Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Tiem, kas cīnās ar veģetatīvo distoniju

Linda_R_G

Man jau savus gadus 8. Pāris gadus netraucēja. pēc traģiskiem notikumiem pavasarī - ir atpakaļ tā kaite. Tikai tagad es jau ar viņu necīnos, es sadzīvoju. jo nu cīņa šajā gadījumā tiešām neko nedod (vismaz man). tieši otrādi - ir jānomierinās un viss jāpalaiž pašplūsmā, kad dzīvoju kā ir tā ir un ar slimību "nerēķinos" man ar laiku kļūst vieglāk atkal.


Запомни, женщина, железно, Закон сей занеси в Устав:

С мужчиной спорить – бесполезно, Поскольку он всегда не прав!


Linda_R_G

baigais_zakis
Ne nu necīnos jau, mēģinu sadzīvot, jo cik noprotu, tas "velniņš" visu mūžu turpinās iekšā sēdēt. Ņemot vērā, ka kaite tik nesen izlīdusi, mēģinu saprast, ko un kā darīt, lai tas ļoti netraucē dzīvot. Šobrīd jau esmu atcēlusi visus šī gada plānus, jo kamēr nemācēšu sadzīvot/mazināt lēkmes, nav vērts citus cilvēkus biedēt

Lielais pluss - vairāk ieklausos sevī, neskreju piecos darbos un desmit aktivitātēs, labprāt pavadu laiku mierā un klusumā. Tas kas biedē - ja uznāk lielais sliktums, tad varu stundām sēdēt/gulēt un blenzt vienā punktā. Tad nekas nespēj aizraut un ieintersēt, interesē tikai tas, lai tas viss beigtos.

Linda_R_G
vai gribu šausmīgi rakties savās pagātnes bēdās, jo pati ļoti labi apzinos, no kurienes tas viss nāk. dossu tev saliidzinaajumu ar strutojossu augoni, var jau likt smeres un plaksteru, bet kamer neizgrieziisi strutas un sakni, nekas nemainiisies, ari man tagad sis process notiek, un saku kaa ir, ar katru reizi klust labaak...par to mani doks bridinaja,ka ta bus,ka bus nepatiikami, bet jo vairak runaju,jo labak paliek...


Lai izdodās

Es lasu par tām pagātnes lietām, kuras it kā ir visa pamatā un domāju, lūk, par ko. Man ir trīs bērni, no kuriem divi potenciāli ir šīs ligas nēsātāji, ja tā var teikt. Vecākā meita (23 gadi) jau ik pa laikam cīnās ar kaut ko līdzīgu panikas lēkmēm. Jaunākai (9 gadi) arī izskatās iet jau uz to pusi - ik pa laikam uzrodas kaut kādi nervu tiki. Tad ko, arī viņām ir kaut kādas neizrunātas sāpes? Kaut kāda dīvaina sakritība - mana māte mocījās, es cīnos, meitas arī piedalās. Tad ko, mums visām vienas sāpes?

Prieks, ka vismaz puikam iedzimusi tēva veselīgā nervu sistēma. Nestreso ne par ko.



Pēka

Es lasu par tām pagātnes lietām, kuras it kā ir visa pamatā un domāju

man gan šķiet, ka reizēm ir tā,ka tomēr pagātne nav pie vainas. ir vienkārši tas mošķis iekšā, kurš izlien,kad tam labvēlīga augsne - stresi, lieli pārdzīvojumi.


Запомни, женщина, железно, Закон сей занеси в Устав:

С мужчиной спорить – бесполезно, Поскольку он всегда не прав!

Linda_R_G

Pēka
Katrs cilvēks un viņa nervu sistēma citādākas. Par sevi varu teikt, ka vienmēr esmu bijusi uz nervozā tipa pusi, kurš uztraucas un satraucas par katru nieku, rīcību, darbību. Kā es izskatos, vai izdarīts viss ok, vai visiem mājās ok, lai tikai kāds ne tā nepaskatās, ne tā nepasaka. Kā man teica psihoterapeits, es vienmēr stāvu kā zaldāts saspringtā stājā Jā, turklāt esmu vecākais bērns ģimenē, kurš vienmēr par visiem uztraucas, pieskata, vienmēr mēģinājis būt ideālais, kārtīgais bērns. Ja kaut kas vai kādam nav kārtībā, tā man krenķis uz dienām divām, kā minimums!

Tas kas cilvēku un nervu sistēmu nomoka, ne vienmēr ir sāpes, bet kkas tomēr kārtībā tai veģetatīvajā sistēmā nav. Kaut kādā brīdī tie striķīši pavisam trūkst. Kopš man šī liga, esmu daudz ar vecākiem runājusi un jā, mamma tieši teica, ka, iespējams, pie daļas no šī visa arī viņi kā vecāk ir "vainīgi", izvirzot diezgan augstas prasības it visā. Bet es nenosodu viņus, svarīgākais kopā risināt un saprast šo ligu

baigais_zakis

man gan šķiet, ka reizēm ir tā,ka tomēr pagātne nav pie vainas. arii fakts, saku,katram tas ir individuaali, kaadam pec slimossanas VD var butt, kadam pec kada tuvinieka naves, vai traumas, katram savaadaak...es vnk zinu ka man pagaatnes stresi to paveica tapec taa...Kurpatova gramata ir ari labi uzrakstits NO kaa VD vareetu but...


Lai izdodās


Mēdz būt gan uz pārdzīvojumiem gan kā iedzimta kaite. man ir iedzimts..cīnos jau kādus 4 gadus....man mammai pārgāja ,ka palika stāvoklī...man ar pārgāja...uz grūtniecības laiku vismaz....tagad atkal klāt...

Vairāk sāk izpasuties,kad tuvojas tumšais drūmais laiks.....ir jau man arī traģiski pārdzīvojumi vēl apakšā...kurus iespējams tā līdz galam nēsmu pieņēmusi.....saprotu,ka noderētu kāds speciālists...bet nezinu vai tā varētu uzticēt visu svešam cilvēkam....esmu diezgan noslēgta būtne....ganjau ka tas arī pie vainas...ka visu tur sevī cik vien ilgi var.....sakrājas.....


Ir cilvēki kuriem patīk atkārtot: "Es tāds esmu pasaulē vienīgais un neatkārtojamais." Un Tu skaties uz viņu un domā: "Nu, Dieva laime, ka tā!"

Par to iedzimtību es gan sliecos domāt, ka ir mazliet savādāk. Manai mammai bija VD, depresija un visticamāk arī bipolārie traucējumi, mums abām māsām arī ir VD, domāju, ka mēs iespējams esam mantojušas tendenci uz vājāku nervu sistēmu, bet pa lielam, mēs esam noskatījušas no mammas viņas uzvedības modeli, ja viņa par katru sīkumu krita panikā, bļāva vai uzvedās neadekvāti, visticamāk tā reaģēsim arī mēs, savukārt tā milzīgā emociju amplitūda tad arī iekustina visādas VD un depresijas. Man VD nav pirmo reizi, sākās ap 17, gadiem, toreiz ātri apārstējos, tad uz 10 gadiem miers un tagad pēdējos 3 atkal visādi specefekti. Bet nu jau liekas, ka būšu iemācījusies atkal ar to sadzīvot, aizvien retāk parādās PL un citi nepatīkamie simptomi. Arī esmu krustu šķērsu izstaigājusi visādus psiho dr un ko tik vēl ne. Esmu arī mēģinājusi lietot AD, bet nevieni man īsti nederēja, saprotams, ka darbs ar sevi pamatīgs, bet nu manā gadījumā, bez medikamentiem diez vai būtu pati sakārtojusi to "ķīmiju". Turamies!


blussiņa

atkal visādi specefekti pēdējā laika labākais apzīmējums visam šim...

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18262493