana un daudzās dzīves savā ziņā šķiet visloģiskākais izskaidrojums daudz kam no šajā pasaulē notiekošā. Vismaz salīdzinājumā ar kristietību noteikti. Bet man nepatīk doma par daudzām dzīvēm, kas nozīmē arī daudz sāpes visu šo daudzo mūžu garumā un daudzkārtēju miršanu. Tāpēc labāk izvēlos ticēt vienkārši nejaušībai un apstākļu sakritībai. Šis izskaidrojums ir vienīgais, kas manī neizsauc pretestību. Jā, laikam jau es savu atbildi esmu atradusi... Kaut kā iepriekš to tik skaidri nebiju sapratusi.


Pieticība un apzinība algu saņem tikai romānos. Dzīve tādus izmanto un tad atstumj pie malas. /Remarks/

Lidzjutiba visam engelisu mammam!

Es ar nekadi,nevareju saprast- Kapec? Par ko?utt.,bet daudz maz kautkadu skaidribu esmu guvusi izlasot so

http://www.reikinet.lv/home/menu_214/topic_214/story_1209/

Turas!

Tamdel jau es saku , ka neizprotu to Dieva gribu , nu kaa var kaut ko tadu gribet, bet ticu karmai

Tad mums ir sūdīga karma

Mainīja BettyB., 12.02.2010 23:40:10
Papildināts 12.02.2010 23:44:45:

Palasīju krievu saitu, ko diskusijas sākumā ieliku- daudzas māmiņas tur raksta, ka gaida savu bērniņu atgriežamies, viņas domā, ka mirušais bērniņš atgriezīsies, kā nākamais. Es piemēram tam nepiekrītu, tas taču būs pavisam cits mazais, pavisam savādāks- brālītis/māsiņa, nevis tas pats.. Kādi jūsu uzskati?

Papildināts 12.02.2010 23:48:22:

ingo4ka1001 paldies! izlasīju, bet tomēr es nespēju pieņemt domu, ka cits cilvēks var būt kāda reinkarnācija, ja man pateiktu, ka es esmu piem. savas vecvecmammad reinkarnācija, es protestētu, ka esmu individuāla, es pati, nevis kāds cits. Varbūt vienkārši neiebraucu līdz galam..


Žurķis2

BettyB.

Pirms pāris gadiem žurnālā "Marta" bija rakstu sērija, kuri bija veidoti sadarbībā ar kādu ginekoloģi, sapratu, ka tie ir mistiski notikumi no viņas prakses. Vienu atceros īpaši. Kādam pārim piedzimis otrais bērniņš, un sieviete nolēmusi nosiet olvadus, jo vairāk bērnus negribēja. 3 mēnešu vecumā bērniņš nomiris (zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms). Pēc pāris gadiem sieviete neizskaidrojamā kārtā palikusi stāvoklī un atkal piedzimis puisītis. Vecāki ļoti baidījušies, tikai kad mazajam palikuši 4 mēneši, pirmo reizi paņēmuši noslēptās pirmā bērniņa fotogrāfijas un salīdzinot konstatējuši, ka otrais bērniņš ir pirmā bērniņa kopija...

Bet es arī nespēju to īsti saprast. Zīdaiņa vecumā bieži brāļi/māsas ir ļoti līdzīgi, kā arī līdzīgi kādam no vecākiem šajā pašā vecumā, kad salīdzina foto. Bet varbūt arī tā ir patiesība, ka tā dvēselīte atgriežas, tikai reizēm kā nākamais bērniņš, bet reizēm - varbūt tikai pēc piecām paaudzēm.

BettyB.
Vot ka reiz es no raksta sapratu,ka piem,tu nevari but vecmammas reinkarnacija...Bet savukart tiesi bebitis ,kurs mirst uzreiz pec dzemdibam vai kadu laicinu no tam bus vien tas pats,tik cita kermeni....Nu ticu tam!I vieglak man!

ingo4ka1001 tad es nepareizi biju sapratusi- vēlu lasīju Es ļoti gribu ticēt tam, ka reiz kaut kur mēs satiksimies

BettyB.

Man tā pārdzimšanas doma neliekas pieņemama. Kaut kā pārāk mulsinoši. Jo, ja dzimtu nākamais bērns, man tas būtu pilnīgi cits bērns. Un tas pirmais paliktu tur, tajā citā dimensijā, t.i., manā uztverē man būtu divi bērni, nevis viens, kas atkal atnācis pie manis.

Bet ja kādai labāk gribas ticēt, ka aizgājušais bērniņš ir atgriezies vai atgriezīsies pie viņas vēlreiz, tad tam arī ir jātic, vienalga ko citi saka. Jo, kā ir patiesībā, to jau mēs uzzināsim tikai tad, kad pašas būsim tur aizgājušas.


Pieticība un apzinība algu saņem tikai romānos. Dzīve tādus izmanto un tad atstumj pie malas. /Remarks/

Man tā pārdzimšanas doma neliekas pieņemama.
Man arī nē. Katram manam bērnam ir bijusi sava dzīve. Citādi jau tā muļķīgi sanāk, ka viens mans enģelītis vai nu kas viņš tur bija divreiz pēc kārtas mēģināja atdzimt un nekas viņam nesanāca.... Vispār tie visi ir kāda "autora" murgi.

Man psiholoģe ieteica grāmatu Keizerlinka fon Linde "Stāsti bērna dvēselei" kā ļoti labu dažādu sarežģītu jautājumu apspriešanai ar bērnu. Bet nevienā grāmatnīcā nav izdevies tādu atrast. Jā kāda zina, kur šo grāmatu var dabūt, padalieties!


Es arī esmu zaudējusi bērniņu. Esmu sirdī kopā ar jums visām. Lai mums visām pieteik spēka dzīvot tālāk. Kaut ir pagājis laiks - enģeļmeitiņai jau trīs gadiņi drīz būs četri, es nespēju par to publiski dalīties. Man sāp. Laikam aprētojis viss un gribas likt to visu mierā. Esmu sakārtojusies, cik vien labi tas iespējams pārdzīvojot tādu traģēdiju. Man tā ir trauma visam mūžam. To nekad nevar izsāpēt.Tikai sadzīvot. Visas asaras esmu izraudājusi. Kad tas notika sāpēja, ka kāds pateica, ka esmu jauna, ka būs vēl bērni, laiks dziedēs bija tikai milzīgas sāpes ka iekšas rauj ārā -nesaprotu kā izturēju...Tagad varu teikt laiks palīdz, dziedē-es smejos, es dzīvoju, es ēdu. Bet pēc meitiņas nāves bija jāsāk dzīvot visa dzīve no jauna, no nulles man pagāja 8 mēneši, kopš sāku strādāt, iziet dzīvē, pirmos trīs gulēju un raudāju. Atceros, ka vienu dienu pieķeru sevi, ka vairāk neraudu nekā raudu, raudāšana ir īsāka(IR jāļauj sev sērot un raudāt tik cik nepieciešams un katram tas ir individuāli un tikai pati mamma zin cik viņai tas vajag, jo neviens cits"padomdevējs"nav mūsu vietā)...un tā pamazītiņām uz priekšu. To nevar izstāstīt, kad krūtīs ir piens, bet bērniņa nav, kad jādomā kur likt mantiņas, kur drēbītes, kur gultiņu, ratiņus, viss atgādina bērniņu... Es viņu mīlēj vairāk par sevi, un viņas ciešanas un sāpes man bija mokas pašai. Man sāpēja , ka viņai sāp.Tagad par viņu domājot man sirsniņā ir miers, ieplūst gaišums un mīlestība. Reizēm iztēlojos kāda viņa būtu, kā pītu viņai matiņus, ko abas kopā darītu. Jūtos apdalīta.Ir sajūta, ka man liegts kaut kas liels un dārgs. Pārsāpēts, ka nevaru viņai būt mamma nodot savas gudrības, ka viņa nekad mani nesauks par mammu, nekad nebūs viņas pirmie solīši...Tukšums...Citreiz vakaros iztēlojos kā viņai iet debsīs, uzvelku pidžamu iedodu buču, ticu ka kādu dienu tur satiksimies. Kad viņa nomira man vairs nebija bail no nāves, jo zinu, ka man tur kāds ir -sagaidīs. Dievam ticu. Bet kad grūti joprojām prasu kapēc, par ko....pat tagad rakstot kamols žnaudz kaklu ciet...

Laikam ejot liekas, ka laiks ir pagājis vairāk it kā tas būtu noticis pirms milijons gadiem. Kāpēc ar mani tā noticis nezinu, atbildes nēesmu atradusi. Vienīgais esmu pati kļuvusi stiprāka, izpratusi dzīves jēgu. Sīkumi mani vairs nevar caursist.

Kad klājās grūtāk, tad parasti nāk ārā arī šī nelaime, gribas papildus sevi žēlot. Tad arī ļaujos - pēc tam kļūst vieglāk.

Man palīdzēja divas meitenes tepat cālī, viena arī ir šajā lapā, paldies jums no sirds bez jums es nebūtu izturējusi,tas atbalsts ko mēs sniedzām viena otrai bija neatsverams. Visas bēdas izrunājām.Tikai mēs, kas esam pašas tam gājušas cauri varam to saprast no sirds.

Kad pagājis šis laiks - ticu,ka man nākotnē būs otrs bērniņš. Jau esmu izdomājusi, ko viņam stāstīšu par enģeļmāsiņu, varbūt kaut kur sirdī ceru, ka meitiņa varētu atgriezties, bet man galvenais lai mans otrais bērniņš ir vesels, lai mēs varam dzīvot savu dzīvi kopā, un lai nemūžam vairs nav jāiet cauri tām ciešanām - nenovēlu nevienai sievietei.

Mīletību man nevar atņemt neviens,arī nāve, es viņu mīlu. Un kā lasīju rakstīja viena māmiņa, kad otrais mazulītis atgādinājis pirmo, domāju man būs tāpat raudāšu aiz laimes par otro, bet arī, ka mana pirmā mazulīte tā arī neizauga nekad un vienlīdz mīlēšu savu enģēlmeitiņu un nākotnē savus bērniņus, kas būs ar mani.

SPĒKU.TICĪBU.CERĪBU.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
15206129