Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Tiem, kas cīnās ar veģetatīvo distoniju

Linda_R_G

Linda_R_G

Izskatīju visas atbalsta grupas, neko prātīgu neatradu, tad nospriedu, ka vajadzētu šādu grupiņu izveidot. Pieļauju, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kas mēģina ar šo kaiti sadzīvot.

Par mani. Mana dzīve ar VD sākās 15.jūnijā ar nenormālām sirdsklauvēm un asinspiedienu kosmosā. Protams, ātrajā palīdzībā neko prātīgu nepateica, visi rādītāji normāli. Līdz šim brīdim esmu izmeklējusi visu, ko var (klasiski distoniķiem), bet visi rādītāji normāli, tai skaitā asinsanalīzes. Tomēr nekas jau nav beidzies, nomierināties nespēju. Lēkmes mēdz uznākt, kad nelīdz ne zāles, ne elpošana, nekā. Tad braucu uz ātrajiem, parunājam, ielaiž nomierinosās zāles un palaiž mājās. Reizi dienā uznāk nelabums, ka sirds sitas ap 100 x minūtē, apēst neko nevar, rokas trīc un galva griežas.

Esmu apmeklējusi masāžu kursu, kuras laikā saveda kārtībā muguru, vairs netirpst rokas un trauksme kaut cik mazinājusies. Lasu pašpalīdzības grāmatas, iešu uz adatu terapiju un speciālām procedūrām relaksēties.

No zālem kādu laiku lietoju adaptolu - kaķim zem astes! Pirms tam bija bromozepāms, tagad lietoju pa pustabletei, lai tā briesmīgā trauksmes sajūta nomācas.

Esmu izbūrusies cauri dažādām cilvēku pieredzēm, tomēr gribētos parunāties ar ka'du bēdu māsu/brāli, jo bieži vien nav skaidrs, vai tās sajūtas, kas mani moka, piederas pie lietas, vai tomēr ne.

Tik ātri jau tas nepāries. Es ar šo sadzīvoju jau gadus 20. Kad uznāk sliktie periodi, lietoju Xanax, bet tad tas nav nedēļas jautājums. Ir bijuši periodi, kad gadiem tas nav traucējis. Šogad jau otro reizi.

Manuprāt, galvenais ir to pieņemt un sevi lieki neuzskrūvēt. Simptomi var pa laikam mainīties. Agrā jaunībā man tā bija tāda kā ģībšanas sajūta un panikas lēkmes. Tad sāpēja kājas. Šogad mokos ar ļoti sliktu dūšu. Principā ar to var sadzīvot, tikai traucē tas, ka nevaru uz priekšu saplānot , piemēram, kādu ceļiojumu

Linda_R_G

Pēka
Saprotu, ka ātri nepāries, mēģinu sadzīvot, tomēr iemācīties sadzīvot ar šīm sajūtām, kas reizēm uznāk bez iemesla, ir ļoti, ļoti grūti.Visvairāk izmisumā dzen tā bezpalīdzības sajūta, kad nevienam nepaskaidrosi, kā jūties un ka ir sliktais periods.

Nja, kad uznāca visa šī padarīšana, ļoti pārdomāju savu līdzšinējo dzīvi - kā mājās, kā darbā ir tagad, kā bijis..Nu neko, tagad jāapstājas un jāpadzīvo sev, pilnīgā mierā, veltot laiku sev. Manuprāt, tas laikam ir vienīgais veids, kā kaut kā tikt ar visu galā.

Linda_R_G
Ieteiktu Tev padzert B vitamīnu (vismaz 2 mēnešus). Pirms 3 gadiem vienā jaukā dienā arī mani piemeklēja trauksmes sajūta, sirdsklauves - tas atkārtojās vēl pāris reizes. Un tad vēl tā sajūta veikalā vai uz ielas, ka tūlīt ģībšu. Mana ģimenes ārste īpaši neiedziļinājās manās sūdzībās, tik konstatēja, ka spiediens par augstu - izrakstīja spiediena zāles un uzredzēšanos. Pati meklēju informāciju un atradu, ka šīs sajūtas bieži vien parādās tad, kad organismā ir B vitamīna trūkums. Katrā ziņā neko jau nezaudēsi, ja pamēģināsi. Kopš tā laika 2x gadā izdzeru B vitamīnu kursu (lietoju Amway B vit.) un šīs sajūtas man vairs nav atkārtojušās.

Linda_R_G

coming soon
Šobrīd lietoju bromozepāmu, jautājums, vai varu lietot kopā ar dažādiem vitamīniem. Es parasti pavasara pusē - februārī un martā izdzeru Magne B6 vienu iepakojumu.Būs jāiet pajautāt, vai varu Tevis ieteikto darīt

Nu jā, mana ģimenes ārste arī ar baigo entuziasmu manās problēmās neiedziļinās. Kronis visam bija, ka teica, ka lai ejot paskriet, tad nebūšot vairs tādas problēmas..Nja, brīdī, kad sirds pa muti kāpj ārā, tiešām gribas kkur skriet

Spiediens normāls, kā pēc grāmatas, tik pulss paaugstināts pārsvarā - virs 85. Nekādas citas zāles šobrīd nelietoju, kā tikai bromozepāmu. Nezinu, vai tas ir piemērots vai ne..Neviens īpaši nepaskaidro.

Linda_R_G
Painteresējies gan. Un ja drīkst, tad padzer tieši B vitamīnu kompleksu, nevis Magni B6, jo B vitamīnu komplekss sevī ietver vairākus B grupas vitamīnus.

http://www.gritamin.lv/content/kas-ir-b-vitaminu-komplekss

Linda_R_G
Principā jau ģim. ārstei taisnība. Fiziskās aktivitātes baigi daudz dod. Kamēr jaunībā dejoju divos trijos deju kolektīvos, mīlēju sportot, tikmēr pat nenojautu, ka man ir vāja veģ. nervu sistēma. Tas kā reiz sākās kādus piecus gadus pēc skolas. Tagad arī sev katru gadu apsolos sākt vingrot.

Linda_R_G
man tas jau iet 4.gadu,secinājums viens,ja saprastu to aatraak,sen jau ietu pie psihoterapeita...nopietni,visaadas zaales un visaadi izmekleejumi,bet tas viss ir pagaatnes neizsaapeetas lietas,kuras tagad leenam saaku izprast ar Psihoterap palidziibu,un lloti ceru,ka viss izdosies,jo piem,tagad PL ja uznaak,tad aatraak pariet,pat bez lexsotaniila tieku galaa,nevis kaa kadreiz...ES i skreeju i uz jogu gaaju i uz vingrossanas zaali,bet lidzko sirds saak lekt,ka PL klaat Saprotu,jau ka ka pie fiziskas slodzes tas ir ok,bet tiessi tas mani uzrauca Jogaa kaa jaieklausas sevii,taa man krenkkis klaat dzirdu sirdi ,dzirdu kaa elpoju un gatavs sajuuta ka kaut kas ne taa Taa kaa katram savi paneemieni...


Lai izdodās

Linda_R_G

Šobrīd sāku apmeklēt arī psihoterapeitu, pēc pirmajām vizītēm skaidrs, ka nekas ātri nenotiks un vēl jautājums, vai gribu šausmīgi rakties savās pagātnes bēdās, jo pati ļoti labi apzinos, no kurienes tas viss nāk.

Esmu pusceļā masāžu kursam, pēc kura vairs nav tā briesmīgā spiešanas sajūta krūtīs un kreisajā rokā, jo kā man paskaidroja fizioterapeits, mugura bija ļoooooti savilkta un kaut kāds tur nervs spieda uz krūtīm. Ņemot vērā, ka jau ilgstoši bija problēmas ar muguru, tad baigi nodarboties ar sportu nevarēju, šobrīd domāju, ko varētu darīt - skriet, dejot, vingrot. Ir katru dienu garās pastaigas.

Tajos brīžos, kad jūtu, ka nāk virsū kārtējā lēkme, tad vienkārši fiziski sevi nodarbinu - kārtoju, tīru, gludinu, slauku, staigāju ar suni. Nodarbinu sevi līdz absolūtam spēku izsīkumam.

coming soon
Paldies par ietiekumu, noteikti painteresēšos

pieder pie lietas

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18262493