Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Enģelīšu māmiņas

BettyB.

Agita...
Man nākamajā mēnesī būs pašai dzimšanas diena un tajās dienās arī bērniņam būtu bijis jādzimst. Bija liels GR laiks, līdz ar to zināja gana dauds draugu un radinieku, lielākā daļa no mantām jau bija sagādātas. Pats sākums, kad atbraucu mājās no slimnīcas, bija ļoti, ļoti grūts. Sagādātās mantas visas salikām mašīnas bagāžniekā un aizvedām uz laukiem, nolikām vietā, kur nerēgojas nemaz acu priekšā - nākamajam bebim. Ultrasonogrāfijas attēlus u.tml. lietas es izmetu ārā. Tieši ar domu, lai nerēgojas tādas lietas, pietiek ar atmiņām, pietiek ar ierakstu dokumentos par bērna dzimšanu. Esmu atstājusi tikai Mātes pasi un visus izrakstus no slimnīcām. Tas nākamajai GR.

Man ļoti palīdzēja darba vietas maiņa. Pēc mēneša uzreiz atsāku strādāt jaunā darba vietā, kur tikai viena meitene (draudzene, kas arī informēja, ka pie viņiem viena darba vieta brīva) zin par manu pieredzi. Pēc atgriešanās no slimnīcas biju baznīcā, kur padomāju labas domas par savu eņģeļmeitiņu un noliku svecīti. Ar vīru bijām runājuši, ka jāaizbrauc uz Alberta baznīcu, jo tur tiks apglabāta meitiņa, nolikt svecīti. Bet tā arī neesam aizbraukuši. Ar laiku paliek vieglāk, bet atmiņas un pieredze jau vienmēr nāks līdzi. Man ir ticība, ka viss būs labi! Ir dienas un situācijas, kad ataust viss atmiņā, bet ikdienā par to vairs nedomāju, paļaujos notikumu plūsmai un viss.


Pulss

Izsaku līdzjūtību, SarkanaaPeonija. Tik sāpīga pieredze...

sunny droplet

Agita...
Esmu reiz bijusi līdzīgā situācijā kā Tu. MA 7 nedēļās un neilgi pēc tam vīrs aizgāja, kā vēlāk uzzināju, pie citas. Tikai es paliku ar viengadnieku uz rokām. Un jā, bija grūti tikt galā, bet, tā kā pāris gadus iepriekš biju zaudējusi savu pirmo mazuli 31. GR nedēļā, tad zaudējums 7 nedēļās nešķita tik skaudrs. Man vairāk sāpēja vīra nodevība. Viņa jaunā sieviete arī beigās izrādījās ļoti ātri palikusi stāvoklī pēc mūsu šķiršanās, bet es par to uzzināju, kad mazulis jau bija paaudzies (šķiet, kādi 8 mēn bija bērnam). Man nevienā brīdī nav bijušas sliktas domas par to bērniņu, taču esmu ļoti daudz dusmojusies uz exvīru un viņa jauno sievu par sāpēm, ko radīja man un mūsu ar exvīru kopīgajam bērnam. Visvairāk dusmojos, kad redzēju sekas, kādas tas viss atstājis uz bērnu.
Šķiršanās bija ļoti smaga, bija drausmīgi daudz konfilktu, bija draudi manā virzienā utt, es toreiz pēc paziņas ieteikuma atradu sieviešu resursu centru "Marta" un devos uz konsultāciju. Mani tur silti sagaidīja, ļāva izrunāt savu situāciju un piedāvāja bezmaksas psihologa un jurista konsultācijas. Mūžam būšu pateicīga Martas centram un jo īpaši psiholoģei.
Varbūt Tu arī vari vērsties tur, ja jūti, ka netiec ar visu pati galā?
Starp citu šobrīd es esmu otrreiz precējusies, ir vēl viens bērniņš un esmu spērusi drosmīgu soli un daru savu sapņu darbu. Bez visiem dzīves sitieniem es nekad nebūtu sadūšojusies to izdarīt. Tāpēc gribu teikt - centies no visa paņemt labāko, katra situācija mums kaut ko māca. Un visu var sakārtot. Ja nesanāk pašai, nav jākaunās prasīt palīdzību. Lai Tev izdodas!


Alise Meja.

Adrians.

Daniels vienmēr mūsu sirdīs...

sunny droplet
Ļoti Tev piekrītu!

Pēc traģiskā notikuma es varēju sēdēt mājās un sērot. Zinu, ka mājās sēdēšana būtu ļoooti smaga, jo vīrs no rīta līdz vakaram ir prom. Tāpēc izvēlējos ļoti ātri ielekt notikumos, darbos. Es nemūžam nebūtu piekritusi strādāt darbu, ko tagad strādāju! Nekad! Jo viens ir izglītība, kas man ir, otrs ir attiecīgā pieredze, kas man nebija. Bet man nebija un vēl aizvien, nav ko zaudēt - esmu pieņēmusi ļoti labu darbu, kas man pašai interesē un patīk. Normālos apstākļos to nebūtu darījusi. Diemžēl dzīve izspēlē tādus 'jokus' - kaut ko atņem, bet tajā pašā laikā kaut ko citu iedod.


Santuliite

Agita...
Katrs zaudējums ir skumjš, un Tev ir jāpieliek šim visam punkts. Es tiešām nezinu vai ir šāda vieta, bet vai Tev nav iespējas kaut kur pie sevis, vai vecākiem iestādīt šādu kociņu. Bet nav garantijas, ka Tu tiksi pāri, es tomēr Tev ieteiktu sameklēt speciālistu. Mūsdienās tas pat nav tik grūti. Aprunāties un saprast, kāpēc ir grūti atlaist šo mazo dvēselīti. Tev noteikti visu notikumu bijis par daudz. Lai Tev izdodas gūt sirdsmieru.

Savu meitiņu zaudējām 13 nedēļās. Viss jau sākas ar to, ka man ir pāri 40. Pirmā pārtrauktā grūtniecība aprīlī -5/6 nedēļas. Maijā atkal paliku stāvoklī. Nopriecājāmies, aizmirsu par pirmo negatīvo pieredzi. Sākās ārstu vizītes, analīžu nodošanas, skrīnings.... NIPT tests, ģenētiķis, medicīniskais aborts. Un murgi naktīs.

Dzīvoju Spānijā ar saviem diviem bērniem no iepriekšējās laulības. Neviena cita no LV man šeit nav. Ne draugu, ne ģimenes, ne darba, ne hobija. Darbu zaudēju īsi pirms aborta. Mana otrā pusīte šobrīd mācās citā pilsētā. Kamēr mani bērni joprojām LV ar savu tēvu (vēl 2 nedēļas), esmu kopā ar savu draugu. Bet pēc 2 ned.man atkal jābrauc prom, lai būtu ar saviem bērniem, jo viņiem jāatsāk iet skolā. Man ir bail, ka sajukšu prātā dzīvojot viena, bez atbalsta.
Kopš atgriezāmies no Latvijas (kur arī veicāmskrīningu, testus, abortu), murgoju katru nakti, katru diendusu.
Nennormāla vēlme atkal palikt stāvoklī, lai viss atgriežas ierastajās sliedēs, lai aizmirstas iepriekšējais, lai aizmirstas tās sāpes, kas mums abiem iekšā.
Zaudēt bērniņu 13 nedēļās nav tas pats kas 30, bet tik un tā nežēlīgi sāp, jūtos kā nodevēja, jo es taču pieņēmu lēmumu viņu nogalināt, un tajā pašā dienā aizbēgu prom no Latvijas.
Vienīgais, kas mani attaisnotu ir tas, ka meitiņai analīzes un skrīnings uzrādīja trisomiju 18 un vēl citas fiziskas problēmas. Neviens no ārstiem, nedeva nekādas cerības, un teica, lai pieņemam lēmumu par abortu, vai gaidīt, kad bērniņš pats nomirs.

Mēs nolēmām negaidīt, jo tad visiem būtu jāizkaidro, kas noticis, kāpēc... vecāki to būtu smagi pārdzīvojuši. Tāpēc mēs slēpām no visiem. Un tagad man pat nav ar ko par to parunāt.

Sveiciens, rudenī!

Lai arī man ir divi jauki puikas, tomēr šeit piereģistrējos nupat un tieši ENGEĻBĒRNU grupiņas dēļ... Kāpēc?

Laikam, tāpēc jo vēl sāp ir skumji un tāda neizpratne, ko un kā darīt tālāk!

Meitiņu zaudēju tieši mēnesi atpakaļ. Mazajai bija jau 21. nedēļa, proti puse no grūtniecības. Ta bija laiks, kad mēs jau visi: vēcāki - gaidījām ļoti meitiņu, kad brāļi - jau runāja ar "māsiņu" glaudot mammas punci...kad es jutu kustības... To, kas noticis zaudējums tam ticu, bet, ka laiks dziedēs sāpēs - pagaidām dikti sāp! Tāda riktīga tukšuma sajūta, sevisķi sirsniņā, n-tie KAPĒC...un neizpratne, ko un kā darīt tālāk! ?Laikam tāpēc esmu šeit!

Sveikas!

Mums 2021. gada augusts bezgala skumjš, tuliņ mēnesis kā apkārt, kad 3.trimestrī zaudējām ļoti gaidīto meitiņu un māsiņu brālītim...

Laiks sāpi dziedēs, bet tukšums sirdī neizmērojams paliks...

MaPiTe
Laime1986
Šeit vārdi ir lieki...

Ļoti labi jūs saprotu. Pirms gada augustā piedzīvoju tādu pašu zaudējumu, sāpes, tukšumu... Sākums bija ļoti, ļoti smags! Ar laiku paliek vieglāk..

Ir pagājis gads, bet man šķiet, ka nav bijis NEVIENS mēnesis, kad es nedomātu par savu eņģeļmeitiņu. Ja sākumā katreiz domājot raudāju, tad tagad vienkārši iedomājos, interesanti, cik liela viņa būtu? Kāda izskatītos utt. Ir, kad uznāk lielas skumjas, bet tās vairs nav diendienā. Diemžēl, jā, sāpes mazinās, bet tas tukšums paliek.


zalagaida
Manai meitai bija 18.hromosomas trisomija, diemžēl tas nav savienojams ar dzīvošanu. Gruutnieciibas laikaa neko nezinaaju, tikai tad kad piedzima. Ārsti solīja 1 mēnesi. Nodzīvoja 6 mēnešus. Svars krita, bērninš izsīka. Piedzima 1.9 kg, nomira 1.5 kg pusgada vecumā. Smags laiks, biju jauna, pirmais bērns. Pagājuši 16 gadi. Apglabājām. Uz kapiem nevaru aiziet, ro nav iespējams.pārdzīvot. Nekad un nekādīgi. Kaut man peec tam dzima divas meitiņas. Un viss ir labi.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
15206129