Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Neiropsiholoģiskā sensomotorā korekcija

Robinsone

esenif

Nebūšu gluži vēl kāds, bet mēs pabeidzām visiem pieciem bērniem. 4 gadi ilgs process sanāca, bet viennozīmīgi bija tā vērts. Bail pat iedomāties, kāda dzīve mums būtu bez korekcijas.

Mani uztrauc, ka bērns nespēj savākties un izpildīt visu precīzi (gan tāpēc, ka nevar, gan nespēj un negrib). Vai tas tiešām tas var ļoti ietekmēt gala rezultātu un progresu?
Jā, tas ietekmē. Korekciju pabeigs, bet maksimālo labumu negūs. Galvenais ir vecāku resurss - vai viņi spēj būt pietiekoši neatlaidīgi, uzstājīgi, pacietīgi. No tā arī atkarīgs rezultāts nevis no bērna. Ja tā personīgā resursa nav maksimuma sasniegšanai, tad atliek to pieņemt un ieguldīties tik, cik spēji.

No savas pieredzes varu pateikt, ka bērni var un spēj - nav tur tādu vingrojumu, ko nevarētu labi apgūt, jo katram bērnam tiek doti viņa spējām atbilstoši vingrojumi. Nevajag apšaubīt speciālista kompetenci. Tas ir tikai treniņu un laika jautājums. To vislabāk varēju pieredzēt korekcijā ar bērnu, kam ir kustību traucējumi (spastiska hemiparēze) - ar uzstājību un neatlaidību (vecāku ne bērna) spēja apgūt vingrojumus, kas sākotnēji šķita absolūti neiespējami. Cik dzirdēts, tieši vecāku neticība tam un lieka bērna žēlošana ir galvenais šķērslis. Vairums vecāku neņem vērā speciālista norādījumus, jo nespēj būt pietiekoši disciplinēti un savākti.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Patīkami lasīt, ka jums visiem bērniem rezultāti bijuši pozitīvi. Un galvenais, izturējuši to visu!

Jā.. pacietības trūkst. Biju domājusi, ka man tās ir vairāk, bet nekā....

Bērnam ir dažādas problēmas, t.sk. udhs, kas nozīmē, ka nogulēt uz vietas netirinot kājas ir ārkārtīgi grūti. Bonusā raksturs arī ietiepīgs, var apgulties kā šļauka un viss, varu ieskrieties! Un nepartraukti koriģējot viņu, tiekam tikai līdz psihosanai. Nezinu, acīmredzot, šobrīd jūtos kā stūrī iedzīta un meklēju pēc pieredzes vai padoma, kā tikt galā.

esenif

Bērnam ir dažādas problēmas, t.sk. udhs, kas nozīmē, ka nogulēt uz vietas netirinot kājas ir ārkārtīgi grūti. Bonusā raksturs arī ietiepīgs, var apgulties kā šļauka un viss, varu ieskrieties! Un nepartraukti koriģējot viņu, tiekam tikai līdz psihosanai.
Tie ir tizli vingrojumi, kurus veikt diezgan nepatīkami un grūti. To paši vecāki var just, jo sekošana līdzi izpildei jau ir ļoti nogurdinoša. Un bērniem nav motivācijas. Pilnīgi normāla reakcija un uzvedība, ar ko vairāk vai mazāk saskaras visi vecāki. Atliek tikai uzstāt uz korekcijas neizbēgamību un ar bonusu sistēmu motivēt (ja bērnam vispār ir attīstīts pietiekoši gribasspēks).

Mums parasti teica, ka korekcijai vajadzētu aizņemt vienu stundu dienā. Reāli tā bija pusotra stunda dienā, ja bērns tajā reizē bija labā garstāvoklī un motivēts. Visbiežāk tas bija ievērojami ilgāk. Ne tik daudz pašu vingrojumu dēļ, bet bērna protesta dēļ - ilgs laiks pagāja, kamēr bērns samierinājās ar neizbēgamo un sāka reāli darīt. Dzīve, plāni bija lielā mērā pakārtoti korekcijai. Tāpēc ļoti svarīgi, lai pieaugušajam būtu atbalsta sistēma - kāds, kas palīdz, aizvieto, atbalsta.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Paldies par pieredzi! Vismaz nav sajūta, ka viena esmu šajā "peļķē"!

Jā, mums mēdz paiet ~3h līdz vispār tiekam līdz vingrošanai. Vēl meklēju veidu, kā likt vingrot, jo motivācijas sistēma īsti nestrādā- tieši kā raksti, viņam ir vāji attīstīts gribasspēks. Pat kārotais nespēj saņemties un sākt vai pabeigt vingrošanu.

Savā ziņā labi, ka pandēmija un vēl varam kaut kā tik ilgi ņemties ap šo visu.


Man arī ir pozitīva pieredze ar vingrošanu - veiksmīgi pabeidzām un ir ļoti labi rezultāti. Arī ir UDHS. Protams, bija ļoti grūti emocionāli. Jādara pa maksimumu, cik nu pašam vecākam ir resursi.

Praktiski visu vingrošanas laiku ar to vien biju aizņemta - gudroju, ar ko vēl pierunāt, piekukuļot bērnu, lai 1) sāktu tad, kad es saku, 2)neņemtu pauzes/starpbrīžus pēc katra vingrojuma. Minikončas pēc grūta vingrojuma, pārsteiguma balviņa pēc katras labi novingrotas dienas (hennas tetovējums, uzlīmju tetovējums, rotaslietiņas, UDHS fidžeti (visādi spaidāmie, grozāmie un slaimi), Katru novingroto dienu atzīmējām kalendārā (uzlīmes, smaidiņi), lielāka balva par 2 veiksmīgā nedēļām. Slavēju par pareizi izdarītu vingrojumu. Ja nebija par ko slavēt, meklēju, par ko uzslavēt. Izmantoju teraspēļu elementus, lai saglabātu labas attiecības ar bērnu. Nekoriģēju visu 100%, man arī bija licies, ka man ir liela,pat milzīga pacietība. Izrādās, ka vingrošana prasa vēl vairāk.

Bija periodi, kad vingroja 2 stundas rīta pusē, 2 stundas vakarpusē, ar visu to, ka ļoti centos, lai nevelk garumā (un bija arī 45 min-stunda,tas ļoti reti). Nācās arī izmantot ciešo apskāvienu,bija histērijas, arī gadījās pa pāris stundām. Nācās nokavēt ballītes līdz absurdam - apsveicam un pēc 10 min uz redzēšanos. Nācās atstāt mājās, kad visi iet uz jūru, vai kur citur priecāties.

Labā ziņa ir tāda, ka tā vingrošana reiz arī beigsies.

Njā, arī nevingroja dēļ balvām, bet tas vismaz bērnu iepriecināja. Līdzsvaram.

esenif

Vēl meklēju veidu, kā likt vingrot, jo motivācijas sistēma īsti nestrādā- tieši kā raksti, viņam ir vāji attīstīts gribasspēks. Pat kārotais nespēj saņemties un sākt vai pabeigt vingrošanu.
Gribaspēkam korekcija palīdzēs. Līdz tam atliek atliek radoši meklēt pieeju.

Man vidējais no bērniem, kam arī kustību traucējumi, bija vispār bez gribasspēka - atmiņā iespiedies, ka pie viena no 1. posma rāpojamajiem vingrojumiem viņai pa priekšu šļūcu ar gardumiem, ko ik pēc dažiem soļiem devu, lai kaut kā panāktu, ka izkustētos. Nevar teikt, ka tas bija īpaši efektīvi. Viņa arī neizpildīja pēc maksimuma, jo mums nepietika spēka. Spastikas viņai vairs nav, kas jau daudz, bet varēja labāku efektu dabūt. Gribasspēku attīstīja. Vīram gan joprojām trauma, jo viņa traki bļāva, varēja ļoti ievilkt procesu, izteiksmīgi cieta un ļoti grūti bija piespiest kustēties. Tas mums bija smagākais. Pēc viņas korekcijas, vīrs pats nokoriģējās un vēl citai ģimenei palīdzēja bērnu koriģēt - nekas vairs nešķita tik grūti.

Labā ziņa ir tāda, ka tā vingrošana reiz arī beigsies.
Tieši tā! Lai cik grūti nebūt, tas ir ar cerīgu nākotni. No visa, kas dzīvē mēģināts tas ir efektīvākais.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Džozefīne
Vai udhs pārgāja? Vismaz mazinājies?

Nja, mums ar tām mazām balviņām neiet, jo neinteresē. Tas, kas interesē, ir pārāk dārgi un bieži nevaram nopirk.

Hmm, būs jāpajautā par teraspēlēm, paldies.

Papildināts 17.05.2021 19:56:

esenif
Interesanti par vīru! Viņam bija 9 mēneši jāiziet? Palīdzēja savas lietas atrisināt?

Pēdējās izmaiņas: zubite, 17.05.2021 21:09.

Šobrīd šī korekcija man ir pēdējā cerība, ka bērnam būs normāla nākotne. Lai arī mums vēl ilgi jāvingro, galvenais, lai būtu progress un pozitīvs iznākums.

esenif

Interesanti par vīru! Viņam bija 9 mēneši jāiziet? Palīdzēja savas lietas atrisināt?
Šķiet, ka 10 mēnešus vingroja. Jā, viņam tas ļoti palīdzēja. Ilgums ļoti atkarīgs no problēmām. Paziņa vingroja vairāk kā pusotru gadu, bet rezultāts arī bija ļoti labs. Biju iedomājusies, ka pieaugušajiem tas notiek raiti. Nopietni traucējumi var nebūt ārēji redzami.

Bērnu gadījumā nopietns izaicinājums var būt panākt, lai grib to korekciju pabeigt. Lai gan neloģiski izklausās, jo kuram gan tā patīk, bet uz šo mums diezgan stipri nācās iespringt. Pie visa tā pēdējais bērns iestiepa procesu uz gadu, jo gribasspēks bija viņa vājā puse un nebija motivēts pabeigt.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Vai udhs pārgāja? Vismaz mazinājies?

UDHS laikam pāriet nevar, kā lēkāja un tirinājās, tā joprojām, bet veikli pārslēdz uzmanību ne tikai prom,bet tagad arī atpakaļ, dara vairākas lietas reizē un veiksmīgi. Darbiņus dara šausmīgā ātrumā un ielaiž daudz kļūdas. Lasa, bet acis skrien pa visu lapu.

Ja pašu kaut kas ļoti interesē,tad ļoti labi var tikt galā un saorganizēties,nekas nav aizmirsts. Ja tikai vajag,tad ar grūtībām, bet arī tiek galā (lapa pierakstīta, kaut ar kļūdām, zobi iztīrīti, kaut mute netīra)

Nja, mums ar tām mazām balviņām neiet, jo neinteresē. Tas, kas interesē, ir pārāk dārgi un bieži nevaram nopirk.

Nu lielās lietas bija "jāsakrāj" ar pāris nedēļu smuku vingrošanu. Iezīmēju kalendārā akvaparku pēc 2 nedēļām, vai kādas citas atrakcijas un gadījās, ka nākas svītrot, un ne reizi vien. Bet kad saņēma balviņu,gan mazo, gan lielo, tad jau priecājās, un es varēju lielīt, redz, kāda malacīte, tu to sasniedzi! Ja pirms vingrošanas pateiktu, šodien par labu vingrošanu dabūsi slaimu, tad vingrošanas kvalitāti tas neuzlabo. Sāktu tikai vaimanāt,ka nedabūs slaimu(jo nevarot to vai šito šodien). Pirms vingrošanas tikai bija zināms,ka būs mazs pārsteigumiņš, gribi vai negribi.

Mums labu laiku motivēja skaitīšana dažādās valodās, viņai tas likās smieklīgi. Līdz tam ne skaitīšana un skaitļi (skaitot līdz 10 mēdza kautko izlaist) vai valodas ("vadola" neinteresēja. Angļu, krievu, vācu, bet vissmieklīgāk viņai likās igauņu (acis mirdzēja), nu varbūt tāpēc,ka man arī.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
15267532