Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Neiropsiholoģiskā sensomotorā korekcija

Robinsone

Mēs arī gājām šo vingrošanu (meitai BCT-bērnu trieka). Mēs gan nepabeidzām šo vingrošanu, pārtraucām 2. posma vidū. Kapēc? -pietrūka pacietības, nervu, enerģijas.., jo ši ikdienas vingrošana prasa ļoti daudz gan no vecākiem, gan no bērna. Bet jāvingro bija katru dienu!!! Izlaist nedrīkst nevienu dienu!

Meitai pa to laiku bija krietni uzlabojumi, bet pārtraucot šo vingrošanu, nenostiprinātās funkcijas nobruka atpakaļ sākuma stadijā. Mums meitai bija gan fiziskie, gan garīgie traucējumi. Viņai ir kustību traucējumi kreisai ķermeņa pusei, kā arī nedaudz palēlināta domāšana, runas traucējumi. Vingrošanas laikā acīmredzami bija acīmredzami uzlabojumi, un jāsaka, ka paši neticējām, ka var vēl kaut kas palīdzēt. Iztaisnojās mugurkauls, sāka labāk runāt, būtiski uzlabojās logiskā domāšana, auga pašapziņa, uzlabojās sekmes skolā...un daudz dažādu sīkumu, ko tagad neuzskaitīšu. Vēljoprojām domāju, ka šī ir labākā metode Latvijā, kā savu bērnu savest kārtībā. Mēs novingrojām aptuveni 1g un 2 mēn. Vienkārši neizturēju psiholoģisko slodzi, jo pārsvarā bērns pretojās, negrib darīt vairāk nekā var utt., tad sākās bļaušana, puņķi, asaras (mums abām), psihošana, tika arī "uzšauts", un vienā brīdī saproti-VISS. LĪDZ KAKLAM. KAD TAS MURGS BEIGSIES??

Šobrīd spēki ir atjaunoti un aktīvi meklējam risinājumus, kā atsākt šo vingrošanu. Izlēmām, ka meklēsim cilvēku, kas katru dienu ar mūsu bērnu vingros. Tas, protams, arī ir naudas jautājums, bet citu variantu šobrīd neredzu. Un zinu, ka man savi nervi nebūs jābojā. Jo tas nelabais noskaņojums starp mani un bērnu nebija izturams, es personīgi nebiju gatava katru dienu to darīt. To esmu sapratusi. Bet esmu arī sapratusi to, ka nav bijusi labāka ārstēšana par šo . Jo izejot visus 3 posmus, pie šīs vingrošanas vairs nav jāatgriežas, smadzeņu funkcijas ir pilnīgi un galīgi nostiprinātas līdz mūža galam. Bērns var sākt jaunu dzīvi (cik nu kuram iespējami tie uzlabojumi). Mums Vasilisa (no Maskavas) vairākkārtīgi apgalvoja, ka mūsu meitu var izārstēt pilnībā. Vilinoši? Protams! Ja nebūtu redzējusi savu un citu bērnu attīstību, tad neticētu. Bet tagad ticu. Bet izvēle katram pašam jāizdara, jo tas maksā naudu un prasa milzīgu laiku un spēku.

Šobrīd aktīvi ejam uz zirgiem-pie TABITAS. Meita ir ļoti apmierināta, gaida katru reizi, kad varēs izjāt. Par noskaņojumu vairs sūdzēties vispār nevaram. Zirgi, izrādās, ir manas meitas vājība. Uzlabojumi? Treneri ir ļoti apmierināti ar meitas izaugsmi. Bet te gan jāsaka, ka es neesmu baigais speciālists šajā jomā. Bet no malas skatoties redzu acīm neticamo-mans bērns, kurš dažreiz uz līdzenas vietas var nokrist, jo trūkst līdzsvara izjūtas-ZIRGAM UZ MUGURAS ejot jūtās kā zivs ūdenī: kustās, grozās, apguļās, pieceļās, cilā rokas uz sāniem. Pie tam bez sedliem. Uz zirgiem sākām iet septembrī, tā ka tikai 4-5 mēneši. Nevaru viennozīmīgi apgalvot, kāds būs rezultāts pēc 1,2 gadiem, par to runāsim vēlāk. Bet cerības esam likuši lielas.( Nenovērtejami ir tas, ka esam labā noskaņojumā un nestresojam, to pat nevar vārdos aprakstīt. ) Un ticam, ka būs rezultāts.

Tagad liksim kopā gan zirgus, gan sensomotoro vingrošanu. Nešaubīgi ticam, ka mums pēc pāris gadiem pa ielu ies smuka meitene un neviens nevarēs pateikt, ka viņa bijusi invalīds


Mēs arī gājām šo vingrošanu
geidza & pārējiem!!!

kur un pie kā gājāt?

Papildināts 18.02.2010 00:09:38:

Šobrīd aktīvi ejam uz zirgiem-pie TABITAS
domāju, ka tas tik sezonā? ne mīnusos? varētu koordinātes?

Papildināts 18.02.2010 00:10:57:

Dīva
kuru terapeiti Tu slavē?

Papildināts 18.02.2010 00:17:46:

http://www.kamertons.lv/pages/pgeinfo_kristlv.html

tikko jau atradu jautāto ;)

Papildināts 18.02.2010 00:19:06:

geidza
visā textā neatradu nevienu gramatisko vai stila kļūdu


nesaki ko man darīt, neteikšu Tev kur jāiet :D

Žaklīna
Gājām pie Umalas Kristīnes. Viņa arī ir Latvijā gudrākā un pieredzējušākā šajā lietā. Piezvani man, visu pastāstīšu gan par vingrošanu, gan par zirgiem. Mans telefons 26314131. Citādi kāds padomās, ka es te kādu reklāmu taisu

Jā, uz zirgiem ejam arī salā.

Bijām uz Kamertonu. Tik tiešām, nezinu, ko domāt. No vienas puses, liekas, nu jā, puikam šito vajag (man gan teica, ko viņš sākumā jāparāda psihiatram, un ja tas teiks, ka var uzsākt korekciju, tad varēs). No otras puses - mani tomēr tas drusku biedē. Kaut kā tā ir iejaukšanās smadzenēs, un ja nu kaut kas noiet greizi? Muļķīgi varbūt skan...

Un, to nedrīkst pārtraukt, jo varot kļūt vēl sliktāk kā iepriekš - tā vismaz es sapratu. Bet ja nu rodas kādi tiešām objektīvi apstākļi, kuru dēļ tas viss jāpārtrauc?

Un, nu nezinu, kā var bērnus motivēt - manu bērnu ir praktiski neiespējams motivēt uz lietām, ko viņš nevēlas. nav tā, ka viņš mums pa galvu staigā, esam diezgan stingri vecāki, tomēr - vai nav tā, ka tad attiecības ar tā jau diezgan negatīvi noskaņoto bērnu pārvērstos par nemitīgu cīņu, piespiešanu, kliegšanu un mocīšanos?

Un vēl - divas reizes nedēļā - tas viekārši diez vai būs reāli, kā finansiāli, tā arī tīri tehniski. Ir arī otrs bērns, kas šur tur jātransportē...

No otras puses - kādas ir alternatīvas? Šis vismaz ir kaut kas reāls un taustāms. Gadu gadiem esmu ar puiku sūtīta no viena kabineta uz otru, kāds laiku pa laikam saka - "jā, viņam ir tas un tas, bet varbūt šis, bet varbūt arī vēl kaut kas...utt bla bla bla... Un ko gan ar to reāli darīt?


Robinsone
reāli atbrauc pie manis. Man nav kabinetu, no kura uz kuru pārsūtīt ;)

Robinsone
Šis nu ir tas gadījums, kad patiešām kārtīgi jāizsver visi "par" un "pret". Ja būsi iesākusi vingrot, tad nauda patiešām nedrīkst izbeigties, citādi viss darbs vējā. Un arī pacietība nedrīkst izbeigties. Esmu runājusi ar daudziem vecākiem, kas šo vingrošanu gājuši, un visi kā viens saka, ka vienā brīdī tas sāk likties par īstu murgu. Toties, kad redz bērna veselības uzlabojumus, tad ir vieglāk to upuri nest. Un noteikti, ja sāk vingrot, būtu labi, ka ir kāds cilvēks (vīrs, mamma vai cits), kurš var izvingrot kādu dienu ar bērnu tavā vietā.

Varbūt vingrošanu var atlikt uz citu laiku, kad nebūs tik daudz "vai", "bet", "ja nu"...kad būs pilna pārliecība, ka pietiks gan spēka, gan līdzekļu.

Vislabākā alternatīva tiešām varētu būt zirgi. Manā gadījumā tā arī ir. Esmu apmierināta.

Šodien dabūju cilvēku, kas vingros ar manu bērnu. Sāksim vēlreiz visu no jauna. Tā ir mūsu pēdējā iespēja vingrot, trešo reizi nedrīkst uzsākt šo lietu.

Mēs šoreiz šo vingrošanu regulāri filmēsim. Tas nozīmē, ka pēc kāda pusgada vai gada visiem varēšu parādīt vingrošanas procesu un bērna attīstību.

Lai jums visiem izdodas iecerētais!

minkasi

geidza
Njaa musdienas but parliecinatam par to, ka neizbeigies nauda laikam ir gruuti,


Pirms pielaid mani sev tik tuvu-padomā, vai tiksi ar to galā 

Tabita
Es obligāti aizbraukšu pie tevis. Tikko kā beigsies ledus laikmets :)

geidza
Es arī pilnīgi nejauši vienos kursos satiku meiteni, kas ar šo te lietu nodarbojās, un mēs vienojāmies, ka ja nu mēs izlemsim par labu korekcijai, tad būtu iespēja viņai nākt pie mums uz mājām, un tas būtu arī nedaudz letāk.

Bet - nu es nevaru pieņemt lēmumu pagaidām. GVK tādēļ, ka es zinu, kas tas ir- ikdienu pakārtot bērnam un tā vairākus gadus, manam otram bērnam bija cita veida grūtības. Tagad diez vai kāds spētu pateikt, ka kaut kas tāds bijis - bet tas prasīja mega daudz darba - un ari' līdzekļu. Un ārstu, un va'dāšanas, un ņemšanās. Tas bija tā vērts, protams.

minkasi

Robinsone
Es ar mēģinu saņemties - mēģināšu sarunāt vēl papildspēkus, lai man nav 7 dienas nedēļā vienai jārukā. Bērnam papildu motivācijai - par katru vingrošanu dosim uzlīmīti - savacot noteiktu skaitu vares sev ko izvēlēties - kino, akvaparks, kafejnīca, zoo, utt.

Vienkāŗsi es domaju, ka ja ir iespeja palidzet bernam uz mūžu, turklat bez zalem, kapec gan to nedarīt.

Mainīja minkasi, 20.02.2010 19:26:37


Pirms pielaid mani sev tik tuvu-padomā, vai tiksi ar to galā 


Man laikam bija biki vieglāk ar to motivāciju un finansējumu. Kad darba kolēģis man ieteica to metodi un gājām uz pirmajām konsultācijām - biju stresā tikai un vienīgi pa to, ka mūs var nepaņemt. Likās - ja varu palīdzēt savam bērnam uz mūžu - nu kas ir gads vai 2. Bija jau priekšstats kā ir darboties ikdienu - visu ko jau izmēģinājām gan mājās, gan pie speciālistiem. Man motivācijai pilnīgi pietika ar domu, ka varēs palīdzēt. Nezinu tagad lasot jūsu komentārus šķiet, ka varbūt nemaz neizsvēru tās grūtības ar kurām vēlāk saskāros, varbūt tiešām attiecos vieglprātīgi vai kā vīrs man pārmet - nododos lietām fanatiski un tad sāku līdzināties robotam... (tas attiecas ne tikai uz vingrošanu)

Bet cilvēks pie visa pierod - pirmais pusgads mums bija haoss, tad lēnām visi pieradām. Tagad liekas dīvaini, ka mums kādreiz nebūs jāvingro.... Vienkārši nevajag ļoti domāt par to, ka būs grūti, tas nav neizdarāmi. Un ir ļoti svarīgi, lai ir kāds, kas kādreiz izvingro jūsu vietā.

Ar finansējumu - tieši uz vingrošanas sākumu nokārtojām invaliditāti un pilnīgi necerēti piešķīra arī kopšanas pabalstu (sīcis uzvedās komisijā superslikti, jo pirms tam stundu nosēdējām gaidot skabūzī 3x3m, bez logiem un izklaides iespējām - tur jau pat es sanīku. Varat iedomāties kā tādā situācijā uzvedas hiperaktīvais :D Pabalsts mums uz 2 gadiem, tad nu līdz šī gada beigām jātiek galā ar vingrošanu, pēc tam toč nepavilksim un psihiatrs teica, ka jau tagad kopšanas pabalstu mēs noteikti nedabūtu.


Tie, kas dimantus meklē, nenēsā tos un neprot nēsāt. Tie, kas dimantus nēsā, ir aizmirsuši laimi tos meklēt un atrast. (O. Vācietis)
Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
15267532